Libreta pamatā - reāli notikumi Mančestrā 2003. gadā, kad viens pusaudzis smagi ievainoja otru, ar kuru iepazinās internetā. Jaunākais zēns čatā bija izdomājis personāžu tīklu, kurā darbojās starptautiskie slepenie aģenti un notika slepkavības. Iedarbinot šo daudzfigūru mehānismu, puisis mēģināja pierunāt internetā sastapto draugu, ar kuru kļuva apsēsts, viņu nogalināt. Negadījumā viņš izdzīvoja. Zēns, kura fantāzijā dzimis šis virtuālais plāns, visu bija perfekti izstrādājis: katram personāžam viņš piemeklēja dažādu interneta valodas stilu, ar saviem (ne)pareizrakstības paņēmieniem. Katram varonim pat bija atšķirīgs ātrums, ar kuru čata logos viņi «drukāja» savas replikas. Šis sižets bija ideāli piemērots operai, uzskata Niko Mjūlijs.
Cita intimitātes pakāpe
Niko Mjūlijs ir fanātisks jauno tehnoloģiju lietotājs un aizstāvis. Viņš raksta blogu (nicomuhly.com), ar viņu var sazināties feisbukā un tviterī. Niko, kurš visu laiku ir «pie vadiem», nespēj iedomāties savu dzīvi bez aifona. «Man ir izveidojušās reālas, dziļas attiecības ar cilvēkiem, kurus es sastapu internetā un nekad nebiju redzējis dzīvē. Bieži var dzirdēt, ka internetā var tēlot kādu citu. Vai tad cilvēki ar to nenodarbojas ikdienā? Vai tad maska neatbrīvo cilvēku, lai viņš varētu teikt, ko īsti jūt? Jūs tikai paskatieties, kas notiek Mocarta operās! Mēs slēpjam vienu patiesību, lai atklātu kādu citu,» uzsver komponists.
Spēli ar identitātēm var atrast daudzās klasiskajās operās (Masku balle, Rigoleto, Cosi fan tutte, Dons Žuans, Seviljas bārddzinis u. c.). Internets piespēlējis vēl vienu veidu, kā cilvēki var melot viens otram un paši sev, kā arī lietot psiholoģisko un fizisko vardarbību. «Daži mēdz noniecinoši izteikties par feisbuku, it kā tā būtu vieta, kur tikai ievietot bildes ar saviem zvēriņiem. Taču šādi mediji dažreiz ļauj sasniegt tādu intimitātes līmeni, kāds citādi nebūtu iespējams. Ar internetu kļuvusi iespējama komunikācija starp dažādām paaudzēm. Es, dzīvojot Ņujorkā, varu uzturēt daudz ciešākas saiknes ar savu konservatīvo reliģiozo ģimeni Rietumu Virdžīnijā, kura var sekot līdzi manām, urbāna homoseksuāla vīrieša dzīves gaitām metropolē. Mani vecāki un radinieki savām acīm var redzēt, cik laimīgs es esmu,» apgalvo Niko Mjūlijs.
Viņš pieļauj, ka šobrīd internetā apdraudētāk varētu justies vecāka gadagājuma cilvēki, kuri ir lētticīgāki, nekā viņu bērni un mazbērni, un tikai tagad atklāj virtuālās pasaules priekus un briesmas. «Manas paaudzes cilvēki uzreiz var sajust blefu. Savukārt tīņi ļoti ātri apgūst visas jaunākās tehnoloģijas un perfekti tās pārvalda, kas vēl nenozīmē, ka viņi spēj atrisināt problēmas un ka viņiem ir izveidojušies savi morālie principi. Tas viss ir ieausts Divu zēnu tekstūrā.»
Blogu valoda atklāj raksturu
Skaidrs, ka vecākiem ir jāaizdomājas par to, ko dara bērns, kad viņš no iekšpuses aizver savas istabas durvis. «Tas ir katra bērna sapnis - klusumā pastrādāt pie datora. Digitālajā vidē viņš var gan iekulties nepatikšanās, gan paplašināt savus horizontus, pašmācības ceļā apgūstot ķīniešu valodu,» saka Niko Mjūlijs. «Mani pašu sajūsmina informācijas dziļums internetā un virtuālās pasaules organizācijas sistēmas. Drāma, kas attīstās šajā vidē un tiek izstāstīta operas valodā, mūsdienu apstākļos ir nepieciešama visvairāk. Tā ir tikpat morāli sarežģīta, kā izcilākās operas mūzikas vēsturē. Tā labi raksturo manu paaudzi, kura auga gan reālajā, gan virtuālajā telpā. Es ļoti ceru, ka kaisle, ar kuru es pats lietoju jaunākās tehnoloģijas un ierīces, strāvos arī no operas skatuves!»
Rakstot operas libretu, amerikāņu dramaturgs Kreigs Lūkass iegremdējās blogos un čatos, lai pētītu interneta valodu, tās akcentus un dialektus (opera skan angļu valodā). Par cilvēku daudz pasaka viņa rakstīšanas stils, dikcija, pauzes, teikuma uzbūve, gramatiskās un ortogrāfiskās kļūdas, interpunkcijas īpašības - rokraksts ir jūtams, pat ja mēs visi spiežam vienas un tās pašas datora pogas.
Kas notiktu, ja bērniem no Britena operas Skrūves pagrieziens būtu pieejams internets? Šis ir viens no jautājumiem, kuru, sacerot Divus zēnus, sev uzdeva Niko Mjūlijs. Viņu ir ietekmējusi XVI un XVII gs. angļu garīgā mūzika, XX gs. britu klasikas grands Bendžamins Britens un amerikāņu minimālisma pamatlicēji, laikmetīgās mūzikas zvaigznes Filips Glāss, Stīvs Reihs un Džons Adamss. Niko Mjūlija operā par digitālo pasauli netiek izmantoti elektroniskie instrumenti. Mūzika ir ekspresīva un dramatiska, taču orķestra spējas un krāsas komponists apzināti izmanto ļoti taupīgi, tomēr efektīvi: taizemiešu gonga skaņa ir maigi stindzinoša, stīgu instrumenti iedveš romantisku liriskumu. Šī ir pieklusināti jutekliska jaunā mūzika, kura neatbaidīs klausītāju, kurš operā ieradies pirmo reizi mūžā.
Galvu reibinošā daudzbalsība
Slepkavības mēģinājums. 13 gadu vecais Džeiks nonāk slimnīcā - viņš sadurts ar nazi. Aizdomās tiek turēts 16 gadu vecais Braiens. Lieta nonāk izmeklētājas Annas Strousones (soprāns Sūzana Biklija) rokās. Policiste ir apjukusi: zēnu konflikta saknes ir meklējamas internetā, par kuru izmeklētājai nav ne jausmas. «Kas ir serveris?» viņa jautā. Anna Strousone ir pusmūža dāma, kura savas privātās attiecības veidoja tikai analogajā pasaulē, bet panākumus neguva, par ko viņu regulāri «zāģē» vecā, slimā māte.
Iestudējuma režisors Bārtlets Šērs izrādei izvēlējās kinematogrāfisku uzbūves principu ar daudziem «flešbekiem» - izmeklēšanas gaitā viņš atgriežas pie pagātnes notikumiem, patinot «filmu» atpakaļ. Turklāt šiem lēcieniem no tagadnes pagātnē ir vēl viena dimensija - strauji mainās ne tikai darbības laiks un vieta, bet arī realitāte, pārcelšanās virtuālajā pasaulē noformēta īpaši spilgti gan vizuāli, gan muzikāli. Kritiens «onlainā» tiek atainots milzīgās videoprojekcijās (studijas 59 Productions darbs) - kosmiskās ainavās, gigantiskās zvaigznāju mežģīnēs. Ja varoņi sarunājas čatā, uz skatuves tiek projicēti avatari un bildītes, burtu un ciparu kombinācijas, čata frāzes un citi vizuālie «matriksa» elementi. Rodas sajūta, ka tu iekrīti datorprogrammā - nepārvaramajos tehnoloģiskajos džungļos.
Šajās ainās galvu reibinošu efektu papildina kora dziedājums - Niko Mjūlijs dievina kora mūziku, un daudzbalsība viņa opusos iegūst maģisku efektu: koris skan dzidri, ekstātiski un daudzslāņaini - it kā katram koristam ir savs skaņas celiņš, kuru izdziedāt. Koris simbolizē interneta neaptveramo spēku un masu, kurā katram ir sava balss, tajā var iemīlēties, taču atrast, kam tā pieder, ir gandrīz neiespējami, balss var ieskanēties un apklust uz visiem laikiem, lai pēc tam parādītos kaut kur citur, ar citu segvārdu, citā sociālajā tīklā.
Vai tu esi nevainīgs?
Ko vecmodīga izmeklētāja uzzina par cilvēkiem, kuri ir iesaistīti noziegumā? Braiens (tenors Nikijs Spenss) čatā iepazīstas ar Rebeku. Viņi klasiski papļāpā ne par ko, līdz saruna aiziet seksa virzienā. Meitene uzņemas iniciatīvu. «Vai tu esi nevainīgs?» - «Jā.» Viņi ieslēdz vebkameru. Braiens aizrautīgi masturbē pie datora ekrāna. Pēc dažām dienām čatā parādās noslēpumainā Fiona, kura paziņo Braienam, ka Rebekai ir radušās nopietnas problēmas. Sarunai pievienojas Džeiks, Rebekas brālis, kurš atklāj Braienam, ka Rebeka tika izvarota un nogalināta.
Braiens ir izmisumā - viņš ir iemīlējies Rebekā, kuru nekad nav redzējis. Fiona mēģina ievilināt Braienu slepenā operācijā: viņam ir jānogalina Džeiks. Braienam internetā jau ir izveidojusies draudzība ar Džeiku, un kādu dienu Džeiks viņu beidzot apciemo - pavisam reāli. Viņu pārdzīvojumu un jūtu gamma ir sarežģīta - no seksuāla uzbudinājuma līdz nāvējošai vientulībai. Galu galā divi zēni apskaujas uz Braiena gultas. Pēc dažām dienām Braiens izdara to, kas viņam tika pavēlēts. Viņš iedur nazi Džeikam starp ribām un saka, skatoties viņam acīs: «Es tevi mīlu, brāli!»
Izmeklētāja nevar atklāt nozieguma motīvus. Atrast pareizu atminējumu viņai palīdz māte, kura kārtējo reizi pārmet meitai, ka viņa pārāk slikti izskatās un nerūpējas par sevi, taču vajadzētu uzkrāsoties un patēlot skaistuli, jo dzīve ir viena liela masku balle. Te nu izmeklētāja saprot, ka maskas ir jāmeklē mazā zēna Džeika datorā. Visus trillera personāžus Džeiks izdomāja pats, viņš arī iniciēja savu slepkavību. Viņš gribēja būt mīlēts, negribēja būt vientuļš un sapņoja, ka visi atcerēsies, cik brīnišķīga viņam bija balss. Džeika lomu atveido zēns soprāns (Džozefs Bīslijs) - viņam Niko Mjūlijs, kurš pats bērnībā dziedāja korī, sacerējis brīnišķīgu āriju, kas ieturēta anglikāņu baznīcas dziedājumu tradīcijās.
Divi zēni tapuši pēc Metropolitēna operas (Ņujorka) pasūtījuma. Režisora Bārtleta Šēra iestudējums ir Metropolitēna operas un Anglijas Nacionālās operas kopražojums. Pirmizrāde Ņujorkā notiks 2013.-2014. gada sezonā. Niko Mjūlijs, kurš augusta beigās svinēs 30. dzimšanas dienu, jau sacerēja vēl vienu lielu opusu - kameroperu Drūmās māsas/Dark Sisters, kas Ņujorkā tiks uzvesta šā gada novembrī. Viņš turpina sadarbību ar gaumīgas popmūzikas māksliniekiem. Niko veidojis aranžējumus un orķestrācijas Rūfusam Veinraitam, Sigur Ros līdera Jonsi soloprojektam un grupai Antony and the Johnsons. Niko ir piedalījies pašmāju grupas Instrumenti ilgi gaidītā debijas albuma Tru tapšanā Īslandē, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.