Aizraujoša virtuozitāte, izsmalcināta muzikalitāte, ārkārtīgi skaists tonis un vienkāršībā starojoša personība ļauj pasaulslavenajam amerikāņu vijolniekam Džošua Bellam apburt klausītājus visā pasaulē – arī Latvijā, kur pirmoreiz viesojies 2013. gadā un nu atgriezīsies, lai Baltijas muzikālo sezonu koncertā Dzintaru koncertzālē 18. augustā plkst. 19.30 muzicētu ar festivāla orķestri un diriģentu Maksimu H. Eškenazi. Džošua Bells būs solists Makša Bruha Pirmā vijoļkoncerta atskaņojumā. Vakara programmā iekļauta arī Antonīna Dvoržāka Devītā simfonija No jaunās pasaules un Fēliksa Mendelszona uvertīra Sapnis vasaras naktī.
Četru gadu vecumā sācis spēlēt un iemīlējis vijoli, ASV Indiānas štatā Blūmingtonā dzimušais vijolnieks Džošua Bells plašāku atzinību iemantoja jau 14 gadu vecumā, debitēdams ar Filadelfijas orķestri un Rikardo Muti pie diriģenta pults. Pēc trim gadiem nākamā pasaules vijoļzvaigzne jau kļuva par vienu no jaunākajiem māksliniekiem, kuri debitējuši Kārnegija zālē. Pašlaik viņš ir viens no ievērojamākiem vijolniekiem pasaulē.
1989. gadā absolvējis Indiānas universitāti, Džošua Bells jau pēc diviem gadiem saņēma tās īpašo goda balvu. Ierakstu kompānija Sony Classical izdevusi vairāk nekā 40 viņa albumu.
Džošua Bells ir kļuvis par grāmatu un filmu varoni, piedalījies populāros televīzijas šovos un ASV Prezidenta padomē, taču pirmām kārtām ir mūziķis, kurš spēj rast ceļu tieši uz klausītāja sirdi. Talantīgā mūziķa karjera turpinās jau vairāk nekā 30 gadu un pārsteidz ne tikai ar kvalitāti un jūtīgo muzikalitāti, bet arī ar daudzpusību un atvērtību jaunām un drosmīgām idejām. Viņš ir ne tikai solomākslinieks, bet arī kamermūziķis un diriģents, orķestra Academy of St. Martin in the Fields vadītājs.
Klasiskajā mūzikā vien Džošua Bella talantam būtu par šauru. Viņš sadarbojies ar dažādu mūzikas žanru pārstāvjiem, ierakstījis skaņu celiņus vairākām filmām un televīzijas seriāliem. Viņa vijoles spēle dzirdama Džona Koriljāno komponētajā mūzikā Fransuā Žirāra filmai Sarkanā vijole (1998), Rona Hovarda filmā Eņģeļi un dēmoni, Ričarda Eira drāmā Airisa. Džošua Bells spēlē vijoli dziesmā Before My Time, kuru aktrise Skārleta Johansone dzied globālajai sasilšanai veltītās dabas skatu filmas Chasing Ice (2012) skaņu celiņā.
Leģendārs ir pasaulslavenā vijolnieka eksperiments 2007. gada 12. janvārī, kad viņš, uzlicis galvā beisbola naģeni, garāmgājēju neatpazīts, 45 minūtes spēlēja vijoli Vašingtonas metro stacijā. No visiem, kas aizsteidzās garām (iespējams, viņu vidū bija arī tie, kuri pirms trim dienām par dārgu naudu bija baudījuši viņa koncertu), tikai septiņi apstājās paklausīties. No 27 ziedotājiem kopā vijolnieks nopelnīja tikai 32 dolārus un 17 centu. Vēl 20 dolārus iedeva sieviete, kura vienīgā pazina mākslinieku. Eksperiments tika nofilmēts un ievietots YouTube, par to tapa arī dokumentāla filma, un idejas iniciators laikraksta The Washington Post autors Džīns Veingartens par savu rakstu saņēma Pulicera balvu (2008).
Pārliecībā, ka mūzika ne tikai iedvesmo un izglīto, bet arī vairo cilvēku saprašanos agresīvajā pasaulē, Džošua Bells 2016. gadā iesaistījās Baraka Obamas Mākslas un humanitārās komitejas darbā, piedalījās ASV valdības kultūras misijā Kubā, kā arī Turnaround Arts programmā, lai nodrošinātu mākslas stundas vispārizglītojošajās skolās. Savukārt ikdienas dzīvē vijolnieks ir aizrautīgs datorspēļu un sporta auto cienītājs. Savu pirmo Porsche viņš nopircis 19 gadu vecumā, bet intervijā The Violin Channel jokojis, ka vienīgais, kam jelkad dzīvē varētu paspēlēt savu leģendāro 3,6 miljonus ASV dolāru vērto vijoli, būtu karaliskajam strītam (Royal Flush) pokerā.
Starp citu, šī instrumenta – itāļu meistara Antonio Stradivāri 1713. gadā darinātās Huberman vijoles – stāsts ir īpašs. Tā savulaik divreiz nozagta vijolniekam, kurš to spēlēja XX gadsimta pirmajā pusē, un brīnumainā kārtā atradusies pēc pusgadsimta, 1985. gadā. Džošua Bells šo lielisko vijoli spēlē ar lociņu, kuru izgatavojis XVIII gadsimta franču meistars Fransuā Turts. Pošoties uz Latviju, Džošua Bells atbildēja uz KDi jautājumiem.
Cik nozīmīgas jums ir vietas, uz kurām dodaties koncertēt? Kur mīļuprāt atgriežaties un kurp nekādā gadījumā nebrauktu?
Esmu uzstājies visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Esmu spēlējis visur – sākot no dzīvojamām istabām un mazām baznīciņām un beidzot ar pasaules lielākajām koncertzālēm un brīvdabas arēnām, kā, piemēram, Hollywood Bowl Losandželosā (milzu amfiteātris, kuru dēvē par Holivudas bļodu, – I. L.). Man galvenais ir dalīties ar cilvēkiem brīnišķīgas mūzikas skaistumā, un tam nav ģeogrāfisku robežu.
Kādas ir jūsu attiecības ar leģendāro Stradivāri vijoli, un kāds ir tās īpašais stāsts?
Mana vijole ir Antonio Stradivāri 1713. gadā izgatavots instruments, kas savulaik piederēja poļu vijolniekam Broņislavam Hubermanam. To viņam divas reizes nozaga, pēdējā reizē tieši Kārnegija zālē, un Hubermans savu vijoli nemūžam vairs neredzēja. Pēc daudziem gadiem zaglis, jau būdams uz nāves gultas, atzinās savā pēdējā grēksūdzē, un instrumentu atdeva bankai Lloyds of London, kura to atjaunoja un pārdeva (toreiz, ap 1988. gadu, to par 1,2 miljoniem ASV dolāru nopirka britu vijolnieks Norberts Breinins – I. L.). Es to ieguvu diezgan nejauši, iegriezies nopirkt dažas stīgas vijoļu veikalā, kur tā īpašnieks parādīja man vijoli. Tā bija tūlītēja mīlestība no pirmās nots! Man vijole ir kā bērns, par kuru rūpējoties daru visu iespējamo, lai to sargātu un lolotu drošībā.
Ko secinājāt pēc eksperimenta 2007. gadā, kad tēlojāt ielu mūziķi un nepazīts Vašingtonā spēlējāt metro stacijā?
Es nonācu pie secinājuma, cik ļoti svarīgs ir konteksts, ka mūzika ir jāprezentē tai atbilstošā, piemērotā vidē. Secināju, ka mūzikas uztverei un novērtējumam nepieciešama klausītāja līdzdalība, vēlme iesaistīties.
Gatavojaties atzīmēt to, ka tieši šogad aprit 10 gadu kopš jūsu slavenā eksperimenta?
Šobrīd es neplānoju to darīt.
Jūsuprāt, popkultūra pārmāks klasisko un mūsdienu akadēmisko mūziku?
Attiecībā uz klasisko mūziku es esmu optimists. Vienmēr esmu ļoti pārsteigts un iepriecināts redzēt savos koncertos jaunus cilvēkus, kuri ne tikai bauda klasisko mūziku, bet arī apgūst instrumentu. Es neuzskatu, ka klasiskā mūzika būtu īpaši jāatšķir no visa pārējā. Tikai domāju, ka ir daudz cilvēku, kuri vienkārši vēl nav sastapušies ar to, ko viņi varētu patiešām baudīt.
Dažreiz viss, kas viņiem nepieciešams, ir ieeja, ceļš – varbūt pietiktu tikai ar filmu, kā, piemēram Sarkanā vijole vai Amadejs. Šis stāsts ir tikai par āķi lūpā. Mūzika ir gan spēcīga, gan dziļa, un tā var kalpot tam, lai pastiprinātu mūsu emocijas, sniegtu dziļu izpratni un jēgu. Es patiešām ticu, ka mūzika, tāpat kā visas citas mākslas formas, ir cilvēka pamatvajadzība, un tai vajadzētu būt nepieciešamai ikviena cilvēka izglītības sastāvdaļai visas dzīves gaitā.
Mani darītu bažīgu tas, ja klasiskā mūzika tiktu pilnībā atdalīta un nošķirta no mūsdienu populārās kultūras. Tādi draudi pastāv. Tāpēc, kad vien man rodas iespēja rādīt klasisko mūziku visplašākajai auditorijai, ne tikai šīs mūzikas pastāvīgajai publikai, es šo iespēju nelaižu garām. Manuprāt, ir svarīgi, lai bērniem nerastos priekšstats, ka klasiskā mūzika ir domāta un pieejama tikai šaurai lietpratēju elitei.