janvārī, mūzikla Oņegins pirmizrāde ar Intaru Busuli Puškina lomā Dailes teātrī 22. februārī, jauns dziesmu albums un koncertprogramma Ziedonis. Lācis. Sievietes – tās visas ir lietas, ar kurām pašlaik nodarbināts aranžētājs un komponists Kārlis Lācis, kurš kļuva pazīstams 90. gados kā populārās džeza un ballīšu grupas, vairāku konkursu laureātes Time After Time pianists. Kaut Kārlis ir ļoti pieprasīts ne vien ģimenē, kuru savulaik dibinājis kopā ar kādreizējo televīzijas dīvu Vinetu Vilisteri, bet arī koncertu biznesā, kino un teātrī, atliek laika arī paša izlolotiem darbiem.Gan jau tev ir teikuši, ka pēc skata vairāk atgādini sportistu, nevis mūziķi. Pat tādu, kurš ar galvu varētu sist ķieģeļus. Tā noskūtā galva, kaut mūsdienās izplatīta, joprojām izraisa stereotipus. Tviterī lasīju, ka esi iegādājies kaut kādu smalku pulksteni ar pulsometru un noskrējis 12 km plānoto desmit vietā.
To, ka es ar galvu ķieģeļus varētu sist, man neviens vēl nav teicis... Laikam nē, negribētu mēģināt kaut ko tik ekstremālu. Taču skriet man patīk – es tad pilnībā atslēdzos. Tā ir gan sacensība pašam ar sevi, gan relaksēšanās. Ne jau es pirmajā dienā uzreiz visus nez cik kilometrus noskrēju, bet ar laiku, ar režīmu. Jā, man svarīgs arī rezultāts, bet es racionāli pirms starta izspriežu, ka nevaru vēl uzstādīt baigos rekordus. Nav arī tā, ka skrienu un jūsmoju par dabu, – sportiskais azarts tomēr laikam ir svarīgāks, vienalga, vai skrienu gar jūru vai kādā no Magnēta posmiem. Tāda maza uzvara pār sevi katru reizi: prāts tev saka vienu – nevari, bet tu viņam otru – varu gan!
Salīdzinājums ar sportistu laikam man patīk. Man patīk, ja vinnēju draugu skvoša treniņā. Nu neticu, ka viņš, kad uzvar, nelielās, ka viņš Lācim salicis. Es, piemēram, lielos. Principā ir tā, ja man ir trīs dienas bez sporta, es jūtu, ka skafandrs tiešām iet ciet. Tas viss krājas – viens projekts, otrs… Galva uzkarst. Man ir lauku māja – tur es vienkārši krosu noskrienu. Slēpes nopirku – distancenes – un slēpoju.
Tu esi tāds kā labais paraugs tiem radošajiem cilvēkiem, kuri meklē patvērumu dzeršanā, kad iet ciet.
Es jau arī kaut kad iedzeru, bet mani alkohols tik daudz neatbrīvo. Drīzāk otrādi – kļūst vēl grūtāk, jo tas vēl vairāk nogurdina organismu.
Pēdējā laikā par gargabalnieku esi kļuvis arī mūzikā, ķeroties klāt lielākas formas gabaliem.
Tas jau darīts ilgākā laika posmā, bet tā nu sanācis, ka visi darbi reizē ierauga dienasgaismu. Protams, kļūst interesantāk, kad aiztiec to lielo formu.
Rakstot dziesmiņas, katrai jābūt lipīgai, viegli uztveramai, bet, garākus gabalus rakstot, var atļauties arī ne tik lipīgas daļas iekļaut.
Garākam gabalam ir jāturas visam kopā. Tas man patīk, ka cilvēks ir spiests nosēsties un noklausīties visu, ko tu esi tur domājis, nevis vienkārši garāmejot pa radio dzirdēt divas taktis. Un tev vēl visu laiku jāuztraucas, vai tās divas taktis būs pietiekami lipīgas un vai kāds radio tās vispār spēlēs.
Joprojām turpini sadarbību ar Lindu Leen un Intaru Busuli?
Ar Intaru mēs rakstām lēnā garā – maijā nāks jaunais albums. Ar Lindu gan kādu gadu neesmu neko kopā darījis. Kad viņai iznāca albums – tas Hameleons (Chameleon – U. R.) – un kad bija Arēnā koncerts, tur es palīdzēju, pēc tam vairs ne.
Vari kā sava darba darītājs strādāt arī ar cilvēkiem, ar kuriem nav tik labas cilvēciskās saprašanās?
Tas tāds plašs jautājums. Oņeginā Dailes teātrī tagad strādā divi simti cilvēku, koncertam Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija. Radošajā procesā es esmu viens pats. Tad es zinu, ko katrs var, un viņus pasaucu. Nav obligāti, lai visi tie cilvēki būtu baigie sirdsdraugi. Drīzāk es draugus meklēju ārpus mūzikas vides, lai nav visu laiku jārunā par mūziku. Lai ir bišķiņ kaut kas cits – sports vai vēl kaut kas, nezinu. Mūzika man jau ir no rīta līdz vakaram. Ar tiem draugiem, ar kuriem spēlēju, tas kodols mums ir palicis jau no veciem laikiem, bet nav tā, ka mēs brīvajā laikā tiktos un būtu baigie sirdsdraugi.
Kad radās Time After Time, jūs taču droši vien bijāt čomu kolektīvs?
Jā, bet es nevarētu teikt, ka tagad katrā brīvā brīdī ar kādu no viņiem sazvanos un mēģinu tikties vēl papildus.
Vai par to, ko dari un kas esi pašlaik, sapņoji jau tīņa gados?
Nē, galīgi nē! Tas mainījās kaut kādā lielākā vecumā. Es mācījos pianistos, spēlēju klavieres, un to, ka rakstīšu un būšu kaut kāds bezmaz vadītājs, to es nebiju tā baigi ieplānojis – tas kaut kā pēc tam izauga. Es pat nezinu, kas es gribēju būt. Rakstīt mūziku mani iedrošināja Juris Karlsons kondženē, kad es jau biju gandrīz beidzis pianistus. Pirmo reizi kaut ko uzmest sāku Time After Time laikā. Tas bija jau tāds pietiekami apzināts vecums – divdesmit cik tur gadu. Nav tā, ka biju tīnis galīgais.
Vēlāk tev bija instrumentālās mūzikas albums Corners, pēc tam klasiskas popmūzikas dziesmas tavos aranžējumos.
Tie bija tādi pirmie meklējumi – tā es sāku augt kā komponists. Liela skola bija, kad aranžēju visus tos kabarē (režisora Viktora Runtuļa iestudējumi Cabaret – U. R.) septiņus vai vairāk gadua. Milzīgs sastāvs un liels apjoms. Tagad šis uzvedums palicis tāds maziņš Artelī, bet tas jau vairs nav tas.
Tev pašlaik top vairāki darbi. Vai vari teikt, ka jūties noslogots vai normāli nodarbināts? Ģimenei laika pietiek?
Man nevedas sarunas par lielo harmoniju un spēju uz visu raudzīties mierīgi – tā trauksme vienmēr ir klātesoša, tāda kā uguns, un vai nu esmu pieradis, vai varbūt man pat patīk, ka viņa ir. Kā es citādi varētu izdzīvot katru mūzikla ainu līdz pamatu pamatiem un panākt, ka skatītājs nez kurā rindā sēž – smejas un raud? Runa nav par to, ka es katru skaņdarbu personificēju – pasarg dies, bet kāda daļa manis noteikti ir tajā pasaulē iekšā, un tur, kur eju, domas man nāk līdzi. Ja projekti ir vairāki, arī domu ir vairāk. Citi vīri un tēvi nāk mājās un stāsta par savām vai priekšnieka problēmām darbā, un ģimene arī dzīvo līdzi, bet mani tuvākie vismaz zina, ka satraucos par to, kas pašam galvā, nevis par darba devēja vai kādām tur citām, svešām problēmām. Par to vien es ļoti priecājos. Tur, kur tagad esmu, es ļoti labi jūtos. Šī ir mana vieta, es tajos dzīves pagriezienos esmu pareizi noorientējies.
Kad tu esi kādā darbā iekšā, nododies tikai tam vai uzmet un piefiksē arī kādas blakus idejas, kas pēkšņi uzrodas un kaut kad varētu noderēt?
Jā, man ir pilns dators ar visu kaut ko, bet pēdējos gados vairs nesanāk tā. No otras puses, Ziedonis jau arī, kad gribēja, kaut ko radīja, bet pēc tam panāca, ka kaut kas no tā sanāk. Jo citādi man stāvētu tā viena dziesma folderītī... Es sevi nevērtēju tik augstu, lai domātu, ka no pāri palikušā kaut kas baigi labs varētu sanākt. Kad biju pabeidzis mūziklu Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī, nezināju īsti, ko rakstīt, un tad mājās taisīju tādus skaņu projektus. Laistīju ūdeni pie mikrofona, šķīlu šķiltavas un sērkociņus. Vēl nekur to neesmu izmantojis, bet daudz visādu fiškiņu tajā sev atklāju un kaut ko no tā esmu izmantojis Ziedonī un Oņeginā. Tā tāda sevis mācīšana. Pat ne skaņu radīšanā, bet domāšanā kaut ko nejauši sev jaunu esmu atklājis.
Man īsti nepatīk otru reizi darīt to pašu, ko esmu jau izdarījis, un gribas meklēt kaut ko jaunu. Ja man tagad kāds prasītu rakstīt vēl vienu mūziklu pēc Raiņa, es droši vien ilgi domātu, vai darīt to. Man patika, ka Pūt, vējiņi! bija kaut kas galīgi tautisks un Oņegins – krievisks. Pilnīgi kaut kas cits. It kā jau tu piesit to roku un kļūsti profesionālāks, bet tīri tikai dēļ naudas… Visus jau var nopirkt, taču es vienmēr cenšos atrast, lai ir interesanti pašam. Man ir paveicies, ka tā sanāk.
Vai popmūzika un reklāma neprasa par daudz izpatikt?
Par popmūziku man sen nav jautāts, tas laikam labi. Gribas, lai ir interesanti gan pašam, gan arī skatītājam un klausītājam. Vienalga, kuru kolektīvu šobrīd izceltu, cenšamies tomēr pameklēt, parakties dziļāk, un cilvēki to jūt. Man patīk vērot un konstatēt, kāda mērķauditorija nāk uz koncertiem, kāda – uz izrādēm, ko tā domā un ko gaida. Nedomāju, ka, pēc tam rakstot, mēģinu kādam izpatikt, drīzāk mērķis varbūt ir uzzīmēt to nākamo atzīmi, līdz kurai gribētos klausītāju izaudzināt. Vai pašam izaugt. Ir jau azarts bišku to ūdeni sakult un tad skatīties, kur vilnis aizies. Svarīgi tikai jau iepriekš vismaz apmēram paredzēt to virzību. Tad tu it kā ļaujies, bet vienlaikus zini, ka kontrolē. Ar reklāmu un visu to mārketingu par un ap maniem projektiem ir tāpat – es it kā nejaucos, bet man viss jāzina. Tad man ir viedoklis, un man, protams, ir svarīgi, lai to ņem vērā. Un ņem arī.
Vai mēdz atteikties no piedāvājumiem?
Jā. Bieži. Ja es neredzu sevi tajā, labāk lai dara kāds cits. Man ir bijis tā, ka, piemēram, par lielu naudu piedāvā kaut kādas mantras rakstīt, bet es neko nesaprotu no mantrām. Vai kādam dziedātājam kāds ar baigo naudas maisu gribējis palīdzēt… Ja es nevaru atrast sevī dzirksteli, par to degt – un es pašlaik varu atļauties tā rīkoties –, tad labāk atsakos.
Tu protot bez žēlastības svītrot vai kā citādi iznīcināt savus sacerējumus – ja tā nav bijusi lielība –, kuri kaut kādā brīdī nešķiet pietiekami veiksmīgi, bet garastāvokļi taču mēdz būt dažādi, un ir tādi, kad viss riebjas, un arī tādi, kad jebkura draņķība ārkārtīgi patīk.
Man uzreiz zīmējas tāda sakāpināta bilde, kur kāds – nu, es, piemēram, – plēš papīrus ar paša tikko uzrakstītajām notīm un met tos prom, bet tā jau nav. Mūsdienās tu paņem un saglabā visu datora mapē ar attiecīgu nosaukumu un varbūt aizmirsti, ka kaut ko tādu esi radījis, jo tajā brīdī vienkārši esi pierakstījis to, kas bijis galvā, bez īpaša mērķa. Lielība vai ne, bet es varu pats sev atzīt, ka kaut kas no uzrakstītā īsti neder. Galvenais, ka man uzreiz ir ko likt vietā. Tas ir tāds liels veselums, kas laikam nāk pamazām, ar gadiem un pieredzi, kad parādās pirmā pārliecība, ka vari attaisnot uz sevi liktās cerības un uzticēšanos. Esmu pateicīgs, ka to varu izbaudīt, un zinu, ka tas mans «parāds» par izrādīto uzticēšanos šajā gadījumā ir mūzika, kas man īsti nepieder, bet, ja kaut kas pareizi saslēdzas, caur mani tā pie klausītāja var nonākt.
Pirmais darbs, kam mūziku sacerēji ar gataviem vārdiem, esot bijis Lāču tēta dziesmas ar dzejoļiem no Kārļa Vērdiņa bērnu grāmatiņas Burtiņu zupa. Tas tāpēc, ka jau iepriekš esi ar Vērdiņu sadarbojies dziesmu rakstīšanā? Varbūt tas iezīmē tavu nobriešanu par profesionālu komponistu? Šādi strādājuši Pauls, Kalniņš, Kulakovs, Lūsēns.
Ar Vērdiņa Burtiņu zupas dzejoļiem saslēdzās pareizais laiks un vieta. Varbūt man bija brīvāka galva un varēju paskatīties apkārt, kas tiem zināmajiem dzejniekiem labs ir un ko es tur varu darīt. Albums iznāca aizpērn vēlā rudenī, kad biju jau līdz ausīm iekšā citos darbos. Toreiz viss bija vienlaikus – Pūt, vējiņi! pirmizrāde, visa tā uzmanība, un galvā jau nākamais projekts – Oņegins –, bet pašas dziesmas bērnu albumam biju uzrakstījis teju vai gadu iepriekš. Šķiet, tas mums labi izdevās – kaut kas svaigs bērnu repertuārā. Joprojām zvana pedagogi no dažādiem kolektīviem un prasa atsūtīt notis vai fonogrammu, lai bērni var dziedāt.
To, kas pirmais – vista vai ola –, definēt grūti. Parasti ir tā, ka mana mūzika ir pirmā un tad top teksts. Te atkal par tukšu runāšanu – es to īsti nevaru izskaidrot, kāpēc tā. Varbūt pirmās ir emocijas, sajūtas, jūtas, un tad mēs tās mēģinām ietērpt vārdos, izskaidrot? Tas, ka Elsbergam jāraksta dzeja gatavai mūzikai, jau nenozīmē, ka man vai viņam ir vieglāk. Mans uzdevums ir iedot viņam to pareizo sajūtu, kas, piemēram, noteiktajā ainā vajadzīga, un tā ir liela atbildība. Elsbergam piemīt lieliska prasme saprast un uztvert to, ko domāju, – nu, esam labi sastrādājušies, vai tad tā bieži ir? Nē. Tāpēc prieks, ka tas notiek tādā kopīgā darba procesā. Arī Busuļa albumiem izvēlamies strādāt ar jau zināmiem dzejniekiem. Jaunajā albumā ir jaunpienācēja mūsu pulkā – Anna Auziņa, ar viņu arī daudz runājām par to, ko gribam redzēt dziesmu tekstos, par ko Intars grib runāt no skatuves. Baigais lego sanāk – tikai saliekot tos klucīšus kopā, tiec pie kaut kā liela.
Tagad Oņeginā tev Busulis būs Puškins.
Jā. Sākumā mēs vēl domājām, taču viņš ļoti labi tur iederas. Viņš ir izdomāts, jo Oņeginā jau nav Puškina, un mēs viņu tur ievedām. Man ļoti patīk, kā ansamblis tur sastrādājas – Skrastiņš, Busulis, Robežnieks, Ķuzule un Segliņa Ieva.
Tev sanācis labi sastrādāties ar Džilindžeru.
Jā, mēs pārsvarā tos teātrus kopā taisām. Es lielāko vērtību redzu tajā, ka viņš taisni vēl tad, kad es rakstu, palīdz dramaturģiju pareizi salikt.
Džilindžers parasti atrod cilvēku, ar kuru kopā strādāt, un tad viņu aicina vai visās izrādēs. Tā ir bijis ar Andri Vilcānu, Juri Kaukuli, arī ar aktrisēm.
Nuja, bet tā jau būtu Džilindžera intervija. Tā dzīvē ir – ja tu kaut ko labu atrodi un tev tas der, ir jādara, kamēr viens otram nekļūst apnicīgi un nesāk atražot.
Vai ir milzīga atšķirība starp pasūtījuma darbiem un sacerējumiem, kas ir paša ideja? Es domāju – radīšanas procesā, tavās sajūtās.
Starp pasūtījuma darbiem un paša iniciētiem projektiem es īpašu atšķirību neredzu. Protams, ja nerunājam par reklāmām un tamlīdzīgi. Pūt, vējiņi! arī bija pasūtījums, bet es to ļoti gaidīju. Ilgi. Un sagaidīju. Nedomāju, ka es tā vienkārši vienā dienā izceltu Raini no grāmatu plaukta un izdomātu – rakstīšu mūziklu. Diez vai, esmu pārāk paškritisks, bet redzi – Ziedoni izvilku. Sanāca tā, ka vienā momentā es biju sadusmojies uz Elsbergu un Vērdiņu, kuri gaida iedvesmu, bet es dīkstāvē sēžu un gaidu, Oņeginu rakstot, un Busulim arī jau vajadzēja tekstus. Netīšām man internetā izlēca viens Ziedoņa dzejolis, es uzrakstīju dziesmu un domāju, kur es to likšu – uzdāvināju Aišai. Pēc laika man sagribējās vēl vienu – uzrakstīju un aizsūtīju Amberai. Tad kaut kā domāju – kur man divas dziesmas – jāizdara līdz galam. Sanāca tā, ka Amberai un Aišai ir pa divām dziesmām, bet pārējām aktrisēm un dziedātājām – pa vienai. Iespēlēja man Tango Sin Quinto – Aijas Vītoliņas grupa.
Diezgan interesanti kopā sanāca, 3., 4., 5. maijā mums ir plānoti koncerti Dailē ar visām tām sievietēm. Tas auga organiski – viegli nāca viena dziesma, tad otra, trešā. Izstāsti vēl kādam, kam arī liekas forši, režisors būs Artūrs Skrastiņš, kurš nekad nav bijis režisors, bet arī baigi pavilkās uz to. Tas tāds mīlestības projekts, kuram neviens nebija jāpierunā, nebija jāatbild uz jautājumiem, kas man par to būs. Kad albums jau bija ierakstīts, vienā brīdī aptvēru, kā tur viss saslēdzies – tādi mazi, svarīgi posmi: mūziķi, izpildītājas, fotogrāfs Jānis Deinats, Ziedoņa jubileja... Es te varētu uzskaitīt daudz, bet gan jau par šo albumu vēl runās. Citi. Es ne. Es savu darbu jau esmu izdarījis. Pat dzejniekam patika... Kad biju pabeidzis, aizgāju un nospēlēju viņam mājās visu albumu. Viņš jau gan tāds švakiņš ir, bet Ausmēns apraudājās. Man šis darbs patīk ar to, ka citreiz tu mākslīgi kaut ko izdomā – nu, rakstīšu tagad, jo pagājis tik un tik gadu un vajag kaut kādu albumu –, bet šis kaut kā netīšām sanāca. Izlija.
Man dikti patika YouTube ievietotā dziesma, kurā pats dziedi: "Cik medus salds – lācis sapņoja." Man uzreiz atmiņā ir skats no 70. gadu dokumentālās filmas par Raimondu Paulu, kurā viņš pie klavierēm pats dzied Dziesmiņu par prieku, – cits laiks, pavisam cita noskaņa, bet abus gadījumus vieno tas, ka nedziedoši komponisti dzied.
Par sevi kā dziedātāju es daudz nevaru runāt, toreiz mums Intara koncertā bija paredzēts vesels bloks ar tā sauktajām iedvesmas dziesmām – skaņdarbiem, kurus katrs mūziķis pats sev izvēlējās izpildīšanai. Iedevu Elsbergam angļu tekstu, viņš atsūtīja savu versiju – Miega medus lācis. Nu – dziedāju. Stress bija. Redzi, tādas atkāpes var atļauties, ja tas iederas, tā teikt, īstajā laikā un vietā. Katrā Intara koncertā tagad nedziedu, dodu priekšroku instrumentāliem solo.
Iedvesmas avots klavierkoncertam, kuru 30. janvārī spēlēsi ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, esot pārdomas par attiecībām ģimenē – no saviļņojuma līdz konfliktam. Tad jau sanāk, ka šis koncerts jāapmeklē tiem, kuri cītīgi lasa dzelteno presi, taču ir apdāvināti ar spēju nolasīt vēstījumu arī mūzikā.
Par sadarbību ar LNSO es ļoti priecājos. No orķestra puses iniciatīva nāca jau pirms kāda laika, bet, redz, klavierkoncertam lemts izskanēt tieši šogad. Par tematiku – tas drīzāk ir kā viens no piedāvātajiem variantiem, klausītājam varbūt būs pilnīgi citas asociācijas. Tās bija kā pārdomas par vienu modeli, kā ģimenē attiecības var risināties un cik dažādi to katrs var uztvert un pārdzīvot. Klavierkoncertam Pauls Timrots filmē speciālas videoprojekcijas. Pirmajā daļā būs klavierkoncerts un skaņdarbs Nakts – ar Valsts kori, simfonisko orķestri un Amber solo. Arī tāds diezgan, kā saka… Eksperimentāls? Tādi krāsu meklējumi. Otro daļu es saliku vienkāršāku, kaut ko no teātra mūzikas un tango. Tāda sbornaja soļanka, izlase. Otrajā daļā būs arī viencēliena balets, kas tikai vienu vai divas reizes nospēlēts operā, – eksperimentāls jauno horeogrāfu darbs Oskars Stroks. Rīgas tango. Toreiz mūzika skanēja ierakstā, vēlāk kaut kādas daļas uzrakstīju orķestrim, taču līdz šim nav sanācis to nospēlēt. Noteikti jāpiemin pianiste Agnese Egliņa, Valsts akadēmiskais koris Latvija, diriģents Māris Sirmais, dziedātāja Aija Vītoliņa (Amber), akordeoniste Inita Āboliņa, vijolnieks Jurijs Savkins un saksofonists Gints Pabērzs. Jā, koncerta otrajā daļā pie klavierēm būšu es. Nedziedāšu. Spēlēšu.
Autorkoncerts
Lielajā ģildē 30.I plkst. 19
Biļetes izpārdotas.
Kārlis Lācis
Albums Ziedonis. Lācis. Sievietes
Koncertprogramma Dailes teātrī 3., 4., 5.V
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 4–20