Iespējams, tiem, kuri jūnija beigās bija uz instrumentālās grupas kuba otrā albuma laukumi noklausīšanos Baznīcas ielas muzikālajā bārā When Coffee Meets Whisky, šīs plates iegāde prasīs visai lielus finansiālos ieguldījumus. Varbūt pat nāksies iedzīvoties kredītos vai pārdot daļu savu īpašumu, pieņemot lēmumu iegādāties tādu atskaņošanas aparatūru, uz kādas laba mūzika būtu jāklausās. Jo citādi tas, kas bija dzirdams minētajā bārā, salīdzinājumā ar to, kas uz "parastās" aparatūras mājās, būs kā saulaina diena pret LED spuldžu izgaismotu nakti, par klausīšanos interneta straumēšanas platformās vispār pat nerunājot, kaut gan, šos teikumus pie datora rakstot, tas notiek. Un, jāatzīst, nebūtu slikti, ja ne šie pat vētras laikā vairs nenoskalojamas pēdas atstājušie salīdzinājumi.
Grupas kuba albuma laukumi vāka foto autors ir Mārtiņš Grauds. Plates dizains – Jānis Birznieks un Edgars Ameriks
Viss iepriekšminētais droši vien izklausās pēc melomāna izputināšanas plāna, tomēr ir arī labā ziņa – tas ne tuvu nav tik ļoti vērienīgs, kāds būtu ieteikums iegādāties luksusa sporta auto un pēc tam par saviem līdzekļiem salabot Latvijas ceļus, lai būtu, pa ko ar savu smalko spēkratu droši un ātri braukt. Minētajā bārā esošā skaņas aparatūra, gribam to vai ne, izvirzās priekšplānā, arī ieraksta vērtību, protams, izceļot un ļaujot to izbaudīt līdz vissīkākajām skaņu niansēm. Tā iespējams saklausīt to, kas citkārt paliktu nepamanīts, līdzīgi kā zem lupas vai pat mikroskopā ieraudzīt kāda vizuālās mākslas darba detaļas, protams, ja tā nav glezna, ko ieteicams vērot no lielāka attāluma, lai redze saplūdina tuvumā raupjos otas triepienus vienotā attēlā, bet šādi gadījumi vairāk attiecas uz pankroku, kam ar šo maz sakara. Drīzāk ar ambientu džezroku, ko iemīlējuši un mēģina spēlēt vīri, no kuriem vismaz daži sevi jaunībā uzskatījuši par panku pēctečiem.
Gonzo un Rhodes
Maestro Raimonds Pauls reiz, runājot par ērģelēm, teica, ka viņš ar savu flīģeli var iet atpūsties, kad sāk skanēt ērģeles. Varbūt ne tik ļoti izteikti, bet līdzīgi ir ar elektriskajām klavierēm Fender Rhodes, kuras, kā kubas mūziķi paši atzinuši, diktē spēles noteikumus, un, ja pie tām ir kopš bērnības ar melnbaltajiem taustiņiem apsēstais Mārtiņš Strautnieks, pazīstams arī ar skatuves vārdiem Gonzo un Martinez Gonzalez, notiek kaut kas maģisks. Tā iespaidā ir tapis arī viss pārējais, ko būvējuši Arnis Račinskis un Jānis Žilde ar ģitārām, Mareks Ameriks ar bungām, Toms Ostrovskis ar basu un Mikus Solovejs ar saksofonu, mainot sākotnējo Jāņa Žildes un Arņa Račinska iecerēto kursu britpopa virzienā.
Droši vien nozīmīgu lomu attieksmē spēlē arī fakts, ka Mārtiņš jau daudzus gadus dzīvo nevis Latvijā, bet Londonā. Arī albuma noklausīšanās vakarā, pievienojoties attālināti, Mārtiņš bija vārdos skops, pats par to nespējot pateikt vairāk, kā ir jau pateicis mūzikas valodā brīdī, kad šie skaņdarbi un ieraksts ir tapuši. Albums laukumi ir ievērojams ar to, ka tapis ļoti ilgi – tā skaņdarbi radušies drīz pēc pirmā albuma 15 Episodes of Kuba (saņēmis divas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas – kategorijā Labākā debija un Labākais instrumentālās mūzikas albums) ieskaņošanas, periodā no 2003. līdz 2006. gadam, kad grupa beidza savu darbību. Albuma laukumi kompozīcijas ierakstītas, mūziķiem atkal sanākot kopā tikai 2017. gadā studijā Hodila Records Valmierā, savukārt gala mikss pabeigts pandēmijas laikā studijā Mute, tātad albums tapis divdesmit gadu.
Divdesmit – it nekas
Tieši par šo divdesmit gadu cikla nebūtisko lomu Mārtiņš izteicās 2016. gadā, kad tikāmies Londonā. Tas bija aptuveni divdesmit gadu pēc tam, kad iepazināmies ar viņu kā dažādu pagrīdes grupu (Lolitas brīnumputns, T-Plox, Spinners un Sirke) dalībnieku, tolaik arī Rīgas Doma kora skolas audzēkni, kurš sadarbojās arī ar citiem 90. gadu talantiem – Yaputhma Sound System dalībniekiem un Andri Indānu jeb Andžoni (Gas of Latvia). Kad sarunājāmies Londonā, mums abiem šķita, ka ne viens, ne otrs no mums nav mainījies. "Tātad varam secināt, ka pa divdesmit gadiem nekas būtiski nemainās. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvē tie divdesmit gadi ir… nekas. Un, ja parēķini, ka maksimālais mums atvēlētais ir kādi četri tādi divdesmit cikli "it nekā", beigu beigās tāds "nekas" tur kopā vien sanāk," pirms astoņiem gadiem teica Mārtiņš.
Kas gan šajā laikā ir mainījies? Daudziem cilvēkiem mājās vairs nav nekādu mūzikas atskaņošanas ierīču, izņemot tos, kuru dzīvē mūzikai nav mazāka loma kā svaigam gaisam, pārtikai un pajumtei virs galvas. Viņiem arī pietiks laika veldzēties grupas kuba kompozīcijās, atrodot tajās mieru vai ko citu, kas tajā brīdī meklējams, vismaz tam laikam, kurā skan mūzika, saplūstot ar nogriezni no mūsu dzīves, kurā nekas cits nenotiek. Un, ja arī notiek, tad aiz aizvilktiem aizkariem vai aizbultētiem slēģiem, tātad citā pasaulē, kas mūs šobrīd neskar.
Albuma izskanēšanas brīdī mēs būsim tieši tik minūšu vairāk pieauguši, vecāki, pieredzējušāki un arī mūža mājām pietuvinātāki, kāds ir laukumu ilgums. Kaut arī pārējo mūziķu ieguldījums šī albuma tapšanā laika ziņā ir apjomīgāks, šo tomēr pēc noskaņas prasītos dēvēt par Mārtiņa Strautnieka soloalbumu, kas ar viņa Rhodes un Moog skaņām izdevies daudz konceptuālāks par 2008. gada albumu Dakstiņš, kas bija dažādu viņa darbu izlase.
Pēdējais, kas būtu jāpiebilst, – pēc albuma laukumi publicēšanas no straumēšanas platformām ir izņemts iepriekšējais kubas albums 15 Episodes of Kuba, kas liek domāt, ka tiek gatavots atkārtots tā taustāmais izdevums, arī droši vien platē. Gaidīsim. Interneta atskaņotājos vairs nav atrodams arī ap gadsimtu miju iznākušais grupas Satellites LV negaidītais sānsolis prom no dziesmām – instrumentālās mūzikas albums Kind of Glue – kubas priekšvēstnesis. Tātad droši vien – divtik gaidīsim!