Līdz 31. jūlijam Bavārijas Valsts operā turpināsies ikgadējais Minhenes Operas festivāls, kura tematiskās vadlīnijas šoreiz ir karš un mīlestība. Programmā ir iekļauti gan šīs sezonas jauniestudējumi, gan senākas repertuāra izrādes. Festivālā ir skatāmas divas pirmizrādes – mūsdienu komponista Breta Dīna Hamlets, par kuru detalizēti stāstījām pagājušajā KDi numurā (diriģenta Vladimira Jurovska un režisora Nīla Ārmfīlda iestudētais Hamlets Minhenē skanēs līdz 12. jūlijam), un Georga Frīdriha Hendeļa Semele, ko iestudē diriģents Džanluka Kapuano un režisors Klauss Gūts. Semele būs dzirdama 15., 18., 20., 22. un 25. jūlijā.
Visas biļetes uz Semeli ir pārdotas, izrāde tiks spēlēta nevis lielajā Minhenes Nacionālajā teātrī, kas ir Bavārijas Valsts operas mājvieta, bet baroka mūzikai labāk piemērotajā Prinča reģenta teātrī. Semelē dziedās spožs sastāvs: soprāns Brenda Reja, tenors Maikls Spairss, kontrtenors Jakubs Jozefs Orliņskis, basbaritons Filips Slajs, mecosoprāni Emīlija D’Andželo un Nadežda Karjazina.
Verdi un Vāgnera valodā
No šīs sezonas jaunumiem festivālā varēs redzēt monumentālo, mūsu laika problemātikā sakņoto Sergeja Prokofjeva Kara un miera iestudējumu (7. jūlijā; diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Dmitrijs Čerņakovs) un ekstravaganto diptihu, kurā režisors Kšištofs Varlikovskis ir apvienojis Henrija Pērsela Didonu un Eneju un Arnolda Šēnberga Gaidīšanu (20. un 22. jūlijā; diriģents Endrū Mance, galvenajā lomā abos darbos – lietuviešu prīma Aušrine Stundīte), kā arī Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte (15. un 17. jūlijā; diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Benedikts Endrūss).
Ja vēlaties piedzīvot mūsdienīgi nospriegotu Džuzepes Verdi Aīdas interpretāciju, pievērsiet uzmanību diriģenta Daniēles Rustioni un režisora Damiāno Mikjeleto veidotajam jauniestudējumam (23., 27. un 30. jūlijā; titullomā – soprāns Jeļena Stihina).
Latviešu mākslinieku klātbūtni Minhenes Operas festivālā nodrošina scenogrāfe Monika Pormale un basbaritons Egils Siliņš – viņu vārdi rotā Riharda Vāgnera Loengrīna afišu. 16. un 19. jūlijā šajā izrādē Egils Siliņš dziedās karaļa herolda lomu (titulpartijā – tenors Klauss Floriāns Fogts). Diriģenta Fransuā Ksavjē Rota un režisora Kornēla Mundruco iestudētā Loengrīna pirmizrāde notika 2022. gada 3. decembrī.
Galvenie komponisti festivāla programmā ir Verdi (skanēs ne tikai Aīda, bet arī Otello un Dons Karloss) un Vāgners (līdzās Loengrīnam – elegants režisora Kšištofa Varlikovska Tristana un Izoldes iestudējums, ko 21., 24. un 29. jūlijā diriģēs Jurajs Valčuha, titullomas atveidos Stjuarts Skeltons un Anja Kampe). Režisors Kšištofs Varlikovskis festivālā ir pārstāvēts arī ar Riharda Štrausa Salomi, kurā viņš akcentē holokausta, ebreju tautas vēstures un kultūras mantojuma tēmu (11. un 14. jūlijā; diriģents Fransuā Ksavjē Rots, titullomā – fenomenālais somu soprāns Kamilla Nīlunda). Laikmetīgā teātra valodā skatītājus uzrunā arī režisors Kaliksto Bjeito Modesta Musorgska Borisa Godunova iestudējumā (6. jūlijā; diriģents Vasilijs Petrenko, titullomā – ukraiņu bass Aleksandrs Cimbaļuks).
Minhenes Operas festivālu 23. jūnijā atklāja laikmetīgās horeogrāfijas vakars Sphären.01 | Goecke (Bavārijas Valsts opera tomēr nolēmusi iekļaut skandalozu slavu iemantojušā horeogrāfa Marko Gekes darbu savā repertuārā), tika parādīti arī horeogrāfu Sola Leona un Pola Laitfuta viencēliena baleti Silent Screen un Schmetterling. Dejas cienītāji 10. jūlijā varēs novērtēt horeogrāfa Alekseja Ratmanska jaunāko darbu Čaikovska uvertīras.
Kvalitāte garantēta
Minhenes Operas festivālā ir arī plaša koncertprogramma – skan renesanses un baroka repertuārs, simfoniskā un kamermūzika. Koncertos piedalīsies gan zvaigznes, gan Bavārijas Valsts operas Jauno dziedātāju programmas dalībnieki. 8. jūlijā pirmo no savas 500 gadu jubilejas svinību cikla koncertiem sniegs Bavārijas Valsts orķestris sava muzikālā līdera Vladimira Jurovska vadībā. Šajā vakarā skanēs Riharda Štrausa mūzika un orķestrim pievienosies soprāns Marlisa Pētersena. Kamermūzikā izpaudīsies tenors/baritons Plasido Domingo (13. jūlijā), pianists Igors Levits (18. jūlijā), tenors Benžamēns Bernheims (19. jūlijā), baritoni Konstantīns Krimmels (21. jūlijā) un Kristiāns Gerhāers (24. jūlijā), kā arī tenors Jonass Kaufmanis (25. jūlijā).
Bavārijas Valsts opera ir īpaša ar to, ka ikviena izrāde – arī ārpus vasaras festivāla – šeit ir notikums. Par teātra reputāciju un māksliniecisko kvalitāti vienmēr ir rūpējies katrs tās intendants un galvenais diriģents. Intendants Pīters Džonass strādāja kopā ar diriģentu Zubinu Metu, intendants Nikolauss Bahlers – ar Kentu Nagano un vēlāk Kirilu Petrenko. Tagadējais intendants Seržs Dornī darbojas tandēmā ar Vladimiru Jurovski. Ļoti iespējams, ka Bavārijas Valsts opera ir labākais mūzikas teātris Eiropā un pasaulē – katru vakaru tas piedāvā publikai vērtīgu, aizraujošu piedzīvojumu. Nejaušu, neobligātu projektu šeit nav.
Jūnija sākumā, vēl pirms Minhenes Operas festivāla atklāšanas, es apmeklēju divas izrādes. Abas atstāja visdziļāko iespaidu – ar mūziku, režiju, izpildījumu. Uzreiz ir jāsaka – Bavārijas Valsts opera lepojas ar augstākās klases orķestri, to dēvē arī par Bavārijas Valsts orķestri. Šogad, kā jau minēts šajā rakstā, tas svin 500 gadu jubileju. Var atzīmēt kalendārā, ka 8., 9. un 11. oktobrī Minhenes Nacionālajā teātrī notiks Bavārijas Valsts orķestra koncerts, kurā ģeniālā maestro Kirila Petrenko vadībā skanēs Gustava Mālera Astotā simfonija un piedalīsies arī Valsts akadēmiskais koris Latvija.
Neatkarīgā Mirga
Orķestra skanējums ir pirmais, kas apbur Bavārijas Valsts operas izrādēs. Tā bija arī šoreiz, kad klausījos divas lieliskas XX gadsimta operas – Leoša Janāčeka Lapsiņas Spicauses piedzīvojumus (1924) un Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogus (1957).
Janāčeka operas iestudējumā mani visvairāk intriģēja lietuviešu diriģentes Mirgas Gražinītes-Tīlas un austrāliešu režisora Berija Koska partnerība (pirmizrāde notika 2022. gada 30. janvārī). Mirga Gražinīte-Tīla operu diriģē diezgan reti, turklāt viņa ir izvēlējusies brīvmākslinieces ceļu – 2016. gadā viņa kļuva par Andra Nelsona pēcnācēju Birmingemas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja amatā. Šo posteni Mirga saglabāja līdz 2021./2022. gada sezonas beigām un pēc tam kļuva par orķestra galveno viesdiriģenti. Par sadarbību ar viņu interesējas daudzi kolektīvi un teātri, taču šajā posmā par savu prioritāti 36 gadus vecā mūziķe ir izvirzījusi ģimeni, kurā aug trīs mazi bērni, un darba laikā vēlas pievērsties tikai mūzikai, nevis administratīvajiem pienākumiem. Mirga dzīvo Zalcburgā, kas ir pavisam netālu no Minhenes. Šeit viņa varēja ļoti rūpīgi sagatavot Lapsiņas Spicauses piedzīvojumu pirmizrādi. Viss, ko viņa dara, izraisa interesi – izrādes, koncerti, ieraksti. Kompānijas Deutsche Grammophon paspārnē Mirga ir ieskaņojusi Mečislava Veinberga, Ramintas Šerkšnītes, Edvarda Elgara, Bendžamina Britena, Ralfa Vona-Viljamsa, Viljama Voltona opusus.
Būdama neatkarīga, Mirga brīvāk var izvēlēties repertuāru un partnerus, kas viņai šķiet pievilcīgi. Var dzirdēt, ka Janāčeka Lapsiņas Spicauses piedzīvojumi ir diriģentes sirdsdarbs. Dziedātāji stāsta, ka mēģinājumos Mirga pedantiski slīpēja katru vārdu, katru frāzi. Partitūrā brīžiem ir saklausāma līdzība ar citām Janāčeka operām – No mirušo nama, Jenūfu, Katju Kabanovu un Makropula līdzekli. Taču Lapsiņas Spicauses piedzīvojumi ir viltīgs darbs, nereti to iestudē kā visai naivu operu bērniem par dzīvniekiem.
Sižeta pamatā ir rakstnieka Rūdolfa Tesnohlideka un mākslinieka Staņislava Loleka grafiskā novele jeb komikss, kas 1920. gadā tika publicēts čehu laikrakstā Lidové noviny. Šie stāsti vēsta par viltīgās lapsas Spicauses piedzīvojumiem. Janāčeka galvenie iedvesmas avoti bijuši apbrīna par dabu un neatbildēta mīlestība. Komponējot operu, viņš ir pētījis meža dzīvniekus savas mājas apkārtnē. Viņa novērojumos ir atklājušās daudzas paralēles starp dzīvniekiem un cilvēkiem, savā darbā autors parāda saikni starp dzīvnieku un cilvēku dzīvi.
Lapsiņas Spicauses piedzīvojumos sastopamies ar vientulību, iemīlēšanos, dvēseles tukšumu un kārdinājumiem. Operā ir asprātība, ironija, šarms un pat feminisms. To visu ideāli jūt režisors Berijs Koskis. Viņa iestudējums ir par cilvēkiem, kuri cits pret citu izturas kā pret dzīvniekiem (varbūt tāpēc dažiem patīk saukt savus tuviniekus dzīvnieku mīļvārdiņos?). Iespējams, izrādes varoņi ir dzīvnieki, kuri tikai izskatās pēc cilvēkiem. Katrā ziņā šajā izrādē – izņemot vienu ainu, kurā titulvarone uzbrūk vistām un kurā tiek sasniegta komiskuma kulminācija, – dzīvnieku un putnu kostīmi, mākslīgās ausis, astes, deguni un citi aksesuāri tikpat kā netiek izmantoti. Kopā ar scenogrāfu Maklu Levainu, kostīmu mākslinieci Viktoriju Bēru un gaismu mākslinieku Franku Evinu mūsdienu operteātra jautrākais, emocionālākais klasiķis Berijs Koskis ir radījis izrādi, kas ir minimālistiska un grandioza, drūma un dzīvi apliecinoša vienlaikus.
Dzīvnieki mīl baumot
Pirms simt gadiem komponētā opera ir Janāčeka himna dzīvās pasaules ciklam – mūzika, kurā tiek svinēts dabas nezūdošais spēks, bieži vien ir ekstātiska un vitāla. Darbība notiek Morāvijas mežā: mežsargs noķer lapsiņu, kura aizbēg atpakaļ savvaļā, lai izaudzinātu mazuļus. Vēlāk viņa kļūst par mednieka upuru. Mežsarga lomā artistiski izpaužas basbaritons Volfgangs Kohs. Lapsiņu Spicausi izjusti dzied un spēlē soprāns Jeļena Callagova, kura piešķir lomai vokālo valdzinājumu.
Spicauses attiecībās ar vīriešu kārtas lapsu, ko atveido mecosoprāns Endžela Brauere, ir jūtams ne tikai flirts, bet arī patiesa erotiskā spriedze. Viņu dialogi ir humora pilni. "Vai tu jau smēķē?" puisis prasa Spicausei vienā no pirmajiem randiņiem. "Vēl ne!" viņa atbild. "Vai tev garšo trusis?" – "Jā!" Viņš saprot, ka Spicause ir ļoti kolorīta meitene: "Par tevi rakstīs operas un romānus!" Jau pēc kāda laika viņš mēģina noskaidrot, cik bērnu viņiem ir piedzimuši. "Man nav ne jausmas. Dzīvnieki mīl baumot, un līdz vakaram viss mežs to zinās!" Spicause mēģina pārliecināt dzīvesbiedru.
Šī izrāde dzīvo un elpo, tajā ir gan ārējā, gan iekšējā kustība – režisors Berijs Koskis ar dziedātājiem strādā tā, ka rodas iespaids, ka viņiem tiek dota absolūta brīvība, kaut gan īstenībā viss ir perfekti izmēģināts un sagatavots. Katram māksliniekam uz skatuves ir ko teikt, viņi uzticas režisoram, un viņš uzticas viņiem. Mežu simbolizē spīguļi, lampiņu virtenes, konfeti un sudrabainie eņģeļmati, kas parādās un pazūd. Milzīgā skatuve bieži vien ir pilnīgi tukša, un Berijs Koskis to atdod savai brīnišķīgajai lapsiņai – Jeļenas Callagovas dejas aina ir neaizmirstama, katra viņas kustība ir muzikāla, emocionāli piepildīta. Tikpat aktīva pie pults ir Mirga Gražinīte-Tīla – viņas žestiem un skatieniem ir interesanti sekot līdzi. Tie veido svarīgu izrādes daļu, Janāčeka, Koska un Gražinītes-Tīlas ekosistēmā katrai detaļai ir sava loma.
Lapsiņas Spicauses piedzīvojumi ir ansambļa opera, kurā ir daudz tēlu. Dažiem dziedātājiem ir jāspēlē divas lomas, tas pat skan jautri, ka viens mākslinieks/-ce šajā operā parasti atveido skolas direktoru un odu, mežsarga sievu un pūci, mācītāju un āpsi. Savu kabarē un kiča karaļa titulu Berijs Koskis attaisno jau pieminētajā ainā vistu kūtī – spalvas iet pa gaisu! Šādu kolorītu, sprādzienbīstamu neprātu uz skatuves spēj sarīkot tikai viņš.
Blānša glābj pasauli
Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi iestudējumā savu meistarību demonstrē krievu režisors Dmitrijs Čerņakovs. Maestro Kenta Nagano diriģētā pirmizrāde notika 2010. gada 28. martā. Karmelīšu dialogi Minhenē nav skanējuši kopš 2016. gada. Nopietni iebildumi pret iestudējumu bija gan komponista Pulenka, gan rakstnieka Žorža Bernanosa (viņa teksts ir kļuvis par lugu, kura ir libreta pamatā) mantojuma pārvaldītājiem – viņiem nepatika režisora piedāvātais operas fināls, kas, viņuprāt, izjauc visu drāmas būtību. Viņi pat vērsās tiesā pret Dmitriju Čerņakovu un Bavārijas Valsts operu. Pēc ilgstoša procesa Parīzes Augstākā tiesa 2018. gada nogalē visas pretenzijas noraidīja.
Uz skatuves Karmelīšu dialogi atgriezās tikai šā gada jūnija sākumā, un kas tā bija par atgriešanos! Teātris ir sapulcējis sapņu ansambli: galvenajās lomās – soprāns Ermonela Jaho (Blānša), soprāns Anna Katerīna Antonači (de Kruasī kundze), soprāns Veronika Žansa (Liduānas kundze), mecosoprāns Stefānija Dustraka (māsa Marija), soprāns Emīlija Pogorelca (māsa Konstance), baritons Johens Šmekenbehers (marķīzs de Laforss) un tenors Evans Lerojs-Džonsons (kavalieris de Laforss). Pie diriģenta pults – erudītais un jūtīgais vācu maestro Johanness Debuss, kurš ir Kanādas operas kompānijas (Toronto) muzikālais vadītājs.
Izpildītāji un diriģents ļoti precīzi nodod publikai šīs mūzikas un stāsta vēstījumu. Visas solistes dzied kā dievietes – labāku sniegumu ir grūti iedomāties. Dzirdot viņas, Pulenks un Bernanoss noteikti priecātos, nevis steigtos uz tiesu ar prasību aizliegt izrādi.
Režisora Dmitrija Čerņakova lasījumā Karmelīšu dialogi ir laikmetīga psiholoģiskā drāma. Galvenās varones – mūķenes – dzīvo askētiskā būdiņā bez jebkādām reliģiskām pazīmēm, šī sieviešu kopiena, kurā ienāk Blānša (jauniete piedzīvo panikas lēkmes, un viņas uzvedība liecina, ka, iespējams, viņai ir Aspergera sindroms), ir nošķirta no pārējās pasaules, taču tajā tiek kultivēti garīguma principi, kam varbūt nav nekāda sakara ar organizētu reliģisko konfesiju, bet ir vistiešākais sakars ar tādiem jēdzieniem kā godaprāts, cieņa, bailes, drosme, gara spēks, patiesība, pazemība un mīlestība.
Īstenībā šīs izrādes fināls ir vēl šokējošāks, nežēlīgāks un sāpīgāks, nekā skatītāji gaida no Karmelīšu dialogiem. Dodoties uz operu, visi taču vienmēr zina, kā beigsies stāsts, vai ne? Pārsteigumiem nav vietas, tāpēc jebkāda vismazākā nobīde no normas var kaitināt. Šoreiz trauslā Blānša iekļūst būdiņā, kurā māsas ir nolēmušas pakļaut sevi mokošai nāvei – visticamāk, ar gāzes palīdzību –, un izglābj viņas. Blānša uz saviem pleciem iznes no mājas vienu sievieti pēc otras un beigās vienīgā iet bojā (libretā teikts, ka uz ešafota mirst sešpadsmit mūķenes).
Efekts ir stindzinošs, un mūzika neļauj melot. Turklāt visiem izrādē iesaistītajiem radošajiem spēkiem ir gan laba intuīcija, gan nevainojama gaume. Mēs varam viņiem ticēt.
Mežraga lidojums
Jau trešo gadu Bavārijas Valsts operas paspārnē darbojas sava ierakstu kompānija Bayerische Staatsoper Recordings, kas izdod Minhenē iemūžināto operas izrāžu, Bavārijas Valsts orķestra un dažādu tā ansambļu ierakstus. Jūnijā laists klajā Bavārijas Valsts orķestra mežragu grupas Munich Opera Horns albums Voyager. Pirms dažiem mēnešiem dienasgaismu ieraudzīja orķestra sitaminstrumentu grupas OPERcussion albums Original Grooves. Šajā ierakstu sērijā, kas ir veltīta orķestra piecsimtgadei, tiek svinēta tā dalībnieku radošā daudzpusība. Šie albumi ir uzmanības vērti.
Ansamblis Munich Opera Horns albumā Voyager demonstrē visplašākās mežraga iespējas
Mežragu kolektīvs Munich Opera Horns ir nodibināts 2007. gadā. Tā galvenais mērķis ir parādīt instrumenta iespējas, neaprobežoties tikai ar piedalīšanos operas izrādēs un simfoniskajos koncertos, bet attīstīt jaunas ansambļa spēles formas. Albuma nosaukums Voyager atsauc atmiņā starpplanētu zondi un nosaka toni visam projektam: tas aizved klausītājus ceļojumā no šā pūšaminstrumenta pirmsākumiem līdz mūsdienām. Munich Opera Horns savu skanējumu un repertuāru veido, apzinoties instrumenta pagātni un attīstot tā izteiksmīgo potenciālu.
"Mežrags simbolizē vācu romantisma un postromantisma laikmeta mūziku. Neaizmirsīsim, ka Bavārijas Valsts orķestra rindās vienmēr ir bijuši slaveni mežradznieki," albuma Voyager bukletā raksta Bavārijas Valsts operas intendants Seržs Dornī. "Vēlos pieminēt tikai vienu no viņiem – Franci Štrausu, Riharda Štrausa tēvu. Viņš bija pirmais mežrags Baireitas festivāla pirmsākumos. Pat Rihards Vāgners, kurš nekad nesteidzās cildināt citu panākumus, par Franci Štrausu teicis: "Kad viņš spēlē, viņam var piedot visu." Ansamblis Munich Opera Horns turpina senas un brīnišķīgas tradīcijas, izpildot skaņdarbus savam instrumentam, kā arī interpretējot repertuāra klasiku. Šie mākslinieki arī izjūt stipru saikni ar mūsdienām, atskaņojot jaunus, īpaši viņiem komponētus opusus. Ar savu muzicēšanu viņi parāda, kāds spožums un maigums piemīt mežraga skanējumam," uzsver Seržs Dornī.
Ceļš no brīvā dabā skanoša Alpu raga līdz simfoniskā orķestra instrumentam – tāda ir albuma Voyager repertuāra amplitūda. Diskā ir ieskaņoti Hansa Jirga Zommera (1950), Antona Reihas (1770–1836), Oskara Franca (1843–1886), Pjēra Maksa Dibuā (1930–1995) un Ursa Fīrlingera (1964) darbi. Īpašu vietu ieņem Riharda Štrausa mūzika – Otrā mežraga koncerta pārlikums (orķestra vietā spēlē mežragu oktets) un fantāzija par viņa operas Dafne tēmām. Albuma centrā ir grieķu komponistes un diriģentes Konstantijas Gurzi (1962) jaundarbs Voyager 2 mežragu oktetam, kas tapis speciāli kolektīvam Munich Opera Horns pēc Bavārijas Valsts operas pasūtījuma. Tas ir iemūžināts pašas komponistes vadībā.
Konstantija Gurzi pabeidza šo kompozīciju tieši 45 gadus pēc tam, kad tika palaista starpplanētu zonde Voyager 2. Kopš 1977. gada tā pēta Saules sistēmas ārējās planētas. Šis aparāts ne tikai pārraida datus uz Zemi, bet arī nes sev līdzi daļu Zemes, tostarp vinila ierakstu ar informāciju par cilvēces kultūru, vēsturi un mūziku. Ierakstā ir iekļauta Bavārijas Valsts orķestra ieskaņotā Nakts karalienes ārija no Mocarta Burvju flautas (dzied Eda Mozere, diriģē Volfgangs Savallišs). Konstantiju Gurzi aizkustina doma, ka cilvēka darbs var atrasties tik milzīgā attālumā no mūsu planētas, un savas sajūtas viņa ir mēģinājusi ietērpt šajā kompozīcijā. No sākotnējās optimistiskās, heroiskās noskaņas, kas atgādina 60. un 70. gadu zinātniskās fantastikas filmu skaņu celiņus, šis darbs attīstās trokšņu un meklējumu virzienā. Elpošanas iekļaušana ļauj sadzirdēt pašus spēlētājus, kā arī gaisu – unikālu mūsu planētas sastāvdaļu.
Ansamblis Munich Opera Horns intriģē un iedvesmo ar skanējuma skaidrību, skaistumu un bagātību. Apvienības dalībniekus diska bukletā slavē bijušais Bavārijas Valsts operas muzikālais līderis Kirils Petrenko, kurš strādāja Minhenē no 2013. līdz 2020. gadam: "Manuprāt, mežragu grupa ir Bavārijas Valsts orķestra pamats, iespējams, pat stūrakmens. Ar savu viendabīgo, silto toni tā nosaka visa orķestra raksturu."
Informācija: staatsoper.de, munichoperahorns.com