Caur ciešanām uz zvaigznēm. Per aspera ad astra. Tā bija rakstīts uz diendienā spēlējamo klavieretīžu krājuma vāka. Gluži piemēroti arī ceļam uz Georga Frīdriha Hendeļa operas Tēzejs mūzikas barokālo krāšņumu atklāsmi jauniestudējuma pirmizrādē Berlīnes Komische Oper (10.II). Tas jaunā režisora Benedikta fon Pētera un scenogrāfes Natašas fon Šteigeras skatuves redzējumā vārda vistiešākajā nozīmē ved cauri dubļiem, tos kā prioritāti pieminot jau lakoniskajā izrādes devīzē: "Mīlestība. Politika. Dubļu cīņas."
Vien zvaigznes tur nespīd, ja lūkojam pēc vizuālām zīmēm slidenajā dūņu karalaukā, kur ik palaikam kādam liktenīgi paslīd kāja un kur visu vēro un tuvplānos projicē videokamera. Tur īstā, uz skatuves sarīkotā lietū un vējā, ar cigareti zobos, depresīva rokstāra paskatā slaistās agrāk drosmīgais karotājs Tēzejs, dzenot izmisumā uzticīgo Agileju, ko atveidojot uz Berlīnes Komische Oper skatuves debitēja Marina Rebeka — jaunais Latvijas soprāns ar itāļu skolu.
Komiski hiperaktīvā, satrakotas bestijas ļaunumā, taču brīžiem neatbilstoši maigā liriskā balsī ārdījās grieķietes Stellas Dufeksis atveidotā burve Mēdeja, manipulējot ar Atēnu valdnieku Egeju un aplejot ar dubļiem operas varoņus… Izrādē pat ir brīdis, kad pēc Mēdejas pavēles no skatuves šņorbēniņiem nolaižas divas dubļu vanniņas, kuras kā kara bumbvedēji atveras tieši virs Agilejas un viņas draugu galvām…
Skaidri sadzirdams
Zvaigžņu spīdums šai jezgā tverams vien ar dzirdi, toties pārliecinoši. To sajutu dzidrajās, veiklajās, vieglajās, tembrāli izlīdzinātajās un emocionāli piepildītajās soprānu, mecosoprānu un kontrtenoru koloratūrās, kurām nav kaitējuši pat vācu valodas šņāceņi. (Itāļu valodā komponēto operu Berlīnē rāda tulkotu vāciski.) Pirmizrādes publika prata to novērtēt — vētrainas ovācijas Marina Rebeka saņēma jau pirmajā cēlienā par Agilejas ārkārtīgi virtuozo, trešo āriju Madora idol mio (Mans elks mani dievina). Stāvot uz orķestra bedres apmales (!), dziedātāja āriju izvērta rotaļīgi azartiskā sarunā ar oboju, koloratūru veiklībā neatpaliekot no instrumenta pasāžām.
Mākslas virsvērtība koncentrējusies solistu individuālajā atdevē un ansambļa saskaņā. Orķestra tembru dzīvajā krāsainībā, kuru diriģents un jauniestudējuma muzikālais vadītājs, itālis Alesandro de Marki spodrinājis ar dziļā un radošā baroka izpratnē balstītu instrumentēšanas prasmi. Papildinot operas orķestri ar tipiskajiem baroka instrumentiem (teorbu, klavesīnu, baroka arfu, obojām, blokflautām, tamburīnu), asprātīgi variējot basso continuo sastāvu (iekļaujot arfu), pārceļot uvertīru uz 2.cēlienu un izmantojot baroka teātros populāros, atdarinošos skaņu (vēja, pērkona) efektus, diriģents orķestrī uzbūra spilgtus tēlus un notikumus. Tos viņš vadīja, te diriģēdams, te spēlēdams klavesīnu. Zinot, ka baroku nepiedien dziedāt forsētās, "smagās" krūšu balsīs vai spiedzīgi kliedzot, bīstama šķita orķestra bedres pacelšana teju līdz skatuves līmenim. Risks attaisnojās, pilnasinīgi izceļot orķestra "kinematogrāfiju", taču neupurējot vokālās kvalitātes.
Izaicinājumu krustpunktā
M.Rebekai šī Hendeļa opera ir ne tikai vērtīga pirmā pieredze barokā un vācu valodā. Arī pēc Romas Santa Cecilia konservatorijas un jau četru starptautisku konkursu rūdījuma (tostarp uzvaras starptautiskajā Neue Stimmen Vācijā) viņai tas bija liels izaicinājums, jo Agilejas lomā jādzied veselas septiņas ārijas, turklāt visas da capo. Sākumā uzmanības centrā ir koloratūras, turklāt ne tikai solo, bet arī tehniski ļoti sarežģītā duetā ar Tēzeju (4.cēl.). Tas M.Rebekai un austriešu dziedātājai Elizabetei Starcingerei, kura arī izcili ticami iejutusies vīrieša plastikā, izdevās lieliski un pat līdzīgā tembrā. Vēlāk virsroku gūst Agilejas — gūsteknes līdzeni plūstošā belkanto koncentrēts skumju afekts. Bet ar to vēl nav gana. Diriģents Agilejai uzticējis arī Tēzeja koloratūras no pēdējā kora, bet pašu kori vispār aizsūtījis atpūtā, izmantojot vien ierakstā.
Žēl gan, ka atvēlot vietu apjomīgam režijas koncepcijas izklāstam un ar to saistītām asociācijām (līdz pat Nīčes filozofijai un Heineres Milleres dzejai), programmiņā minēti vien dziedātāju vārdi. Patiesībā tās ir spilgtas jaunas personības skatuves mākslā, par kurām gribētos uzzināt tuvāk. Sākot ar jauniņo, dzidri skanīgo zviedru soprānu Karolīni Andersoni (Agilejas kalpones un draudzenes Klīcijas lomā) vai valdnieka Egeja kalpa Arkanes atveidotāju, korejiešu kontrtenoru Deividu DQ Lī, kuram padodas plašs repertuārs no baroka līdz mūslaiku New age. Bet vispārsteidzošākā ir baritona Hāgena Matceita pārtapšana par kontrtenoru — dziedātājs, kurš pirms desmit gadiem sācis kā baritons (tieši Komische Oper), pirmoreiz mūžā dziedāja kontrtenora partiju! Tas izdevās spoži, ne tikai pievārējot koloratūras ātrajā tempā, bet arī asprātīgi liekot lietā savu džeza/popmūzikas izpildītāja pieredzi.
Spilgtie muzikālie raksturi un situācijas gan atsevišķi, gan kopā bija izrādes virzītājspēks, atšķirībā no izslavētā vācu "režijas teātra", kura ideju pārpilnībā un stilu eklektikā pazaudēta vēstījuma konsekvence, bīstami izšķaidot uzmanību un novēršot to no mūzikas. Atsakoties no mīta atribūtiem, izrādē izcelts atkailināti skarbs, eksistenciāls, taustāms šodienas vēstījums par karu un tā degradējošo iespaidu uz cilvēka psihi un vērtību sistēmu: Tēzejs nespēj atgūties no kara, kas viņu nocietinājis un darījis rupju un trulu. Režijas vadmotīvi ir arī mīlestības un politikas sadursme, cilvēku atsvešinātība un lētais maskēšanās teātris mūsdienu pasaulē: opera zīmīgi sākas ar Agilejas un citu varoņu runu dzimtajā valodā: latviešu, grieķu zviedru, korejiešu, ungāru, vācu. Taču iestudējums pilns arī ar drastiskām, komiskām mizanscēnām, vaibstīšanos, lozungiem un rekvizītiem (milzīgie mīklas ruļļi, ragana ar cirvi) — šie bērnudārznieku pekstiņi pārvērš drāmu par farsu. Interesants atradums ir varoņu pakāpeniskā iejušanās operā, sākumā ikdienišķi pulcējoties skatuves priekšplānā. Vietā ir uz skatuves filmētais un vienlaikus demonstrētais video, bet kad Mēdeja "pārvērš" vidi te par tuksnesi, te par salu vai pili, par pārvērtībām liecina vienīgi kārtējais neonā mirgojošais uzraksts virs namiņa, ko dubļu laukā draugi palīdz sastutēt operas galvenajiem varoņiem. Efektīgs ir Tēzejs Maikla Džeksona paskatā vai parodija par atbruņošanās tēmu. Tomēr vienlaikus mudžinās tik daudz darbību, ka tām nav iespējams izsekot. Visbeidzot Hendeļa mūzikai jāpiekāpjas mušas lidojuma trokšņa pastiprinājuma priekšā.
Izrādes 24.II, 3.III, 14.III. 22.III, 29.III, 5.IV, 23.VII.