Operžanrā vienmēr jārēķinās ar to, ka tā ir māksla plašākam, ja nebaidāmies no šī vārda, demokrātiskākam klausītāju lokam. Līdz ar to teātru vadība vienmēr uzdos jautājumu: vai būs, kas jauno operu grib redzēt?
Manuprāt, neiespējami arī iezīmēt kādu noteiktu tēmu loku, par ko būtu jāraksta jaunās latviešu operas (un par ko tad nevajadzētu rakstīt?!). Domāju, ka nedrīkst būt satura, tēmu, valodu vai izteiksmes līdzekļu ierobežojumu. Galvenais – lai komponists un libretists strādātu pie tēmas, kura viņus patiešām ārkārtīgi aizrauj gan kā cilvēkus, gan māksliniekus, kura viņiem liekas svarīgāka par visu viņu pašreizējā dzīvē, kurā ir dramaturģija, bagāta ideju un tēlu pasaule, konflikts, spēcīgas jūtas. Es nevaru iedomāties rakstīt operu, kurā nebūtu dziļas un spēcīgas mīlestības līnijas. Taču tas nenozīmē, ka es nevarētu klausīties operas par politiku vai reliģiju.
Tēmas var atrast gan pasaules, gan latviešu literatūrā, gan cilvēku dzīvesstāstos Latvijas vēsturē un šodienā. Mums ir brīnišķīga Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Regīnas Ezeras, Gunara Janovska, Alberta Bela proza, ir spēcīgs jauno romānu cikls par Latvijas vēsturi XX gadsimtā.
Mana subjektīvā pārliecība ir, ka nākamajās operās komponistiem būtu jārunā tieši par Latviju un Latvijas cilvēkiem un nevajag aprobežoties ar latviskās identitātes apcerēšanu vien. Jāskatās uz sabiedrības kopumu, uz multikulturālo un multinacionālo realitāti, ir jāmeklē vienojošais, mūsu kopīgās vērtības. Dramatiskie teātri pēdējos gados ir uztaustījuši šīs tēmas un radoši ārkārtīgi interesanti tās risina.
Darbs pie lielas operas paņem pusotru līdz divus gadus no komponista radošā mūža (gadās arī ilgāk): ja nebūs dziļas un spēcīgas aizrautības ar savu darbu, arī rezultāts būs remdens un virspusējs. Jāņem vērā, ka tas ir darbs teātra skatuvei ar skatuves dramaturģijas likumsakarībām, raksturiem un nosacītību. Labāk ir, ja cilvēki jauno operu grib redzēt vēl un vēl, lai tas nebūtu tikai viena vakara pasākums. Tātad komponistam kaut kādā ziņā ir jāuzmin, ko publika varētu pieņemt. Es neticu runām, ka kaut kas, kas nav saprotams šeit un tagad, būs saprotams pēc daudziem gadiem un varbūt kaut kur citur... Mēs komponējam un adresējam to cilvēkiem, kuri dzīvo mums līdzās šobrīd.
Kad tuvojās operas Valentīna pirmizrāde, presē izteicos, ka vairāk operas nerakstīšu nekad. Tagad zinu vairākus sižetus, kuri, manuprāt, lieliski varētu derēt operas dramaturģijai un no kuriem varētu veidot labus libretus. Esmu jau vienreiz šajā žanrā apdauzījies, ieguvis dažus zilumus – bet varbūt arī mazliet gudrāks kļuvis? Latviešu literatūrā un kultūras vēsturē ir izcili sižeti. Alvis Hermanis ne bez pamata teica, ka jaudīgāki nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas.
Ir nepieciešama operteātra, arī citu valstisko organizāciju ieinteresētība, atbalsts. Nesen radītās Ērika Ešenvalda, Kristapa Pētersona operas, arī mana Valentīna, nebūtu radušās, ja nebūtu advokāta Andra Grūtupa 2007. gadā toreizējai LNO vadībai ieteiktā jaunu operu ideju konkursa. Tika sasaukta starptautiska žūrija, un darbs pie triju operu veidošanas palēnām sākās. Jaunas operas iestudēšana uz mūsu vienīgā operteātra lielās skatuves prasa ļoti lielus resursus gan finansiālā, gan mākslinieciskā ziņā. Ir pilnīgi izprotama teātra piesardzība jauno pieteikumu izvērtēšanā. Procesam, tālākvirzībai jābūt. Vienīgi varbūt mums, komponistiem, ciešāk jādomā, ka mēs rakstām klausītājiem/skatītājiem, nevis savu personīgo ambīciju apmierināšanai?
Izlauzties līdz lielai pasaules ievērībai ir ļoti grūti. Zelta vērti ir mūsu izcilie izpildītāji, kurus pazīst visa pasaule. Jūtos pateicīgs tām valstiskajām struktūrām, kuras Latvijas kā ES Padomē prezidējošās valsts mākslas programmas ietvaros finansēja Valentīnas viesizrādi Berlīnē pagājušā gada maijā. Esmu par to, lai vispārējās globalizācijas apstākļos mēs tomēr nepazaudētu darbu radīšanu latviešu valodā. Daudziem droši vien liekas, ka kaut kur tālāk var tikt tikai tad, ja raksta angliski, taču starptautiskajā operas pasaulē valda daudznacionāla gaisotne, un tajā var iederēties jebkura valoda.
Galvenais, lai tās lietošana izriet no paša darba būtības, darbības vietas, atmosfēras. Pats Valentīnā kā garām palaistu iespēju vērtēju to, ka patiesībā to vajadzēja komponēt trijās valodās: vācu, latviešu un krievu. Tās bija operas prototipa kinozinātnieces Valentīnas Freimanes jaunības gadu valodas Rīgā un atbilda visai pilsētas multikulturālajai gaisotnei 30. gados. Visvairāk iedvesmu dod pati dzīve, lai cik banāli tas skanētu! Jo ir tā, kā teica Somersets Moems: "Viss ir teātris." Paverieties apkārt – nu ir taču teātris.