Mana izvēle nākamajai operai bija jau pirms daudziem gadiem, kad piedalījos izsludinātajā latviešu operu konkursā, – Gēsta Berlings pēc Selmas Lāgerlēvas romāna motīviem.
Man šķita, ka Selmas Lāgerlēvas tēli ir klasiski un laikmetīgi vienlaikus un ka šāda opera varētu interesēt ne tikai Latvijas skatītājus. Izrādās, šī ideja pēc konkursa tika aizmirsta un Latvijā nav vajadzīga. Latvijā ir problēmas ar jaunām mūsdienu latviešu komponistu operām, jo tās operas, kuras neuzrunā ar mūziku un saturu pietiekami plašu mērķauditoriju, nav ilgstoši dzīvotspējīgas.
Tā kā skatītāju un klausītāju gaumi un vēlmi redzēt izrādes var ietekmēt ļoti nelielā mērā, turklāt jaunu operu iestudējumi ir dārgi un rezultātā rada finanšu zaudējumus, saprotams, ka situācija ir nelabvēlīga. Tā tiešām ir reālā situācija, kurā nevienu vainot vai apvainot nevar un nevajag.
Pareizs lēmums bija pasūtīt operu Ērikam Ešenvaldam, kurš guvis popularitāti pasaulē un te ir mērķēts uz starptautisku auditoriju. No otras puses – starptautiski atpazīstams sižets operas pamatā arī ir solis uz iespējamo auditoriju ārpus Latvijas. Mani iedvesmo, lai cik tas būtu savādi, nepavisam ne modernās operas. Es biju sajūsmināta par mūzikla Les Misérables iestudējumu Ķīpsalas hallē, kuru 2008. gadā producēja BT Music.
Mūsdienu operai, ja tā būs uzrakstīta supermodernā un nemelodiskā skaņu rakstā, būs šaurs klausītāju loks. Komponisti raksta nevis paši sev, bet klausītājiem, un publika vēlas sajust emocijas un sadzirdēt dvēseles smalkākās izjūtas skaņās.
Savas operas Dzīvais ūdens iestudēšanas procesu izbaudīju ar neviltotu pateicību. Nožēloju, ka toreiz ļāvos pierunāties sižeta transformēšanai par supermodernu TV šovu, jo tieši sarežģītie mehānismi – kameras, televizori u. c., kas izrādē atradās uz skatuves, – bija par pamatu tam, lai izrāde nebūtu dzīvotspējīga, jo regulāri kaut kas nenostrādāja vajadzīgā brīdī. Atceros mirkli, kad solistam, kurš dziedāja Mācekļa lomu, bija jāpaņem rokā kamera un, filmējot savus soļus, ko rādīja televizoros uz skatuves kā tiešraidē, jāiet ar to līdz kanāla malai, it kā radot ilūziju par pašnāvību. Reiz solists satraukumā paņēma kameru rokās tā, ka sanāca filmēt iešanu ar kājām uz augšu. No iecerētā traģisma tas diemžēl izvērtās par komisku ainu. Pārāk sarežģīti un nedabiski nedrīkst būt. Galvenais ir mūzika un dziedājums – to skaidri sapratu pēc šī iestudējuma. 5