Albums ir bagāts ar tiešām izcilām dziesmām, kurās var uzreiz atpazīt 80-to skanējumu- vecais labais sintezators, klasiskie ģitāru solo, stilīgie specefekti. Taču Ladyhawke ir šo specifisko, un reizēm tiešām kaitinošo stilu pārvērtusi par daudz draudzīgāku 21. gadsimta klausītāja ausīm. Viņas interpretācija drīzāk līdzinās netipiskai deju mūzikai, taču tikai šī stila vislabākajā nozīmē- klausītājam tiešām gribas dejot, nevis mesties ārā no istabas.
Tas, ka mūsdienu publiku neaizbaida šāda veida mūzika, pierādījās šovasar, kad pirmais albuma singls "Paris Is Burning", bija īsta sensācija ne tikai Anglijā, bet arī Spānijā, Austrālijā un, protams, arī Parīzē. Dziesmas "My Delirium", "Better than Sunday" un "Another Runaway" saista tieši ar to, cik maz patiesībā vajag, lai radītu hītu. Nav vajadzīga ne ideāla vokālā tehnika, ne kāds šī brīža pieprasītākais mūzikas producents. Sēdies tik pie instrumentiem un netaupi sintētiskos specefektus! Rezultāts ir lipīgs, oriģināls un seksīgs. Nav pat nepieciešami smalki un meistarīgi bekvokāli, kas bieži dziesmas pārpušķo un atņem daļu mūzikas naivuma-dziedātāja tos iedziedājusi pati.
Dziesmām ir spēcīga, taču tajā pašā laikā sapņaina noskaņa, kas klausītāju noved līdz sava veida patīkamām skumjām. Varbūt tas ir tādēļ, ka 80-tajos dzīve šķita daudz vienkāršāka, taču skaidrs ir viens, ja šis albums liek aizdomāties par vieglākiem laikiem, tas savu ir panācis.