Tā kā šī gada festivāla centrā atradās Romualda Grīnblata un Gundara Pones mūzika, tad arī „Latvijas Jaunās mūzikas dienu” noslēguma koncertā tika iekļauta Grīnblata 5. simfonija un Pones baleta „Mana paradīze” pirmais atskaņojums Viļņa Šmīdberga instrumentācijā, līdztekus tam ar lielam simfoniskam orķestrim un teicējai rakstīto Pētera Butāna „Vox humana” jau laicīgi sākot atzīmēt augustā gaidāmo komponista 70. jubileju. Un, lai arī Atvara Lakstīgalas vadītā Liepājas simfoniskā orķestra spēles kvalitātes šoreiz uzskatāmas par nevienmērīgām, šis koncerts neapšaubāmi sniedza virkni spilgtu un pārsteidzošu iespaidu.
Pēteris Butāns savos lielizmēra vokāli simfoniskajos darbos tradicionāli iedziļinājies reliģiska un ētiska rakstura tēmās, un arī 1998. gadā tapusī „Vox humana” nav izņēmums; šeit autors, lai uzskatāmi paustu savu ieceri, Latgales tautasdziesmas – „sīna bolss” citātam pretstatījis katoļu un pareizticīgo liturģijas dziedājumus. Un tas, patiesību sakot, arī šķita citādi visnotaļ veiksmīgās un mākslinieciski nopietnās partitūras vājākais punkts; es varu saprast komponista domu, ar šādu izteiksmes līdzekļu palīdzību atainojot Latgales īpašo kultūras vidi un tai raksturīgo pagāniskās pasaules uztveres un katoliskā dzīves modeļa savijumu (lai gan, manuprāt, šādi temati būtu piemērotāki literārai esejai, nevis muzikālam darbam), bet kādēļ viņš tam izvēlējās tieši „Dies irae” motīvu, kurš, pirmkārt, ir jau izmantots neskaitāmos citos skaņdarbos, otrkārt, no senlaikiem ir atpazīstams ar atšķirīgu semantisko nozīmi – nāves un iznīcības atspoguļojumu, man tā arī palika neskaidrs. Taču, abstrahējoties no šīs nedaudz samākslotās koncepcijas, jāatzīst, ka „Vox humana” pārliecināja ar emociju patiesumu, prasmīgu tematiskā materiāla attīstību un stratēģisku domāšanu mākslinieciskās dramaturģijas izveidē. Orķestra skanējumu te raksturoja pietiekami skanīgi un daudzkrāsaini tembrālie rakursi – kā stīgu grupā, tā pūšaminstrumentos – un izpratne par loģisku muzikālās domas ritējumu, taču ritma struktūru atveidojums un saspēles iemaņas gan bija zem vidusmēra, kopā neskanot, piemēram, jau pirmajam „Dies irae” izvedumam ar pavadījumu.
No Romualda Grīnblata sešām simfonijām Piektā rakstīta 1983. gadā, jau komponista otrā Sanktpēterburgas perioda laikā – šajā pilsētā viņš atgriezās pēc aizbraukšanas no Latvijas un arī palika līdz mūža noslēgumam 1995. gadā. No visām trim koncertā izskanējušajām partitūrām tieši šis skaņdarbs radīja vislielāko pārsteigumu, un tas noteikti saucams par izcilu un izteikti oriģinālu veikumu. Viendaļīgā simfonija uzrunāja jau ar pašu sākumu – elektroniski pīkstošā tembrā ietērpto vadmotīvu, ko komponists reprezentēja kā neparasti dziļu un nopietnu kultūrzīmi (gan norāde uz tā laika popmūziku, gan pagājušā gadsimta 80. gadu cilvēka eksistenciālo izjūtu atklāsme, gan arī saistība ar Šostakoviča iedibināto simfoniskā vēstījuma daudzdimensionalitāti), un turpmākajā skaņdarba attīstības gaitā šis tematisms izvērsās aizvien jaunās variācijās, aizvien spēcīgākā un emocionāli piesātinātākā izteiksmē. Uzmanību saistīja arī skaņdarba neordinārā formveide, bez kritumiem un atkāpšanās virzot muzikālās domas intensitātes pieaugumu līdz dramatiskai kulminācijai, simfonijas pēdējās trešdaļas gan tembrāli, gan saturiski atšķirīgajiem tēliem atvēlot filosofiska rezumējuma un vispārinājuma lomu. Tiesa, Liepājas simfoniskā orķestra atskaņojums Grīnblata 5. simfonijas uztverei drīzāk traucēja nekā palīdzēja – mūziķu spēle izklausījās nesaskanīga un neritmiska, skaņdarbā ietverto radošo ideju izklāsts un mākslinieciskās dramaturģijas atveidojums līdz ar to – saraustīts un plakans, bet diriģentam, šķiet, nācās veltīt galvenos spēkus vienīgi kontroles saglabāšanai pār orķestri.
Koncerta otrā daļa tika veltīta Gundara Pones baletam „Mana paradīze”; šo darbu komponists, gūstot inspirāciju no Aleksandra Čaka dzejas un nenoliedzami arī no savām paša bērnības atmiņām, rakstīja mūža nogalē, būdams nedziedināmi slims un tā arī nepabeidza; pēc tam baleta nošu pieraksts klavierēm uz gandrīz divdesmit gadiem iegūla atvilktnē, un nu Vilnis Šmīdbergs tam piešķīris orķestrāli krāšņu un pilnvērtīgu veidolu, šoreiz horeogrāfijas vietā vēl stājoties Nacionālā teātra aktiera Gundara Grasberga lasījumam. Pones avangardiskās daiļrades kontekstā „Mana paradīze” atstāja gandrīz vai vieglās mūzikas iespaidu – baletā netrūkst melodisku intonāciju un gaišas, atraktīvas izteiksmības, tēli veidoti spilgti un kolorīti, savukārt intelektuālu daudzslāņainību vai meditatīvu ievirzi nomainījuši teatrāli kontrasti un viegli ironisks raksturs. Liepājas simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā šī baleta lappuses arī iedzīvināja atbilstoši mūzikas garam, interpretācijai piešķirot aizrautīgu, dinamiski niansētu un tembrāli piepildītu skanējumu un šoreiz rūpējoties arī par saliedētāku spēli un viengabalaināku skaņdarba formas atainojumu.
Romualds Grīnblats un Gundaris Pone Latvijā vēl pirms pāris gadiem piederēja pie aizmirstajiem komponistiem (līdzīgi kā Tālivaldis Ķeniņš vai Ģederts Ramans joprojām). Patlaban viņi pievienojušies pusaizmirsto latviešu komponistu sarakstam, tāpat kā Artūrs Grīnups vai Jānis Ķepītis, kuru mūzika, īpaši simfoniskās un vokāli simfoniskās partitūras, Latvijas koncertdzīvē vēl aizvien pārstāvēta pārmēru epizodiski. Varbūt tas skan utopiski, bet, tuvojoties vasaras sezonai ar Krievijas labāko orķestru un diriģentu tradicionālo viesošanos, būtu tikai loģiski, ja Dzintaru koncertzālei vai Lielajai ģildei paredzētajā Vladimira Fedosejeva, Jurija Simonova, Jurija Temirkanova vai Vladimira Jurovska repertuārā tiktu ietverts ne tikai viens pats Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis”, bet arī Romualda Grīnblata 5. simfonija, kuras pirmos atskaņojumus taču spēlēja tieši krievu mūziķi. Savukārt, gaidot baleta „Mana paradīze” pirmuzvedumu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, vēlreiz jāatgādina arī par Pones nepabeigtās operas „Roza Luksemburga” esamību, kura līdz ar Lūcijas Garūtas „Sudraboto putnu” un Marģera Zariņa „Operu uz laukuma” joprojām gaida savu skatuves dzīvi.