Kritiķi vērtē
Orests Silabriedis * * * *
Jau diriģējot Verdi Rekviēmu, Morandi pierādīja, ka ir izcils mūzikas arhitekts, un viņš to atkal apstiprināja sestdien, informatīvi piepildīti lasot Otorīno Respīgi nebūt ne saturiski pārsātināto kino jeb bilžu mūziku ar nosaukumu Romas pīnijas. LSO mūziķi viscaur koncertā uzrādīja apsveicamu vēlmi atsaukties maestro dāsni piedāvātajiem rubati un citiem itāliskiem smalkumiem, kas tomēr allaž palika ietverti teicami būvētā formā. Visas orķestra grupas slavējamas, sevišķi gribas atzīmēt čellu un koka pūšaminstrumentālistu grupu. Neaizmirstama bija altista Raimonda Golubkova spēlētā epizode. Tenors patīkami pārsteidza ar nevainojamu skolu (kas glāba neveselības vai gadu nastas skartos brīžos), aristokrātisku stāju un ļoti simpātisku gudrību, rādot pārmaiņus apvaldītu vai eksplozīvu līdzjūtību tēlotajiem opervaroņiem. Kopumā spožs notikums Liepājas simfoniskā orķestra dzīvē.
Inese Lūsiņa * * * *
Programma, kur līdzās pazīstamiem operhitiem bija divi še agrāk nedzirdēti Dž.Pučīni agrīnie opusi, pasniegta no sirds un augstā profesionālā līmenī, ko šoreiz netipiski kopainai Latvijā apliecināja arī pūtēji — gan solo (īpaši klarnete, U.Lipskis), gan kopspēlē. Spoži un tēlaini krāšņi izdevās O.Respīgi tembros kolorītais, sarežģītais simfoniskais cikls Romas pīnijas, jo, sekojot itāļu diriģēšanas meistara žestiem, mūziķi beidzot atļāvās riskēt. Izcila veiksme gan skanējuma pašvērtībā, gan vēstījuma dramaturģijā! Žēl tikai, ka koncerta 1.daļā, atskaņojot Pučīni un viņa laikabiedru Maskanji un Leonkavallo operārijas un simfoniskās ainas, orķestris un pat temperamentīgais maestro bija pārlieku piesardzīgi. Iespējams, sasaistīja lielā atbildība? Mafedzoni nav no harizmātiskākajiem un vokāli niansētākajiem tenoriem, turklāt drošāk jutās augstā baritona diapazonā. Toties viņš sevi netaupīja un demonstrēja īstu itāļu skolu — bez tās liriskais tenors netiktu galā ar dramatisko repertuāru.
Armands Znotiņš * * * *
Konvencionālā koncertprogramma pārspēja gaidītās cerības — palika iespaids, ka itāļu diriģents ir izveidojis šajos apstākļos labāko iespējamo orķestra skanējuma variantu, — stīgu grupa izklausījās ne tikai gluži pieklājīgi, bet arī ar tembrālas individualitātes iezīmēm, arī pūšaminstrumentos izpaudās izteiksmīgu emociju gamma. Solista sniegumā varēja sastapties ar labākajās belkanto tradīcijās skolotu balsi — ar nevainojami izteiktu mākslinieciskā pārdzīvojuma spēku un prasmīgu vokālo tehniku; pietrūka ja nu vienīgi plašāka nianšu un krāsu spektra. Par lielāko koncerta veiksmi uzskatāms Respīgi Romas pīniju atskaņojums — stilistiski pārdomāts un muzikāli atraisīts, ar saliedētu skanējumu un plastiskiem instrumentu tembriem, ļaujot uztvert gan loģiski pārskatāmu interpretācijas modeli, gan arī krāšņu un pilnskanīgu dinamismu; nebija vienīgi tāda līmeņa sprieguma, intensitātes un aizrautības, kas piemīt tikai visaugstākās kvalitātes muzikālajiem notikumiem.