Latvijas mūzikas Ābolu ķocis. 2. decembris

Ja nu "daudz nesaproti", lai "gudri nespriedelētu", tad kādā "galu galā" ir tavas "pietiekamās prasības"???

Nu nezinu, man koncerts patika. Varbūt tik daudz nesaprotu no simfoniskās mūzikas, lai varētu gudri spriedelēt kā dažs labs, bet galu galā esmu pietiekami prasīga klausītāja. Un Prokofjeva skaņdarbi bija brīnišķīgi. Būs jāaiziet vēlreiz uz "Romeo un Džuljetu".

Nesaprotu. Pirms kāda laika brīnišķīgam - patiešām aizraujošam Nacionālā simfoniskā orķestra koncertam, ko diriģēja Andris Nelsons, bargie kritiķi deva 3 un 4 ābolus. Kurš pateiks, kā tos salīdzināt ar augstāko atzīmi Šnē un Sinfonietai?

Vēl kas. Nespēju vien nobrīnīties par slavinošajām kritiķu atsauksmēm. Vai tiešām tas, ka nenotiek nekas ausīmdzirdami slikts (nu piemēram, kārtīga laža, kuru nevar nedzirdēt) jau pats par sevi ir kaut kas tik labs, lai slavētu? Man šķiet, ka slavēt var tad, ja tas paceļas pāri vidēji labai atspēlēšanai. Neko vairāk es 1. daļas laikā nedzirdēju. Un Ščedrinu nevarēja nosaukt pat par labu atspēlēšanu. Tas bija vāji.

Es biju no tiem, kas aizgāja mājās pēc pirmās daļas. Piekrītu par metronomu Šnē vietā, tā ir laba ideja. Varēs ietaupīt ekonomiskās krīzes apstākļos.

Šnē gadījumā visfascinējošākais ir fakts, ka orķestranti tempa izmaiņas uzsāk un pabeidz bez diriģenta norādes par to sākšanas un beigšanas nepieciešamību. Tas ļauj minēt, kādām tām vajadzētu būt, ja vien diriģentam būtu kaut kāda ideja vai izjūta šajā sakarā. Cita fascinējoša diriģenta īpatnība ir tā, ka viņam orķestris šķiet vadāms vien epizodēs, kas ir enerģiskas vai sarežģītas. Pirmā daļa - katastrofa un Žvikova mehāniskais zvans. Ketlere - pilnīgi pārliecināta, ka viņas spēle ir pietiekama, bet pārējie mūziķi uz skatuves - dekoratīva piedeva kā salātu lapa uz rasola. Īstenībā vijolnieks, manuprāt, spēlēja 3 galvas labāk par Ketleri, tikai viņu lāgā nevarēja dzirdēt. Orķestris mēģināja aizskriet turp, kurp nesās pianistes pirksti.

Man gan tā nešķita. Un droši vien tā nešķita arī virknei apmeklētāju, kas aizgāja mājās pēc bezcerīgi garlaicīgās 1.daļas. Šnē vietā pie orķestra droši varēja nolikt metronomu - tāpat orķestranti uz viņu neskatās. 2.daļa bija salīdzinoši pieklājīga, vismaz beidzot varēja pamanīt dirģenta mīlestību uz Prokofjevu. Uzreiz atraisījās arī orķestris. Kapustins būtu bijis lielisks, ja vien pianiste paturētu prātā, ka bez viņas uz skatuves ir vēl kāds. Piemēram, otrs solists, kuru viņa nodominēja bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

koncerts bija patiešām brīnišķīgs :)