*****
Ļoti laba izvēle gan sezonas noslēgumam, gan visā pasaulē atzīmējamajam
Haidna gadam, gan mūziķu tuvākai un tālākai sadraudzībai. Katrs no
solistiem ansambliskā saderībā šajās raksturlomās dalību attaisnoja
atbilstoši savas meistarības rangam un, tā sacīt, arī savas dzīves
"gadalaikam". Diriģents, šķiet, izgaršoja krāsainākās un muzikāli
kuplākās epizodes, itin kā Laika vecis — nesteidzinādams notikumus,
simpātiskā ziemeļnieciskā nosvērtībā. Tomēr 2.daļas lēnīgajai vasaras
tveicei aizvien pieaugot, starpbrīdis nāca īstajā brīdī. Partitūras
rurālie plašumi spēj pārbaudīt izturību, tādēļ nespēju pārmest tiem,
kuri aprobežojās ar jau iegūto pieredzi un atstāja Ģildi šīs "mūžīgās
vasaras" noskaņā, netiekot pie rudens un ziemas muzikālajiem labumiem,
to skaitā azartiskiem koriem jaunā vīna baudīšanas un ratiņvērpšanas
godam: ne vienam vien, mājup ejot, bija pielipis tieši kājminamais
knurre, schnurre ritms! Cik gan jauka tāda Dieva svētīta lauku dzīve! —
libretists barons fon Svītens, kurš savulaik esot bijis tikpat nozīmīga
persona kā mūsdienās kultūras ministrs, līdz ar Haidna mīlīgajām
melodijām aicina "atgriezties"! Kādēļ gan ne, ja tikai tur priekšā būtu
Latvijas Radio koris un Sinfonietta Rīga.
Olga Pētersone
****
Daba, mīlestība un Dievs ir mūžīgās vērtības, kuras Haidns apdzied savā
oratorijā Gadalaiki. Pārnestā nozīmē, manuprāt, tie ir arī cilvēka
dzīves laiki. Dažu lappušu patētiskais tonis un arī koncerta garums
(trīs stundas) mūsdienu klausītāju drusku nogurdina. Tomēr tas liek
darboties prātam, dvēselei, iztēlei. Viss ir tik dabisks un patiess, ka
varam iedomāties, kā varēja justies klausītājs pirms divsimt gadiem,
kad cilvēkiem bija vairāk laika mākslas baudīšanai. Es to nosauktu par
nozīmīgu koncertu arī tāpēc, ka šī skaņdarba dzīvs atskaņojums ir
retums. Vispār Sinfonietta Rīga repertuārs nav šablonisks un nodrāzts.
Tas ir ļoti svaigs gan klasikas, gan mūsdienu mūzikā.
Diriģents Tenu Kaljuste, izceļot monumentalitāti un kosmisko ideju, arī
bija ļoti uzmanīgs pret satura laicīgajiem priekiem, katras ikdienas
baudu. Viņš ir burvis, var izvilkt no orķestra skaņu un psiholoģiskas
gradācijas. Tas, kā orķestris atsaucas, liecina par tā izaugsmi un
iekšēju mobilitāti, augstu profesionālismu. Visi solisti bija
izteiksmīgi, īpaši Markuss Bručers — spožs tenors, īsts meistars, ļoti
smalks stilists. Tieši Radio koris pacēla atskaņojumu citiem koriem
nesasniedzamos augstumos. Runājot par kora meistarību, nāk prātā tikai
viens vārds: tā ir pati pilnība.
Inese Lūsiņa
****
Kurš no mūzikā kaut nedaudz iesvaidītajiem gan nezina J.Haidna
Gadalaiku pazīstamās melodijas? Tās ir tik vienkāršas un kompaktas, ka
pat nevedina nojaust, cik milzīgs ir oratorijas mērogs. Trīs stundas
garajā opusā, ko grūti uztvert kā veselumu, garlaikoties neļāva
izpildītāji. Saistošā interpretācija Sinfonietta Rīga sezonas noslēgumā
kompensēja cienījamā klasiķa neveikto īsināšanas darbu. Apbrīnojami, kā
igauņu diriģents Tenu Kaljuste visu saturēja kopā — rātni taktējot ar
kociņu, bet ar redzamu patiku atraisoties laucinieciskiem ražas vai
vīna svētkiem, negaisa vai medību ilustrēšanai. Šajās gaitās orķestris
bija uzticams sabiedrotais — precīzs un jūtīgs. Aizrautīgi un aizraut
spējīgi interpretācijas mākslinieki bija visi trīs solisti. Atšķirībā
no Latvijas Radio kora, kas pat ātrajās fūgās bija absolūti precīzs,
solisti virtuozajās pasāžās grēkoja pret intonatīvo tīrību. Toties viņi
(īpaši tenors un soprāns) bija neparasti izteiksmīgi. Rečitatīvus
artikulēja tā, ka, pat nesaprotot vāciski un nelasot teksta tulkojumu,
bija nepārprotami skaidrs, par ko viņi dzied, priecājas, skumst,
bīstas, sapņo un sarunājas. Nav mazsvarīgi, ka visi solisti pārstāv
vienu vokālo skolu. Tāpēc vienota bija arī interpretācijas stila
izpratne.