Latvijas mūzikas Ābolu ķocis. Lielās piektdienas koncerts
Kritiķi vērtē
* * * * Orests Silabriedis
Grēcīgs esmu, nepatīk pūtēju orķestri, tā būtu teicis pirms gada. Andra Pogas veikums licis pārskatīt skeptisko viedokli un ieklausīties. Baha Fantāziju un fūgu nudien labprātāk klausos pūtēju lasījumā nekā ērģeļu stresainajā dimdoņā. Brāmsa korāļprelūdijās allaž nosvērtais Poga, šķiet, pat bija aizkustināts — bija redzams, ka viņam patiesi patīk šī mūzika. Ravēla Pavana gan paslīdēja garām kā vēss akvārijs — pietrūka tā viena mezgla punkta, tās mirklīgās pieturvietas, kas atskaņojumu padara pilnīgu. Ilonas Breģes Rekviēms rādīja krāsainas vitrāžu bildes daļēji 70.gadu rokoperas stilistikā un atstāja ļoti simpātisku, daudzviet arī spēcīgu iespaidu. Tembrālie atradumi (sevišķi pirmajā daļā) liecināja, ka komponiste labi iepazinusi pūtēju orķestri. Latīņu teksta traktējumam autore izvēlējusies vislabākajā nozīmē ilustratīvu pieeju, tādējādi tiek panākta nepieciešamā rituāla sajūta. Vitāls un ļoti saistošs ir šis darbs. Vietumis iebildumi pret latīņu valodas uzsvaru pārbīdi, kā arī ilustratīvajām sinkopēm. Drusku par klaju likās tautasdziesmas citāts Lacrimosa (radās sajūta, ka pienācis 14.jūnijs). Spoži un elektrizēti dziedāja Sonora Vaice. Ar interesi gaidīsim opusa turpinājumu.
* * * * Maruta Rubeze
Kopš bērnības mazpilsētā pūtēju mūzika man atsauc atmiņā gan zaļumballes, gan darbaļaužu parādes, gan izvadīšanu žēlīgās skaņas, kas svētdienu rītos drebelīgi attālinājās, nogriežoties no galvenās ielas ceļā uz kapu kalniņu. Šo asociāciju kopums (sakarības rosināja arī mācītāja uzruna) noskaņoja Lielās piektdienas muzikālajam notikumam ar to krietno atšķirību, ka Rīgas profesionāļiem piemīt gluži citi muzicēšanas mērogi, aizvien biežāk apliecināti simfoniskā orķestra cienīgā programmā:
A.Pogas vadībā aizrobežu autoru aranžējumos Baha Fantāzija un fūga izlējās ērģeliskā plūdumā un tādā cildenā vienkāršībā, pēc kuras Ravēla daiļā Pavana neviļus uzvēdīja skumja buduāra aromu; Brāmsa korāļprelūdiju apvaldītību nomainīja Ilonas Breģes Rekviēma daļu emocionālās eksplozijas: I. Requiem aeternam — koncentrēti un vispārliecinošāk, II daļā ilustratīvāk un arī izdziedošāk, Dies irae tēmai pārtopot itin latviskās intonācijās. Šā brīža pēcgaršas sajūtās vētrainais bangojums sāļajos asaru okeāna viļņos, dueta Recordare, Jesu pie melodiskā saldme, ar interesi par cerīgi aizsāktā opusa turpmāko likteni.
* * * * Inese Lūsiņa
Visā pasaulē slaveni ir Mocarta, Verdi, Brāmsa rekviēmi. Bet cik mums ir latviešu komponistu rekviēmu pēc šajā žanrā pirmā — Emiļa Melngaiļa Latvju rekviēma (1911)? Tāpēc vien ar milzīgu interesi gaidīju Ilonas Breģes topošā Rekviēma daļas. Apsveicama ir ideja līdzās korim (VAK Latvija un Rīgas kamerkoris Ave sol) un solistiem (Sonora Vaice, Ingus Pētersons) iesaistīt būtībā simfonisko pūtēju orķestri Rīga, turklāt izmantojot ļoti prasmīgi, bagātinot spektru ar jaunām instrumentācijas krāsām. Apjoms un noapaļotība pieļauj daļu atsevišķu atskaņojumu, kas diriģenta A.Pogas vadībā izdevās pārliecinoši. Mūzikas stiprā puse ir patiesā, dzīvā, nesamākslotā emocionalitāte, struktūru skaidrība (fūga a cappella, noslēgumā reprīze) un spilgtā semantika — korālis un Vāgnera Nībelunga gredzena vadmotīva alūzija (iespējams, netīša?) kā spēcīgas satura zīmes līdzās tautasdziesmai Ej, saulīte, drīz pie Dieva, kuras intonācija tik zīmīgi rada senajam gregoriskajam Dies irae. Mūsu tautasdziesma gan dziļāk uzrunāja, kamēr vēl bija tikai nojaušama, nepārprotami citēta, tā spēku zaudēja. M.Ravēla, J.Brāmsa opusu un jo īpaši J.S.Baha ērģeļu Fantāzijas un fūgas aranžējumos aizraujoši un pārsteidzoši atklājās pūtēju simfoniskā orķestra iespējas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.