Lēciens Vāgnera vilcienā
24 gadus igauņi iztikuši bez Vāgnera. Šo klusumu lauž jaunais "Tristana un Izoldes" iestudējums Igaunijas operā
Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" pirmizrāde, ko 17.maijā diriģēja Igaunijas operas galvenais diriģents Arno Volmers, bija īpašs notikums, jo nozīmē ne vairāk, ne vairāk, nemazāk kā Vāgnera interpretācijas tradīciju atjaunošanu Igaunijas Nacionālajā operā. Izrādās, pēdējo reizi Vāgnera opera tur iestudēta vēl padomju laikā — tas bija Klīstošais holandietis 1984.gadā. Tātad, 24 gadus kaimiņi iztikuši vispār bez Vāgnera. Savukārt dziedātājiem un orķestrim ārkārtīgi grūtās, psiholoģiski sarežģītās drāmas Tristans un Izolde iepriekšējais iestudējums veikts pirms 75 gadiem. Teju gadsimta ceturksni nodzīvojuši bez Vāgnera, igauņi nu revanšējas ar vērienu, titullomas uzticot gan Vāgnera lomās pieredzējušiem viessolistiem, gan drosmīgiem pašu teātra dziedātājiem. Iepretim Vāgnera repertuārā pieredzējušajam, taču Izoldes lomā pirmizrādē 17.maijā debitējušajam vācu soprānam Irmgardei Vilsmaierei šo vokāli gluži vai "pašnāvniecisko" lomu gatavo arī jaunā igauņu dziedātāja Helli Veskus. Pirmizrādē dzirdēto somu tenoru Heiki Siukolu, kurš Tristana lomu atveidojis 21 iestudējumā dažādos pasaules teātros, drīz nomainīs austriešu kolēģis Pēters Svensons. Pārsteidzoši augstā līmenī, vokālās un aktiermākslas snieguma temperatūrā un koncentrācijā pārliecinoši konkurējot ar pirmizrādē dzirdētajiem viesiem, titullomu atveidotājiem, Brangenas lomā izpaudās jaunā igauniete, skanīgais un nokrāsām bagātais plaša diapazona mecosoprāns Helēna Lokuta. Plašā emociju un vokālajā spektrā izskanēja izvērstais Kornvelas karaļa Marka monologs jaunā igauņu basa Prīta Volmera izpildījumā. Patiešām, jauno igauņu dziedātāju varēšana un izaugsmes potenciāls bija vispārsteidzošākais atklājums igauņu Tristanā un Izoldē, kura Nēmes Kuningasa minimālistiskajā režijā un vēl jo minimālistiskākajā Ervina Ūnapū scenogrāfijā (abi piebiedrojušies arī gaismu māksliniekam Nēmem Joe), ilgst piecas stundas. Turklāt vēl pirmajā starpbrīdi īpašas atmosfēras radīšanai iecerēts…pikniks vācu stilā. Iegādājušies piknika "grozus" ar maizītēm un vīnu, skatītāji var 45 minūtes nesteidzīgi relaksēties gan visdažādākajos teātra stūrīšos, gan arī aizņemties pledus un doties laukā. Šo notikuma "režijas" brīvdabas daļu gan izbojāja tipiskais Baltijas lietus.
Melnos tērpos, slimnīcas (iespējams, vecu ļaužu pansionāta?) gultās un ar aizsietām acīm Brangenas — žēlsirdīgās māsas uzraudzībā, askētiski tukšā skatuvē sākas ceļojums Tristana un Izoldes nepiepildāmajā mīlas drāmā, ko Rihards Vāgners savam "opus magnum" nolūkojis viduslaiku leģendā. Nēmes Kuningasa režijā abi mīlētāji iekrīt atpakaļ savā "mīlasnāves" liebestod drudzī, šķetinot atmiņu pavedienu. Tas arvien ir milzīgs pārbaudījums titullomu izpildītājiem, jo Tristans un Izolde būtībā ir milzīga kamerdrāma. Nesaudzīgi psihoanalītisks, erotiski koncentrēts jūtu uzšķērduma tuvplāns, gandrīz nepārtraukta, stundām ilga galveno varoņu klātesme uz skatuves. Arī orķestrim jāspēlē nebeidzama simfonija, kuras harmoniju ķēdes ved bezgalībā bez atrisinājuma: tā savulaik bija revolūcija romantisma harmonijā, zinātnieku dēvēta par romantisma harmonijas krīzi. Turklāt īpaši uzdevumi ir orķestra solistiem, jo sevišķi angļu ragam, kam ik pēc brīža jāvairo ilgu smeldze. Kaut arī orķestrim vēl nedodas rokā Vāgnera mūzikas erotiskais nervs, tās sevišķais virmojums, un ir acīmredzams, cik titullomu atveidotājiem ir grūti, izrādes emocionālā noskaņa liek koncentrēties un ievelk sevī — un vai tad tas šajā drāmā nav galvenais?
"Vai esmu gatava savai pirmajai Vāgnera lomai, turklāt — ja tā uzreiz ir Izolde, nevis kāda mazāka partija. Šķiet, ka vēl ne, jo šī loma prasa ļoti daudz spēka, enerģijas, emocionālās atdeves. Tai jāatdod sevi visu, bez atlikuma. Pirmoreiz nodziedājusi šo partiju pusstundu bez pārtraukuma, es biju tik nogurusi un izsalkusi, ka nesapratu, kas vispār notiek. Tā nebija balss, kas nogura, bet gan mans prāts. Tagad arī saprotu, kāpēc Vāgnera dziedātājas mēdz būt tik bagātīga auguma sievietes," stāsta Helli Veski, kuras visdramatiskākā loma līdz šim bijusi Toska. Par laimi, nobriest Izoldes lomai palīdz viņas skolotāja, pasaulslavenā Vāgnera operu prīma Anita Velki, un bijusi arī iespēja ar piešķirto Vāgnera stipendiju pavērot izrādes slavenajā Baireitas festivālā.
"Man tas bija liels izaicinājums, jo tas ir mans pirmais Vāgnera operas iestudējums, savukārt skatītājiem jāpierod pie jauna operas uztveres veida. Tā ir sava veida meditācija, ja gribiet. Un tajā ir vairāki metalīmeņi, to var uztvert gan caur izpratni, gan sirdi," atzīst režisors Nēme Kuningass.
Var teikt, ka bāleliņi igaunīši ielēkuši jau pilnā gaitā ejošā vilcienā, kur priekšā jau pārliecinoši ir Latvijas Nacionālā opera ar atjaunotās brīvvalsts laikā jau divas reizes (!) iestudēto Klīstošo holandieti, gan mērķtiecīgi un veiksmīgi turpināmo gadsimta projektu — Vāgnera operu tetraloģiju Nībelunga gredzens, kas nu jau tuvojas cikla trešās operas Zigfrīds pirmizrādei 6.jūnijā. Drīz vien pēc izcilā Valkīras iestudējuma Rīgā, kas krietni saviļņoja starptautiskos ūdeņus, arī kaimiņi lietuvieši nāca klajā ar savu Valkīru, ko iestudēja nacionālais režijas grands Eimunts Nekrošus. Pat Krievijā izdevies iemācīt publiku un mūziķus mīlēt Vāgneru — šo savu solījumu, sākot jau ar leģendāro Parsifala iestudējumu pirms desmit gadiem, izpildījis Sanktpēterburgas Marijas teātra maestro, diriģents Valērijs Gergijevs.
P.S. Šosezon Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā Tristanu un Izoldi rādīs vēl 24.V, 31.V un 7.jūnijā plkst.17.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.