Pianists Andrejs Osokins februārī, šķiet, sasniegs radošo notikumu fiziski iespējamā blīvuma rekordu. Pagājušajā nedēļā kopā ar dziedātāju un pianisti Katrīnu Gupalo pabeidzis programmas 100 gadi ar Piafu papildturneju, viņš jau 14. februārī būs redzams amerikāņu programmas Pēc pusnakts / after midnight pirmizrādē Liepājas Lielajā dzintarā 14. februārī. Taps arī CD ieraksts Latvijas simtgadei, kuru viņš ierakstīs Diseldorfā kopā ar brāli Georgiju Osokinu un tēvu Sergeju Osokinu. Savukārt Dzintaru Mazajā koncertzālē 18. februārī viņš muzicēs kopā ar Inesi Galanti un viņas draugiem – Aleksandru Antoņenko, Sergeju Jēgeru un Ingu Pētersonu. Bet arī tas vēl nav viss – 25. februārī mūzikas namā Daile Andrejs sniegs savu šosezon vienīgo solokoncertu Rīgā un vienlaikus prezentējot arī savu pirmo studijas albumu Dedication (Veltījums). Pirms tam rīta pusē pianists sniegs atklāto meistarklasi.
Latvieši kontekstā
Solokoncertā Rīgā 25. februārī Andrejs spēlēs Baha, Debisī, Prokofjeva un Ravēla mūziku, liekot to līdzās latviešu komponistu Jāzepa Vītola, Volfganga Dārziņa un šīgada jubilāra Artura Maskata skaņdarbiem.
Andrejs Osokins pat nedomājis spēlēt Rīgā, taču daudzi draugi satiekoties ikreiz jautājuši – kad tevi varēsim klausīties Rīgā? "Tas ir grūti, jo daudzi klausītāji mani pazīst kopš bērnības un viņiem jau izveidojies mans portrets. Solokoncerts, manuprāt, ir atbildīgāks nekā uzstāšanās ar orķestri, kur esi priekšplānā, uz pjedestāla un vajag tikai labi nospēlēt. Tam vajag ideju, koncepciju. Tuvojas 2018. gads, un es gribēju spēlēt latviešu klaviermūziku. Ienāca prātā ideja apvienot to ar pasaules klaviermūzikas šedevriem un meklējot paralēles." Pianists esot raudzījies, lai nebūtu tā, ka koncerta vienā daļā ir latviešu, bet otrā – ārzemju komponistu darbi. "Izvēlējos trīs sev vistuvākos latviešu komponistus. Jāzeps Vītols ir viens no maniem vismīļākajiem klaviermūzikas komponistiem vispār. Ir ļoti interesanti viņu spēlēt, jo viņa mūzikā ir daudz atkārtojumu un tieši tas dod plašu telpu arvien jaunam mākslinieciskajam redzējumam." Kad nospēlējis savam profesoram, ievērojamajam krievu mūzikas speciālistam Hemišam Milnam Londonā Viļņu dziesmu, ko gaidāmajā koncertā papildinās arī reti spēlētais skaņdarbs Dusi saldi, mans bērns un Šūpuļdziesma opus 18, viņš teicis, ka tā ir ļoti savdabīga un neskan ne kā Brāmsa, ne kā krievu mūzika. "Es arī to apzinos, bet man bija patīkami to dzirdēt no tik ievērojama speciālista, kurš dziļi pārzina tā laika repertuāru," saka Andrejs Osokins.
Lai gan Vītola mūziku Andrejs spēlējis jau gadiem, viņš tikai nesen ievērojis, ka Viļņu dziesma un Dusi saldi, mans bērns apvienoti diptihā, kas saucas Mēness gaisma. Tas rosinājis blakus likt Kloda Debisī Mēness gaismu no Bergamas svītas – hitu, kas tagad ienācis pat popkultūrā un kino – to, piemēram, klausās filmas Krēsla (Twilight) galvenais varonis vampīrs – estēts. Bet pa vidu – Sergejs Prokofjevs, kurš, būdams Vītola skolnieks Pēterburgas konservatorijā, bija dumpinieks, noliedza romantismu, bet dzīves beigās baletā Romeo un Džuljeta un tā mūzikas veidotajā klaviersvītā jau ir daudz smeldzes, lirisma. :Turklāt skaņdarbs Romeo pie Džuljetas pirms šķiršanās sākas kā šūpuļa dziesma, un tā ir pilnīgi kā Vītola rakstīta!" uzsver Andrejs Osokins.
Volfgangu Dārziņu viņš programmā iekļāvis, jo "spilgti var iedomāties, kā ģeniālā latviešu mūzikas liriķa Emīla Dārziņa dēls mēģināja iet pavisam citu, savu ceļu un rakstīt ļoti mūsdienīgu mūziku. Tomēr dzīves beigās viņš uzrakstīja vairākas mazas svītas – ļoti lakoniskas, ar emocionālu melodismu un skaistu frāzējumu. Tādas skaistas, bet neuzbāzīgas atziņas. Šķiet, ar tām viņš atvēris jaunu dimensiju savā mākslā." Tas pianistam licies līdzīgi Johannesam Brāmsam, kurš dzīves beigās pavēstījis, ka ir labi pastrādājis, kalpojot vācu tradīcijai, bet nu vēlas atpūsties. Un... "atpūšoties" radījis ne vairs sonātes, bet vienkārši skaistas, nostalģiski smeldzīgas klavierminiatūras, to vidū slavenos Trīs intermeco (opus 117.). "Manuprāt, abi komponisti dzīves beigās līdzīgi guva lielāku baudījumu no radošā procesa, un viņu liriskais talants uzplauka ļoti krāšņi," Andrejs piebilst, ka šis koncerts ir viņa veltījums latviešu klaviermūzikai ar vēlmi to parādīt Eiropas klaviermūzikas kontekstā. Viens no iemesliem veidot neparastu programmu bijis arī interesantā atmosfēra mūzikas namā Daile, kur klausītāji ir tik tuvu, ka varētu viņam pat pieskarties.
Lēciens džezā
Andreja Osokina jaunais eksperimentālais projekts, amerikāņu mūzikas izrāde Pēc pusnakts, kurā viņa un Katrīnas Gupalo skatuviskajam duetam piepulcēts arī sitaminstrumentālists Elvijs Endelis un džeza dejotāja, horeogrāfe Gabija Bīriņa, ir veltīts džeza zelta laikmetam – pagājušā gadsimta 20.–60. gadiem. "Tajā skanēs džeza dziesmas, kinomūziklu mūzika, arī kantrimūzika un pat viena dziesma regeja stilā. Kols Porters, Petija Klaina, Džūlija Londona, protams, arī Džordžs Gēršvins. Paudīsim arī savu skatījumu uz šo mūziku, kas ietekmēja visu populāro mūziku, ko tagad dzirdam visapkārt. Gribam ļoti populāras dziesmas rādīt neparastā gaismā," atklāj Andrejs Osokins. Viņam bijis interesanti iedziļināties laikmeta paradoksos: kamēr Eiropā uzplauka Jaunās Vīnes skolas avangards, ko turpināja jau citi modernisma atzari, Amerikā valdīja boogie woogie. "Man bija liels pārsteigums, cik liela loma tajā vienmēr ir klavierēm! Jaunie faktūras meklējumi ir ļoti intersanti. Man šajā izrādē ir daudz izaicinājumu: būt arī par aktieri, veidot dziesmu aranžējumus un nopietni spēlēt, improvizēt džezu, ko agrāk neesmu darījis. Izrādās, pats varu veidot nošu kombinācijas, atrast jaunas krāsas," pianists priecājas par jauno radošo perspektīvu. Pirmizrādei Liepājā 14. februārī sekos izrādes Cēsīs 4. martā un 8. aprīlī mūzikas namā Daile Rīgā. Vēlāk – arī Rēzeknē un Saldū.
Taču jau šobrīd pilnā sparā sākusies Andreja Osokina sadarbība ar operdīvu Inesi Galanti. "Veidošu atmosfēru viņas skaistajai balsij Dzintaru koncertzālē. Katra tikšanās ar viņu man ir svētki, ar viņu ir tik viegli un interesanti strādāt, mēs pilnīgi atslēdzamies no ikdienišķās pasaules. Viņai ir svarīgi, lai katra ārija dotu priekšstatu par šo operas tēlu. Tāpēc viņa tās dzied savdabīgi. Sekot solistei un veidot gaisotni ap dīvu ir muzikāli ļoti interesants uzdevums, jo vajag daudz vairāk klausīties nekā spiest taustiņus. Te esmu citā lomā. Pats no savas pieredzes zinu, cik svarīgi solistam ir justies komfortabli, brīvi," pianists atzīst. Inese Galante dziedās arī duetus ar Aleksandru Antoņenko, Sergeju Jēgeru, Ingu Pētersonu.
Nesnauž arī parādība Trīs Osokini. Diseldorfā tiks ierakstīts latviešu mūzikas dubultalbums, pianistu dinastijas veltījums Latvijas simtgadei, ko viņi cer nospēlēt arī koncertā. Neizplūstot detaļās, Andrejs tikai atzīstas, ka ierakstu sesijās viņu aizrauj iespēja skaņdarbu ar ļoti atvērtu sirdi nospēlēt kaut piecas reizes, nebaidoties aizmirst tekstu un zinot, ka albumam varēs izvēlēties veiksmīgāko variantu. Tuvojas arī interesants koncerts, kurā Frankfurtes aģentūras International Piano Forum pianisti spēlēs visus Bēthovena klavierkoncertus. Andrejs Osokins speciāli lūdzis trešo – vienīgo, kuru vēl nav spēlējis. Rudenī Frankfurtē viņš atskaņos arī Pētera Čaikovska 1. klavierkoncertu. Bet par meistarklašu vadīšanu viņš saka – "tā manā dzīvē ir jauna tēma. Tikko biju Ventspilī, braukšu arī uz Minskas konservatoriju un uz Maljorku Spānijā, un vasarā uz Daugavpili". Bet kālab nopūlēties ar meistarklasēm rītā pirms solokoncerta? "Zinu, cik ļoti vajag iedrošināt jaunos mūziķus atklāt savas spilgtākās īpašības un nedomāt tikai par kļūdām. Pats viņus izvēlējos, lūdzu atsūtīt mazu ierakstiņu un motivācijas vēstuli: kāpēc tu vispār gribi spēlēt klavieres? Izklausās formāli, bet, kad uzraksti uz papīra, arī pašam top skaidrāks, kāpēc tu to dari."