Ņemot vērā simfonijas atskaņojuma unikalitāti, LNSO un mūzikas žurnālists Orests Silabriedis aicina ikvienu koncerta apmeklētāju uz sarunu par Antona Bruknera radošo un muzikālo daiļradi 9. novembrī plkst.18 Lielās Ģildes Baltajā zālē. Sarunā piedalīsies diriģents, komponists un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Andris Vecumnieks un filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.
Austriešu komponists Antons Brukners (Anton Bruckner, 1824–1896) ir viens no 19. gadsimta otrās puses novatoriem, kura vārds mūzikas vēsturē ierakstīts ar deviņām simfonijām un sakrāla teksta kormūziku. Brukneru bieži min arī vācu/austriešu romantisma nozīmīgāko komponistu vidū – viņa mūziku raksturo bagātīga harmoniskā valoda, stingra polifoniskā domāšana un ievērojami opusu garumi. Laikabiedriem Brukners šķitis savādnieks: dievbijīgs katolis, kurš novērtējis arī kausu alus, spožs kontrapunkta pedagogs, kurš pratis meistarīgi un virtuozi improvizēt pie ērģelēm, bet ne izcils skaņradis. Kā komponists ievērību Brukners guvis, sasniedzot sesto gadu desmitu. Iespējams, tieši viņa mūzikas sarežģītā un blīvā valoda kultivējusi šādu attieksmi toreiz un noslēpumainas, mazpazīstamas personības tēlu šodien, kā nereti dzird sakām par Antonu Brukneru. Savās partitūrās viņš turpina Bēthovena un Šūberta simfonismu, kurā jūtamas arī Vāgnera orķestrālās domāšanas un harmoniskās valodas iezīmes.
"Viņa dzīve daudz neatklāj par viņa mūziku, savukārt, no kompozīcijām nevaram spriest par Bruknera dzīvi un ikdienu – ar šo mulsinošo faktu saskaras katrs Bruknera biogrāfs," raksta Karls Grēbe.
Mūža nogalē Brukners saņēmis imperatora Franča Jozefa I ordeni. Komponists atdusas Sanktfloriāna klostera kriptā, tieši zem varenajām ērģelēm. Tā kā viņu allaž interesējusi nāve un miruši cilvēku ķermeņi, tad, gatavojoties aiziešanai, komponists atstājis precīzas norādes par sava ķermeņa iebalzamēšanu. Bruknera vārdu nes viena no Lincas universitātēm (Antona Bruknera privātā mūzikas, drāmas un dejas universitāte) un Lincas orķestris, kura galvenais diriģents līdz 2014. gadam ir Deniss Rasels Deviss.
Astotā simfonija veltīta Austroungārijas imperatoram Francim Jozefam I. Darbu pie partitūras komponists sācis 1884. gadā. Pēc trīs gadiem simfonijas pirmo versiju viņš nosūtījis diriģentam Hermanim Levi, taču pēdējais atbildējis visai atturīgi. Vēl trīs gadus Brukners pavadījis, partitūrā veicot labojumus, un 1890. gadā pabeigta simfonijas otrā versija. Tai ir divi galvenie izdevumi – Roberta Hāsa 1939. gadā veiktā abu – pirmās un otrās versijas kompilācija, un 1955. gadā Leopolda Novaka izdevums. Atšķirības abos izdevumos ir niecīgas (galvenokārt izmaiņas attiecas uz izvērsto trešo daļu un finālu), un, jāteic, ka Hāsa versiju atskaņo biežāk, savukārt Novaka izdevumus iegūt ir vienkāršāk.
Simfonijai ir četras daļas. Tai nav komponista dotas programmas un epigrāfa, bet, visticamāk, klausītāji vai muzikologi simfonijai tās piesātinātā, traģiskā ritējuma un monumentalitātes dēļ devuši apzīmējumu “Apokaliptiskā”. Simfonijas pirmo daļu Allegro moderato uz vijoļu tremolo fona atklāj tās galvenā tēma – zemo stīginstrumentu reģistrā, asi punktētos ritmos izvīti divi augšupejoši jautājoši motīvi (saukti par Bruknera ritmiem), ko pārtver metāla pūšaminstrumenti. Harmoniskā nenoturība, unisoni un augšupejošie lēcieni iekļauj milzīgu spēku un tematiskā grauda attīstības potenciālu – asie ritma punktējumi un tēmas raksturīgie intervāli vēlāk caurvij visu faktūru. Šis tēls dažkārt raisījis asociācijas ar Gētes Faustu un ugunīgo grieķu dievu Prometeju – tēliem, kas nākuši nest cilvēcei gudrību. Otrā liriskā tēma ienes maigu atkāpi un kantilēnu, taču arī tās melodija ir pustoņu gājieniem piesātināta, nenoturīga, augšupejošos kāpienus kompensē kritieni, radot iespaidu par nebeidzamu melodiju. Arī liriskā tēma drīz vien iegūt vīrišķīgu, patētisku skanējumu, saliedējot pirmās daļas tēlus.
Pēc trauksmainā un monumentālā pirmās daļas skanējuma gaidām atkāpi, taču otrā daļa nav vis lēna un liriska, kā ierasts, bet gan kustīgs, aktīvs skerco Scherzo: Allegro moderato. Brukners pirmo reizi savu simfoniju ietvaros maina abu daļu secīgumu. Arī otrā daļa ir do minorā, bez tonāla kontrasta. Atšķirīgs ir tās raksturs. Skerco tēmu veido “ietiepīga” motīva atkārtojums, ko Brukners eksponē gan augšupejoši, gan apvērsumā. Izkārtojot abus motīvus kontrapunktiski, tie rada pacilātu svētku zvanu noskaņu. Trio posmā izvērstiem lēcieniem veidotā melodija ceļo no vijolēm pie čelliem; to ar replikām vada mežragi un klarnetes, dzirdamas arī arfu pasāžas.
Trešā (Adagio) ir cikla visizvērstākā daļa. Tai ir divas tēmas, kas ienes spēju tonālu un rakstura kontrastu. Pirmā tēma vijolēs izskan kā cilvēka balsij tuva rečitācija – skaņu izkārtojums un ritms atmiņā atsauc Franča Šūberta klavierfantāzijas “Ceļinieks” lēnā posma mūziku. Otrā tēma, pēc Bruknera mūzikas pētnieku domām, atklāj Tristana un Zarastro – humānisma, mīlestības un gudrības pasauli. Stīginstrumentos tā izskan kā kristāltīrs korālis. Abu atšķirīgo tēlu sfēru mija un attīstība veido lēnās daļas struktūru un dramaturģiju.
Simfonijas finālu atklāj pulsējošs stīginstrumentu maršs, uz kura uzslāņojas vāgneriskās noskaņās veidots metāla pūšaminstrumentu korālis (Brukners šeit vēlējies astoņus mežragus, no kuriem četrus vēl dublē Vāgnera tubas! Mežragu, tubu tembrs un augšupejošie gājieni spilgti sasaucas ar Zigfrīda vadmotīvu no Vāgnera operu tetraloģijas “Nībelunga gredzens”). Taču visai drīz aktīvo galveno tēmu pārtrauc liriskas noskaņas no pirmās un trešās daļas, vienojot simfonijas dramaturģiju. Monumentālo simfoniju rezumē fūga, kas aizved līdz spožai kodai izskaņā.