Koncerta dalībnieku skaits ir pamatīgs: DJ A.G., Austrumbloks, Rays, Nātre, Kurts, Pikaso, B-ūš, R-Viss, RDK, ar kuru kopā savulaik ierakstīta leģendārā dziesma Rajons, hiphopa izpildītājs no Bruklinas Ņujorkā — Afura, džeza grupa Very Cool People, ar kuru kopā Ozols sniedz dzīvos koncertus, jaunā albuma producenti Emīls Zants, Domino, Spinache un Rassels.
Šodien, 19.martā, klubā EssentialPirms intervijas, gaidot raksta varoni, tuvējā preses tirgotavā pāršķirstu žurnālus. No kāda vāka uz mani lūkojas Ozols — žurnālā Astes lasāma aizkustinoša intervija par viņa attiecībām ar savu tobrīd sasirgušo daudz kur medijos redzēto suni Bulliju un beigās bēdīga ziņa — deviņus gadus vecajam sunītim konstatēts vēzis, un viņš pametis šo pasauli. "Viss — finito. Beidzās stāsts," nodūris galvu, bēdīgs klusu saka Ozols.
Ņemsi tagad jaunu?
Laikam pagaidām nē. Baigā atbildība. Draugam ir suns, un trīs reizes dienā vajag vest ārā. Sešos obligāti. Ar manu dzīvesveidu mission impossible, kā saka.
Skatos, tu arī brīvdienās skraidi apkārt un kaut ko dari.
(Ozols ir atbraucis nevis ar limuzīnu, bet ar pavecu busu, kam pat durvis neslēdzas ciet, — tas esot viņa darba auto — U.R.) Jā, tagad ar veikalu pārceļamies uz citām telpām — pēc lokācijas un cenas bišķi izdevīgākām. Īres maksas tagad pamatīgi kritušās.
Tagad jau arī jaunus klubus var vērt vaļā. Skat, leģendārā vieta, kurā kādreiz bija Krāmene — pirmais Rīgas mūzikas klubs —, arī stāv tukša.
Jā, jā. Es jau arī tur paspēju pahajot. Laikam bija kāds 1992.gads, Rage Against The Machine pirmais albums tikko bija iznācis. Tur jau baigais kokteilītis gāja vaļā.
Tāpat kā vēlāk Mad Mix: vienā dienā panki, otrā metālisti, vēl citā — hiphops. Reizēm bija muzikālo domstarpību izraisīti kautiņi.
Jā, viss vienā maisā, jo alternatīvā kultūra tolaik tikko sāka attīstīties, tomēr nebija ne vainas. Tā daudziem bija laba starta pozīcija. Mums hiphopa pasākumi bija tādās jocīgās — darbdienās.
Nu jau pazīstamais reperis R-Viss man stāstīja, ka tieši Mad Mix sācis savas hiphopa gaitas, atbraucis no Cēsīm uz Rīgu.
Jā, R-Viss piebraukāja arī pie mums uz Vecrīgu ciemos, un kopā tad vandījāmies Līvu laukumā, ko tolaik sauca par veldzi.
Tev savulaik bija izkopts tēls — kā rolsroiss grezns trīsritenis, acīs spocīgas krāsas lēcas, kaut kas spožs uz zobiem uzmaukts, reizēm arī beisbola nūja pie sāniem. Kā tagad tas viss šķiet? Smieklīgi?
Nujā, protams. Tagad nemaz neatceros, kad pēdējo reizi ar lēcām būtu staigājis. Nav vairs neviena gredzena, nevienas ķēdes, arī apģērbs — viss simplstailā. Skatoties divdesmit gadu vecus videoklipus — kaut kādu guru no Gang Starr vai De La Soul —, tas vizuālais bija pieskaņots laikam, un tagad uz to lūkojos ar smaidu. Nu jau hiphopā visi vairs nestaigā biksēs ar stakli līdz ceļiem.
Arī citos mūzikas stilos: metālisti sen vairs visi nestaigā tikai gariem matiem un motociklistu jakās, panki arī neizskatās pēc septiņdesmito gadu slavenākajiem pankiem. Paskaties uz hiphopa mūzikā tik daudz semplētajiem The Clash vai Sex Pistols — neredz nekādas grebenes, ko tagad nez kāpēc uzskata par panku simbolu.
Es arī sākumā nesapratu, kāpēc The Clash ir panki, bet, nu, protams, ka
tas bija saistīts pirmām kārtām ar mūziku, nevis ar vizuālo.
Nav jau tagad tā kā sešdesmitajos, ka mode ir likums — ja šovasar
aktuālas īsas kleitas, tādās uzreiz staigā vecas un jaunas, resnas un
tievas. Tagad viss ir stiepjams un pielāgojams katram individuāli.
Jā, jā. Re, kā Eimija Vainhausa pierādīja, cik veiksmīgs un karsts var būt albums, kas ierakstīts ar sešdesmito gadu skaņu. Uztaisīt kaut kā aktuāla sintēzi ar senu un pārbaudītu.
Pirmoreiz viņu dzirdot, man likās, ka tā ir miesās branga melnā dziedātāja, kas mirusi pirms trīsdesmit gadiem. Izrādās…
Jā, man bija tieši tāpat. Izrādās, baltā un mūsdienās, un vēl no Anglijas. Interesanti.
Ko saki par Gustavo producēto
Manai draudzenei bija tas albums, un mašīnā dabūju paklausīties. Lirika ir interesanta, un esmu pārsteigts, ka Gustavs kā hiphopa pārstāvis labi mācējis ienirt šajā mūzikas nišā. Man viens pazīstams puisis no Igaunijas, uzzinājis, ka Gustavo producējis Prāta vētras albumu, prasīja, vai tad tagad tas skan kā Linkin Park? Cilvēki nesaprot — Gustavo taču strādā ar skaņu, nevis nodarbojas ar formāta mainīšanu.
Tu kādu laiku biji pieklusis, un izskanēja pat baumas, ka ar mūziku vairs nenodarbosies un paliksi ar saviem hiphopa drēbju veikaliem, bet nu tomēr ir gatavs jauns albums.
Mēs kā puzli pamazām likām to albumu kopā dziesmu pie dziesmas, un visādi blakus faktori ietekmēja šo virzību. Dažas dziesmas ir ierakstītas pat pirms kādiem četriem gadiem. Nebija tāda pašam sev dota uzdevuma pabeigt kādā konkrētā laika periodā, un darījām to bez steigas, kad bija iespēja un brīvs laiks. Es negribu teikt, ka albums tāpēc būs iznācis labāks. Kad mums bija karš ar Gustavo, viņš parasti kultivēja to, ka visam ir jānotiek ilgstoši un lēnām, bet pasaulē ir ļoti daudz producentu un hiphopa izpildītāju, kuri ir pierādījuši, ka var ierakstīt labu albumu īsā laikā.
Ilgi darot, sanāk muļļāšanās.
Arī The Velvet Underground un Deep Purple savus klasiskos albumus ierakstījuši ļoti īsā laikā, bet Aksels Rouzs rakstīja padsmit gadu, un kas tur sanāca?
Jā, es radio dzirdēju pāris dziesmu, un tas ne tuvu nav Use Your Illusion. November Rain tur nebija un Welcome To The Jungle arī ne.
Tā nu tagad mēs jau kopš vasaras vidus atkal aktīvi darbojamies, un, kaut daudzi joprojām prasa, kur tu esi palicis, mūsu videoklipi ir bijuši Latvijas Mūzikas kanāla pirmajās vietās. Pa šo pusgadu mēs esam back to the map. Esam izdarījuši maksimumu, nemēģinot par katru cenu lēkt visiem acīs. Kādreiz varēji iegūt ažiotāžu ar kāda liela un ietekmīga medija palīdzību, tagad to vari izdarīt pats internetā, kas ir spēcīgāks medijs par televīzijas kanāliem. Mūziķis nevar tikai radīt dziesmu, viņam ir arī tālāk jācīnās, un, ja gaidīsi, ka viss notiks pats no sevis, internets tevi iznīcinās. Neesmu radis kaut ko gaidīt, ja kaut kas ir jādara. Tā man ir arī ar cilvēkiem — ja man kāds ir jāgaida, eju tālāk. Tagad ir tāds laiks. Būt neatkarīgam — to es sev pēdējos piecus sešus gadus esmu izvirzījis kā pamatmērķi. Būt neatkarīgam no lietām, cilvēkiem un apstākļiem, kas varētu mani ietekmēt. Darīt to, ko gribu pats, nevis pildīt kaut kādus pienākumus.
Ja karš ir beidzies, tātad ir mazāk negāciju, esi kļuvis vecāks — droši vien arī tekstos ir kādas pārmaiņas.
Tagad tie ir pozitīvāki un neitrālāki, adekvātāki situācijām un dzīvei
kā tādai. Kaut kādā brīdī tu izpumpē to savu jaunības rebel noskaņojumu
ārā, un tas ir tikai normāli. Pasaule divdesmit piecos nevar
izskatīties tāda pati kā sešpadsmit gados. Par nākotni negribu runāt,
bet tā varētu būt jau uz cita viļņa. Es iespaidojos no dažādas mūzikas,
un man patīk eksperimentēt. Liekas, ka šeit austrumos hiphopā pietrūkst
eksperimentu, uz kādiem ir gatavs, piemēram, Krii. Viņš vienā brīdī var
uzburt tādu šurumburumu, ka par maz neliekas. Pats veltīt tik daudz
laika albumu mūzikas veidošanai es diemžēl nevaru.
Tu vairāk esi organizators, nevis tas, kurš ilgstoši sēdēs studijā?
Jā, jā, tieši tā! Vai arī radu to liriku, ko pēc tam liekam virsū mūzikai.
Tagad, kad ar Gustavo atkal piedalāties kopīgos pasākumos, vai
nedomājat atjaunot nu jau leģendāro grupu Fact? Paskat, kā pasaulē
daudzi savulaik izjukušie vēlāk apvienojušies — Smashing Pumpkins, Rage
Against The Machine, Faith No More, Limp Bizkit.
Bija tāda doma ar Fact uzstāties albuma prezentācijā, bet Gustavo ir Indijā, un Čižiks arī kaut kur prom, tā ka šoreiz nesanāks.
Jūs sākāt kā instrumentāla grupa, un savulaik ar Fact Madonas festivālā tu saņēmi balvu kā labākais basģitārists. Negribas atkal uzspēlēt?
Varētu kādreiz ar kolēģiem uztaisīt kādu koncertu nelielai auditorijai.
Viņi būtu izpildītāji, bet es dzīvajā pavadījumā varētu basa līnijas
nospēlēt. To, tāpat kā peldēt prasmi, jau ar gadiem nezaudē.
Vai nākotnē vari sevi iedomāties kā piecdesmitgadīgu hiphopa krusttēvu, kurš joprojām ir tajā visā iekšā?
Protams, tu vari tajā visā būt iekšā, ja adekvāti savam vecumam
izskaties, domā un uzvedies. Pasaulē ir ļoti daudz spilgtu piemēru, kas
savos piecdesmit gados ļoti dabiski nes savu mesidžu. Ir jāsaglabā
sajūta, kas ir karsts un aktuāls. To ir spējis, teiksim, Rakims, arī De
La Soul iet solī ar laiku, bet Run DMC manā skatījumā izkrīt no
konteksta.
Kā tev liekas, kāpēc pēdējos gados šeit hiphopu nedzird it visur kā pirms gadiem pieciem un vairāk?
Varbūt mediji agrāk pievērsa vairāk uzmanības... Iespējams, tāpēc, ka bija tas… kariņš. Labs pīārs.
Varētu padomāt, ka tas bijis labs reklāmas triks.
Daudzi tā domā, bet nē — tas nebija gan. Tur viss bija pa īstam (smejas). Lūk, agrāk notikušais Fact un The Satellites (tagad Satellites LV) konflikts — tas gan bija safabricēts.