Tā arī šoreiz – Lienes Circenes solokoncertā 2012. gada 25. aprīlī Spīķeru koncertzālē uzmanību saistīja konceptuāli pārdomātā programma – līdzās Friderika Šopēna skaņdarbiem un Imanta Zemzara klaviermūzikai, kur autors bija ietvēris poļu komponista mazurku, prelūdiju un valšu sniegtos iespaidus, izskanēja Erki Svena Tīra sonāte un jaunākais Pētera Vaska fonda pasūtījums – Edgara Raginska “Maza elektroniskā mūzika”. Tas arī kopumā radīja viedokli par gana spilgtu muzikālu notikumu, neraugoties uz to, ka solistes sekmes Šopēna klavierdarbu interpretācijā īsti tomēr nepārliecināja.
Par koncerta pirmo skaņdarbu izvēloties Imanta Zemzara 1975. gadā tapušo ciklu “Faktūras”, šo partitūru atkal varēja novērtēt kā vienu no pašiem labākajiem komponista radošās darbības un arī visas viņa paaudzes klavierēm rakstītās mūzikas paraugiem, kam piemita eleganta izdoma, meistarīgs modernās kompozīcijas tehniku izmantojums un laikmeta estētisko izjūtu atspoguļojums un bagātīgs pianistisko izteiksmes līdzekļu izklāsts. Arī pianistes priekšnesums uzrunāja ar izkoptu virtuozitāti, plašu dinamisko diapazonu un klavieru tembrālo iespēju daudzpusīgu atainojumu, un šīs īpašības tāpat varēja saklausīt Šopēna si minora mazurkas lasījumā tūlīt pēc tam, kas, manuprāt, padevās veiksmīgākais no visiem šajā koncertā dzirdētajiem poļu romantiķa mūzikas atskaņojumiem, gan ar profesionālu prasmi, gan māksliniecisku intuīciju atklājot šajā mazurkā, tāpat kā gandrīz visās Šopēna miniatūrās, ietverto teju bezgalīgo poētisko informāciju.
Tālākā koncerta gaita diemžēl neveidoja gluži tik iespaidīgu priekšstatu par mūzikas un interpretācijas kvalitātēm. Pieņemu, ka Imanta Zemzara “Vēlu vakarā” apvienojumā ar otru programmatisko opusu – “Agri no rīta” izklausītos loģiskāka, tomēr šoreiz šajā parafrāzē par Šopēna mi minora prelūdiju komponista aprakstīto dramaturģiskās virzības līkni nesaklausīju. Turpretī iepriekšminētās prelūdijas atskaņojums līdz ar diviem Šopēna 64. opusa valšiem atstāja iespaidu, ka šajā mūzikā interprets varētu atrast arī dziļākas dimensijas un paust arī izteiksmīgāku un daudznozīmīgāku vēstījumu. Savukārt igauņa Erki Svena Tīra 1985. gadā sarakstīto sonāti, kuru toreiz jaunais komponists adresējis savai dzīvesbiedrei pianistei, uztvēru vairāk kā simpātisku kultūrvēsturisku vērtību nevis ievērojamu mākslas darbu pašu par sevi – šajā formas ziņā klasiski būvētajā ciklā priecēja iezīmīgā un oriģinālā vidusdaļa, taču kopumā sonātes postmoderniskā ievirze un neoromantiskās intonācijas nesniedza neko tādu, kas interesantākā rakursā nebūtu jau pateikts Imanta Zemzara “Faktūrās”.
Koncerta otrā daļa apstiprināja iepriekš gūto sajūtu, ka šajā koncertā Lienes Circenes lielākās veiksmes izpaudās tieši latviešu komponistu skaņdarbu, nevis klasiskā romantisma interpretācijās. Un te visnotaļ spilgti un aizrautīgi pianiste iedzīvināja Edgara Raginska “Mazu elektronisko mūziku”, kuras pirmatskaņojums citādi radīja pretrunīgu vērtējumu. Kā jau tas tika pausts darba virsrakstā, komponists šeit atklāti izmantojis vairāku ar elektroniski ģenerētām skaņām saistītu popkultūras žanru stilistiku, sniedzot arī tam atbilstošas emocionālās izpausmes, un šīs partitūras tematisms un koncepcija patiešām pārliecināja, īpaši pārsteidzošais atradums skaņdarba vidusdaļā, ar klavieru faktūras un artikulācijas palīdzību atainojot elektroniskam skanējumam pēc iespējas līdzīgāku tembrālo spektru. Problēma vienīgi tā, ka jaundarbam piemita lejupslīdoša muzikālā dramaturģija – formas otrā posma intonatīvais materiāls, raksturs un dinamika bija blāvāki un klusinātāki nekā pirmajā trešdaļā, savukārt pēdējā no tām – vēl mazāk kolorīti nekā vidusdaļā, līdz mūzika vienā brīdī pēkšņi pārtrūka pavisam. Es saprotu komponista vēlmi izvairīties no konvencionālas formveides, tomēr man šķiet, ka “Maza elektroniskā mūzika” tikai iegūtu, ja komponists tagad, pēc pirmatskaņojuma, padomātu par skaņdarba saturam vēl piemērotāku izklāstu un attīstību.
Nevaru teikt, ka 25. aprīļa koncertā dzirdētais Šopēna ceturtās balādes lasījums īpaši sajūsminātu vai aizrautu – lai arī notīs fiksētais skaņuraksts tika izspēlēts vairāk vai mazāk precīzi, ar to nepietika mākslinieciski pilnvērtīgai interpretācijai tieši balādes žanram, kas Šopēna mūzikā ir viens no komplicētākajiem, un kur tādēļ nepieciešams īpaši ekspresīvs un daudzdimensionāls izklāsts – kā emocionāli, tā tīri konstruktīvi – un tam Lienei Circenei pietrūka gan meistarības, gan inspirācijas. Toties Imanta Zemzara cikls “Klejojumu gadi. Polija”, no kura uzstāšanās izskaņai pianiste bija izvēlējusies trīs miniatūras, vēlreiz vēstīja ne tikai par komponista radošo fantāziju un gaumi, bet arī par solistes spējām piešķirt šai mūzikai sevišķi gaišu, plūstošu un atraisītu skanējumu. Tādēļ jācer, ka Lienes Circenes nākošā koncertprogramma, neiztrūkstot daudzpusīgam un māksliniecisko paralēļu saistītam repertuāram, būs arī pianistiski vēl jo izteiksmīgāka un kontrastaināka.