Skolotāju dienā viņi saņems ziedus!

Viņa māca skolēnus no 10. līdz 12.klasei un uzskata viņus nevis par saviem padotajiem, bet par jaunajiem māksliniekiem. Par topošajiem kolēģiem. Tāpēc, izdzirdot: "Sēdies, divi!", jaunieši saņemas un jau nākamajā elpas vilcienā cenšas izlabot kļūdu. No malas, iespējams, var šķist dīvaini: Operas prīma, un māca skolā bērnus! Tā vietā, lai pēc mēģinājuma atpūstos un varbūt tuvējā kafejnīcā panašķotos ar gardumiem, Aira teciņiem skrien uz skolu strādāt. "Protams, tas nav naudas jautājums. Tas ir sirds jautājums," viņa atzīst. Doma kora skolā viņai patīk atmosfēra, kolēģu draudzīgums. Un galvenais, pašas skolēni. Skolā viņa strādā jau desmit gadu. "Ir bijis, ka Operā man saka: tu taču skolā iztērējies! Ir otrādi: es to jūtu nevis kā iztērēšanos, bet kā bagātināšanos. No audzēkņiem ļoti daudz mācos," Aira atzīstas. Esot mūzikas pedagogi, kuri ar skolēniem nestrādā tajās dienās, kad pašiem izrāde. Aira — tieši otrādi — kāpj uz skatuves ar daudz lielāku iedvesmu, ja tajā dienā labi izdevušās mācību stundas skolā. Ir gadījies, ka naktī viņa nevar aizmigt, prātojot, kā iemācīt pareizi paņemt noti. Kad izdomājusi, laimīgi iemiegot. Vai skolēni mēdz savai skolotājai, kura vienlaikus ir arī Operas soliste, uzdot neparastus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja, izrādē dziedot, sagribas šķaudīt? Aira sirsnīgi smejas: "Dažkārt esmu domājusi, kā tas būtu. Taču organisms vienmēr reaģē pareizi. To nedrīkst darīt, un nekad tā nav gadījies." Skolēni galvenokārt uzdod gluži nopietnus, profesionālus jautājumus. "Mana skatuves pieredze ļauj dot praktiskus padomus. Stāstu, kā rīkojos izrādēs katrā konkrētā gadījumā. Tas viņiem ir noderīgi un arī interesanti." Pirms neilga laika Aira sajutusi spēku izsīkumu. Šķitis, ka viņai vairs nav, ko skolēniem dot. Viņa uzrakstīja atlūgumu. "Pateicoties" par to, skolēni sarīkoja dumpi. Ja nebūs skolotājas Rūrānes, mēs nemācīsimies, viņi paziņojuši. Tā nu Aira ņēma atlūgumu atpakaļ. Būt vajadzīgai saviem skolēniem — tā ir brīnišķīga sajūta!7 Skolēnu dēļ raksta maģistra darbu Armands Alksnis, grupas Credo ģitārists. Rīgas 100.vidusskolā pasniedz ģitārspēli Pirms divpadsmit gadiem ģitārists Armands Alksnis bija pārsteigts, saņemot telefona zvanu no kāda zēna, kurš vēlējās mācīties ģitārspēli. Mūziķi aizkustināja puiša apņēmība, un viņš piekrita pasniegt stundas. Ziņas par to, ka Armands Alksnis pasniedz ģitārspēli, ātri izplatījās interesentu vidū. Mūziķis saņēma vēl vairākus telefona zvanus ar lūgumu: vai varētu sarunāt stundas? Tā sakrita, ka tolaik tika atvērta Rīgas 100.vidusskola — skola ar rokmūzikas ievirzi. Armandu lūdza pasniegt ģitārspēli. Viņš piekrita. Iegūt par pasniedzēju leģendāras latviešu rokgrupas ģitāristu — tas bija kaut kas! Vidusskolēniem, kas sapņo dibināt savu grupu, mirdzēja acis. Armandam nekādi neizdodas pret saviem audzēkņiem izturēties auksti un ar distanci. Audzēkņus viņš uztver kā cilvēkus, ar kuriem vieno kopīgas intereses. "Viņi ir pieauguši un mērķtiecīgi. Tāpēc man ļoti patīk ar viņiem strādāt." Skolotājs Alksnis atzīstas, ka reizēm no saviem skolēniem uzzina tādas lietas par jauno mūziku, ko pats nekad neuzzinātu. Noklausās, apmainās viedokļiem. Drīzumā Rīgā spēlēs Pols Gilberts. "Skolotāj, vai biļeti jau nopirkāt?" Armandam prasa Jurģis un Kaspars. "Mans mērķis ir viņus iedvesmot," saka Armands. "Svarīgi ir būt oriģināliem. Izdarīt savādāk, nevis akli turēties pie standartiem." Kas cits, ja ne cilvēks, kurš pats spēlē publikai, topošajiem mūziķiem to varētu iemācīt! Gadās, ka audzēkņi palaižas slinkumā. Armands to uztver mierīgi. "Es vienmēr saku, jūs jau nemācāties man vai vecākiem, bet sev. Cik paši izdarīsiet, tik arī būs." Savu audzēkņu dēļ Armands pirms pāris gadiem iestājies mūzikas pedagoģijas maģistrantūrā. Tagad raksta maģistra darbu. Vai ir vēl kas tāds, ko viņš ģitārspēlē nezina? "Studijas paplašina galvā failus. Ir pilnīgi cits lidojums!" mūziķis priecīgi attrauc. Var arī Riannu! Agnese Barone, dziedātāja. Pasniedz vokālo mākslu dažāda vecuma bērniem MarieN studio Iespējams, kāds gribētu aizbēgt labi tālu, izdzirdis prāva trīsgadnieku bariņa skaļo čiepstēšanu, ierodoties uz nodarbībām. Taču dziedātājai Agnesei Baronei mazie, ņiprie dziedātāji izraisa mīļu smaidu. Viņai nav grūti katru nedēļu satikties ar desmitiem dažāda vecuma bērnu un līdz pat deviņiem vakarā mācīt dziedāt. Agnese dzimusi ģimenē, kur skolotāji ir jau piektajā paaudzē. Viņa agrāk domājusi: es gan nevarētu! Tagad iznācis tā, ka populārā dziedātāja plašākai publikai dzied reti, toties māca dziedāt jauno paaudzi. Kad MarieN studija Agnesei piedāvājusi kļūt par dziedāšanas skolotāju, viņa pirmajā brīdī apmulsusi. Tomēr piedāvājums vilinājis. Mājās Agnese dzied ar savu meitu Viktoriju, kurai 11 gadu. Šī pieredze iedrošinājusi pamēģināt, kā ir mācīt dziedāt citām meitenītēm. Sākusi ar lielākām — tādām, kuras tagad grib pamēģināt Avrilas un Riannas dziesmas. Agneses audzēkņu loks ir plašs — sākot ar trīsgadniekiem un beidzot ar pusaudžiem. "Latvijā ir daudz talantīgu bērnu," Agnese novērojusi. "Esam maza valsts, un tieši tāpēc mums ir iespēja katru savu talantu izcelt, parādīt." Agneses pašas meitai Viktorijai esot "piesmacis tembriņš". Šoruden meitenīte dziedāšanu sāks mācīties pie Lienes Šomases. Kļūt par skolotāju nevar tāpat vien — tāpēc, ka gribas ar bērniem patrallināt kādu dziesmiņu, uzskata dziedātāja. Viņa daudz lasa pedagoģisko literatūru. Konsultējas ar kolēģiem. "Katram skolotājam jābūt sistēmai, pēc kuras strādāt. Bērniem reizēm var būt garlaicīgi, reizēm interesanti, bet visiem posmiem jāiziet cauri." Lielākās meitenes sapņo kļūt par dziedātājām un gatavas nopietni strādāt — tas nu būtu skaidrs. Bet ko Agnese var iemācīt knīpām, kas kautrīgi slēpjas aiz stūra vai arī grib dauzīties? Dziedātāja smaida: "Ar mazajiem viss notiek caur spēlēšanos. Ja stingri teiksi: tagad dziedāsim, viņi atbildēs — negribu!" Kāpēc Agnesi pašu jau ilgāku laiku neredzam uz skatuves? Izrādās, tā gluži nav! "Tagad piedalīšos Mārtiņa Freimaņa koncerttūrē," dziedātāja atklāj. Viņa joprojām dziedot katru dienu. Tikai kāpšana uz skatuves Agnesi vairs pārāk neinteresē. "Varbūt esmu pašpietiekama. Man nevajag skatuvi, lai justos labi. Man nevienam nekas nav jāpierāda," Agnese saka. Viņa dzīvo harmoniski un jūtas laimīga. Interesantiem radošiem projektiem Agnese esot atvērta. Varbūt kādreiz taps albums. Kā būs, tā būs labi! "Darbs ar bērniem ir ļoti pateicīgs, jo jūti atdevi. To varbūt ne vienmēr var just, esot uz skatuves," dziedātāja neslēpj. Gribas Latvijai dot ko labu Niks Gothams, saksofonists. Rīgas Doma kora skolā pasniedz mūzikas (džeza) teoriju Zīmuli rokā stāvam pie tāfeles, saksofonists Niks Gothams tomēr "klasisko skolotāju" neatgādina. Drīzāk mākslinieku, kurš ar žestiem, balss tembru un dzīvīgiem smiekliem spēj aizraut auditoriju. Garlaicība teorijas stundās? Nika skolēni nemaz nesaprot, kā tas var būt! "Mēs daudz diskutējam, jo tas māca skolēniem domāt. Smejamies arī — katrā lekcijā. Mums ir jautri!" atzīstas skolotājs Gothams. Viņaprāt, mūziķim būt par skolotāju nav nekas neparasts. "Mūzika nozīmē disciplīnu. Es nepazīstu nevienu mūziķi, kurš nav disciplinēts," Niks saka. Viņš priecājas par saviem skolēniem, kuri esot gudri un zinātkāri. "Viņus interesē džezs. Viņi ir talantīgi jauni cilvēki." Vai vēl var būt jautājums, kāpēc viņš grib būt skolotājs!? Niks saka, sākot strādāt, galvenā motivācija bijusi: dot kaut ko labu Latvijai. Dalīties savās zināšanās un radošajā pieredzē ar jauno paaudzi. "Esmu ne tikai saksofonists, bet arī komponists. Lai komponētu un improvizētu, vajadzīgas labas teorijas zināšanas. Skolēniem vienmēr saku, ka, spēlējot džezu, mūziķis ik reizi piedalās komponēšanā." Vai savus skolēnus, kuri ir vidusskolas vecumā, Niks kādreiz pamana arī koncertos un klubos, kur uzstājas? "Ir, ir bijuši!" viņš priecīgi saka. "Varbūt viņi ir mazi diplomāti, bet saka, mana mūzika patīkot." Draugiem.lv viņi reizēm noklausoties Nika ierakstus. "Tad sēžam klasē, runājam. Manas stundas ir kā lekcijas studentiem." Reizēm Niks ar saksofonu nospēlē kādu piemēru. Nu, kam gan nepatiktu mācību stundas, kurās skolotājs uzspēlē džezu!