Labāk bez prāta vecumā, nekā bez saules sestdienā — skan viens no franču tautas piecpadsmit sakāmvārdiem, kurus franču komponists Tjerī Pekū (1965) citē savā kora darbā Dienas pēdas (Les effets du jour). Tas ir viens no sešpadsmit pasaules komponistu Saulei veltītajiem 17 opusiem, kurus koncertuzvedumā Pasaules Saules dziesmas 3. un 4.jūlijā Latvijas Universitātes aulā, Rīgā sapulcēto autoru klātbūtnē, diriģenta Māra Sirmā vadībā pirmatskaņos jauniešu koris Kamēr…
Saule spīd visiem
Jaunajā darbā apkopots franču tautas vērīgums, vitālā asprātība un gudrība. Ja sarkana saule — būs lietains laiks, ja balta — būs skaidrs. Pelnu dienā — saule, Lieldienās — uguns! Jau saule sildīs svētā Izidora dienā, būs bagāta kviešu raža, bet ābola — neviena. Ja kaķis februārī ārā sauļosies, martā tik pie krāsns varēsi sildīties. Ja Euālijas dienā saule uzsmaidīs, sidrs tavā kausā lītin līs. Ja Sveču dienā zaigo vasks (spīd saule), tad siena vasarā būs gaužām maz. Saule ap Sveču dienu pareģo ziemu un nelaimi. Bet ja Ziemassvētkos sauļosies, Lieldienās varēsi cept savu pirkstu (nebūs ko ēst). Var arī filozofiskāk: ziemas saule ir kā izvirtuļa prieks — vēlu nāk un ilgi nepaliek. Vai arī, aizmirstot par šodienas inflāciju un citām nedienām, priecāties, ka "saule spīd itin visiem."
Tad, lūk, no kurienes pie mums adaptējies izteiciens, ka "nav nekā jauna zem Saules". Vai tiešām nav? Komponists atzīstas, ka radikāls jaunums sākotnēji bijis Saules projekta rīkotāju aicinājums pievērsties savas tautas folkloras mantojumam. "Sākumā man likās dīvaini atspoguļot savas tautas folkloru, jo manā uzmanības lokā līdz šim bijušas citas, pārsvarā ārpus Eiropas zemju kultūras. Bieži veidoju savā mūzikā jaunizdomātus rituālus. Saule man ir ļoti būtiska caur Centrālamerikas un Dienvidamerikas seno civilizāciju pasaules skatījumu — Teotivakanas senpilsētas un maiju indiāņu kultūrām Meksikā un Gvatemalā vai Andu kalnu pirmiedzīvotāju Altiplano rituāliem. Francijā, līdzīgi kā citās Eiropas zemēs, saikne ar tradicionālo kultūru ir lielākoties jau zaudēta. Vēstures gaitā līdz XIX gs. beigām mēs pakāpeniski zaudējām pagāniskās tradīcijas, jo katolicisms tās izskauda. Tomēr šīs tradīcijas transformējās, ieslēpjoties dažādos reliģiskajos rituālos un svētkos. Tāpēc mani īpaši interesē mūzikas un garīguma saikne, taču — kristiānisma aspektā," T.Pekū paskaidro. Starp citu, "sestdiena vienmēr ir saulaina, lai Svētā Jaunava varētu izžāvēt Jēzus bērniņa autiņus!" — vēsta viens no sakāmvārdiem viņa jaunajā opusā.
Trieciens sejā
M.Sirmais priecājas, ka ieguvis ļoti atraktīvu kora partitūru ar folkloras dziedājumu elementiem. Savukārt autors ar lielu ziņkāri gaida, kā viņa mūzika izskanēs tik izcila kora sniegumā. Taču skaņdarba turpinājumā mūsu laikabiedra Pola Bransjona dzejolis jau zīmē biedīgu mūsu planētas nākotni: viss ir izdedzis… ūdens vairs nav, un vējš savu koncertu spēlē, un saule ir trieciens tieši sejā. Tā vienkopus Dienas pēdās pretstatītas dažādas pasauluztveres. Kāpēc?
"Man komponēšana nozīmē būt iekšā visā, kas notiek pasaulē. Esmu mūsu dzīves šodienas liecinieks. Es nevarētu uzrakstīt skaņdarbu par sauli, nedomājot par briesmām, kas mūs gaida jau tuvā nākotnē: par globālo sasilšanu un plūdiem. Tāpēc iekļāvu Pola de Bransjona dzejoli. Viņš jau agrāk ir rakstījis par sauli, taču šo dzejoli uzrakstīja speciāli, pēc mūsu iepazīšanās pagājušajā gadā," atgriezies no kārtējā ceļojuma atraksta komponists.
Pasaules ceļojumi viņam ir galvenais jaunrades iedvesmas avots. Tajos viņš meties pēc studijām Parīzes konservatorijā 80.gadu beigās. "Studiju gados jutos ļoti nelaimīgs, jo nespēju pieņemt savu profesoru estētisko dogmatismu. Man bija nepieciešama saskare ar citu domāšanu, pat ar pilnīgi citādu mūziku." Pirmais atklāsmes šoks piedzīvots Japānā, pēc tam Latīņamerikā, it īpaši Kubā, kur 1992.gadā nodzīvojis divus mēnešus, kā arī Meksikā. "Iespējams, savu Karību sakņu dēļ (mani vecāki ir no Martinikas salas), mani arvien dziļāk interesēja Latīņamerikāņu kultūras," stāsta komponists. Viņš arī divus gadus pavadījis Madridē, radošajā Velaskēza namā.
"Tjerī Pekū dzīvot nozīmē ceļot un ceļot nozīmē rakstīt, it kā komponēšana vienlaikus būtu arī mešanās citā pasaulē un visupirms — atkāpšanās, brīvprātīga marginalizēšanās attiecībā pret savu apkārtējo kultūrvidi," raksta viņa daiļrades apskatnieks Pjērs Armengo. Ceļojumos gūtie iespaidi komponista daiļradē kļūst par savdabīgu un individuālu muzikālo pasauli. Tajā var sastapt gandrīz visu — laikmetīgās akadēmiskās mūzikas svaigākās vēsmas ar iedziļināšanos skaņas būtībā, orientālās un viduslaiku mūzikas iezīmes, afrokubiešu rituālus, tropu Meksikas iezemiešu folkloru un Krievijas bizantiešu liturģijas mūziku. "Ceļojumi un pasaules redzējums viņa daiļradē tiek austs kā raibs deķis — krāsains, košs, noskaņu nianšu pilns un dzīvi apliecinošs," raksta P.Armengo. Komponists tikmēr uzsver, ka pati rakstīšana viņam ir kā reliģisks notikums.
T.Pekū ir vairāku prestižu kompozīcijas konkursu (UNESCO, Džordžes Enesku, Mākslu akadēmijas Pjēra Kardēna konkursa) uzvarētājs. Viņa darbi skan Francija Radio festivālā Présences, Gaudeamus mūzikas nedēļā Amsterdamā, Maskavas rudenī, Toronto, Foro (Meksikā), Tamperē.
"T.Pekū Francijā ir otrais komponists aiz Pjera Bulēza," apgalvo M.Sirmais. Taču ar Bulēza dibināto elektronisko datorskaņu laboratoriju IRCAM viņam nav nekā kopīga. "Nekad neesmu strādājis IRCAM. Dažreiz esmu izmantojis elektroniku, taču visaizraujošākā man šķiet jauna skanējuma radīšana, apvienojot neparastas instrumentu un vokālās skaņas un intonācijas." Arī klavierspēle paša pirms 10 gadiem izveidotajā Ensemble Zelling ļauj viņam savā mūzikā nepazaudēt saikni ar dzīves dzīvo realitāti. Un ticēt, ka "mūzika, pateicoties tās metaforiskajam spēkam, ir veids kā apturēt laiku un atklāt mūs pašus, mūsu dzīves problēmas un to, kā dzīvojam kopā, sabiedrībā."
"Jaunais komponists Pekū atturīgi, bet jūtīgi smeļas citu kultūru enerģijā spēku radīt jaunu muzikālu patiesību," — saka mūzikas pētnieks Pjērs Armengo.