Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Uzspēlējam basketbolu cietumā ar Mišelu Fuko

Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā notikusi XX gadsimta čehu klasiķa Leoša Janāčeka operas No mirušo nama pirmizrāde, kuru iestudējis angļu diriģents Marks Viglsvorts un poļu režisors Kšištofs Varlikovskis

Vai kāds no mums var apgalvot, ka nekad nenonāks aiz restēm un neizdarīs noziegumu? Šo jautājumu režisors Kšištofs Varlikovskis uzdod operas No mirušo nama klausītājiem. Viņš piebilst: pašreizējos apstākļos pat viedokļa paušana un savas pozīcijas aizstāvēšana var tikt uztverta ka uzbrukums valstī valdošajai morālei, reliģijai vai tā sauktajai drošībai. "Aicinājumi pēc demokrātijas, vienlīdzības, seksuālās brīvības, mākslinieciskās pašizpausmes brīvības, kā arī sieviešu centieni pārņemt pilnīgu kontroli pār savu ķermeni var novest līdz tiesas solam un apcietinājumam," uzsver Kšištofs Varlikovskis.

Slepkavas dievišķā dzirksts

1927.–1928. gadā sacerētā opera No mirušo nama ir Leoša Janāčeka pēdējais muzikālā teātra darbs, kuru viņš pabeidza neilgi pirms nāves. Pirmizrāde notika 1930. gadā Brno pēc komponista aiziešanas viņsaulē. Koventgārdena operā šis opuss nekad agrāk nav skanējis; lai to iestudētu, teātris piesaistījis vienu no radikālākajiem un oriģinālākajiem operas un teātra režisoriem – Kšištofu Varlikovski. Opera skan čehu valodā, paša Janāčeka rakstītā libreta pamatā ir Fjodora Dostojevska daļēji autobiogrāfiskā grāmata Piezīmes no mirušo nama (1860–1861), kurā viņš aprakstījis savu pieredzi Sibīrijas katorgā.

Operas darbības vide ir cietuma skarbā realitāte, kuru komponists piepilda ar cēlsirdības un humānisma idejām. Viņa mērķis ir parādīt "dievišķo dzirksti" noziedznieku apziņā. No mirušo nama ir ansambļa darbs, personāži ir vīrieši, kuri izcieš cietumsodu. Operā nav galvenā varoņa: cits pēc cita agresīvi un bīstami cietumnieki iznirst no kora un iepazīstina ar saviem dramatiskajiem dzīvesstāstiem. Vīrieši cīnās savā starpā, cieš un mirst. Taču mūzikā Janāčeks akcentē nevis ļaunumu, bet skaistumu, ievainojamību, spēku, cerību, arī humoru; viņš mūs aicina būt iecietīgiem un saprotošiem – tas ir īsākais ceļš uz glābšanos.

Filosofijas stunda

Līdz šim veiksmīgāko, satricinošāko un arī poētiskāko No mirušo nama iestudējumu radījis franču režisors Patriss Šero; viņa izrāde, kas atzīta par mūsdienu klasiku, tika spēlēta daudzviet Eiropā, Ņujorkā un ir pieejama DVD. Tagad ievērojamais režisors Kšištofs Varlikovskis piedāvā savu versiju – ekstravagantu, kolorītu, mūsdienīgu, dāsni piesātinātu ar dažādiem citātiem un kontekstiem.

Kā visi poļu mākslinieka darbi, No mirušo nama ir sarežģīts vizuāli intelektuāls rēbuss. Janāčeka un Dostojevska darbu poļu meistars ievieto filosofiskā rāmī: skanot uvertīrai, skatītājiem tiek piedāvāts franču filosofa Mišela Fuko videointervijas fragments, kurā viņš izklāsta savu teoriju par tieslietu sistēmas darbības mehānismu, cietuma un soda koncepciju, kā arī politikas, ekonomikas un varas mijiedarbību. Droši vien ne visi skatītāji, kuri plānojuši pavadīt skaistu vakaru Koventgārdena operas greznajā zālē, ir gatavi uzklausīt un uztvert poststrukturālista domas. Taču ko citu var gaidīt no teātra mākslas filosofa Kšištofa Varlikovska?!

Uz skatuves ir iekārtota iespaidīga cietuma sporta zāle, kurā slepkavas spēlē basketbolu un teātri. Šeit tumšādaini jaunieši dejo breiku un sargi ieslodzītajiem piegādā narkotikas. Cietumnieki nodarbojas ar seksu un gaida prostitūtas ierašanos. Viņi skatās televizoru, izklaidējas ar transvestītiem un piepūšamajām lellēm. Nē, šī nav Sibīrijas katorga, par kuru rakstīja Dostojevskis. Šī ir vide, ko daudzi pazīst no televīzijas seriāliem, kuru darbība risinās cietumā.

Pazemojumu vieta

Pirms izrādes iestudēšanas Kšištofs Varlikovskis nolēmis nepārlasīt Dostojevska grāmatu. "Dostojevska romāni man bija svarīgi jaunībā, daži no viņa radītajiem varoņiem iespiedušies man atmiņā, tie mani joprojām fascinē, nelaiž vaļā un ietekmē manu pasaules redzējumu," apgalvo režisors. "Es vēlējos distancēties no šīs apbrīnas sajūtas, jo man vajadzēja ciešāk pievērsties darba interpretācijai, kuru piedāvā Janāčeks, lai es varētu izmantot viņa partitūru un libretu un radīt pasauli, kas nebūtu līdzīga specifiskajai Krievijas videi. Šādu "cietuma pasauli" var atrast arī Turcijā, Brazīlijā, Meksikā un Ķīnā, kā arī jebkurā no Rietumu demokrātiskajām valstīm. Mēs visi zinām, kas ir ciešanas. Cietums, lai kur tas arī būtu un neatkarīgi no to kontrolējošā politiskā režīma, ir pazemojumu, vardarbības, izolācijas un baiļu vieta. Protams, ir atšķirības, un dažas no tām ir būtiskas, taču jebkurā gadījumā mēs runājam par vīriešiem un sievietēm, kam atņemta brīvība," saka režisors.

"Dažas Centrāleiropas valstis cenšas kontrolēt savu iedzīvotāju domāšanu. Ideoloģiskais cietums pārspēj fizisko cietumu. Ne tikai Stambulā, Maskavā vai Pekinā, bet arī citur pasaulē cilvēki maksā augstu cenu par vārda brīvību. Populisma vilnis ir bīstams. ASV televīzijas seriāls Kalpones stāsts/The Handmaid’s Tale parāda, cik viegli var piepildīties vissliktākais scenārijs, cik ātri mēs varam nonākt cietumā vai uz ešafota," piebilst režisors.  

Janāčeka opera vēsta par ieslodzīto sāpēm un sapņiem, taču jaunajā izrādē netiek izceltas individualitātes: Kšištofs Varlikovskis savā unikālajā, uzreiz pazīstamajā rokrakstā glezno kolektīvu traumētu dvēseļu portretu. Iestudējums ir iedarbīgs, jo tam nodrošināts visaugstākās klases muzikālais izpildījums, tas ir spožs maestro Marka Viglsvorta un visu solistu sasniegums. Lielisko dziedātāju vidū ir dāņu basbaritons Johans Reiters, britu bass Vilards Vaits, čehu tenors Ladislavs Elgrs, skotu tenors Nikijs Spenss, slovāku tenors Štefans Margita, angļu tenors Greiems Klārks, kanādiešu tenors Paskāls Šarbono un citi.

No mirušo nama Londonā vēl skanēs 19., 22. un 24. martā. Nākamajā sezonā Kšištofa Varlikovska iestudējumu varēs redzēt Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt (šā gada novembrī tur to diriģēs visā pasaulē pieprasītā lietuviešu zvaigzne, pašreizējā Birmingemas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja Mirga Gražinīte-Tīla) un 2019. gadā – Lionas operā. Izrāde ir triju operteātru kopražojums.        

No mirušo nama
Diriģents Marks Viglsvorts, režisors Kšištofs Varlikovskis
Londonas Karaliskajā operā 19., 22., 24.III
www.roh.org.uk

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja