Grupas Blondie dziedātāja un dziesmu autore Debija Herija, šķiet, pati uzjautrinās par situāciju, ka joprojām kāpj uz skatuves un dzied savas vecās dziesmas, nevis mierīgi pavada pensijas gadus pie televizora, jo mazbērnu vai bērnu, ko auklēt, viņai nav. Pēc daudzu ilgi gaidītās Blondie apvienošanās 1999. gadā likās, ka, nospēlējuši vienu atgriešanās turneju, mūziķi atkal pazudīs. Debija jau tolaik izskatījās pēc kundzītes, kura uzkāpusi uz askētiskas, no jebkādiem ekrāniem, specefektiem vai lāzeriem brīvas skatuves, ja nu kādam akurāt tas tik ļoti bijis vajadzīgs, un var dzīvajā arī uzdziedāt. Blondie attieksme pret savu uzstāšanos vienmēr bijusi pancīgi brīva no tieksmes visu nostrādāt līdz pēdējam sīkumam, kad koncerti izklausās pagalam vienādi.
Jebkura grupa ar tik lielu slavu un pieredzi, iespējams, demonstratīvi atstātu skatuvi un uz tās vairs neatgrieztos, ja gadītos tāda ķibele kā Blondie koncertā Berlīnē 20. jūnijā. Pirmās dziesmas One Way or Another laikā kāds bija aizmirsis ieslēgt pastiprinātājus, un publika visu dziesmas laiku dzirdēja tikai bungas – grupai pat nebija ne jausmas, ka viņus neviens nedzird. Ko padarīsi? Kad "tumbas" ar zīmīgu klikšķi, iestājoties pauzei, tomēr ieslēdzās, Blondie šo dziesmu nospēlēja otrreiz.
Viņai tas nav jādara
Daudzi šodien nemaz nezina, ka Blondie sākotnēji bija pankgrupa, kas savos radošajos meklējumos caur jauno vilni nonāca arī līdz regejam (The Tide Is High), repam (Rapture) un disko (Heart of Glass), radot hitus, kas ballītēs ir pieprasīti joprojām ne vien remiksētajās, bet arī oriģinālversijās. Radošajā daudzveidībā no 70. gadu otrās puses laikabiedriem šiem māksliniekiem var līdzināties tikai angļi The Clash un The Police. Jau kļuvuši slaveni Lielbritānijā un Austrālijā, Blondie dalībnieki dzimtajā Amerikā bija nesaprasti baltie zvirbuļi līdz pat trešajam albumam Parallel Lines (1978).
Mūsdienu dzīvajās versijās dziesmu pavadījumi ir panciski raupjāki nekā visiem zināmajos studijas ierakstos. Debora, salīdzinot ar to krietni apaļīgo un neuzkrītošās drānās tērpto kundzīti, ko 1999. gadā redzēju uz Roskildes festivāla galvenās skatuves, tagad šķiet nometusi pārdesmit kilogramu, ietērpusies ekstravagantā kleitā ar monstra attēlu, kura acis it kā uzkrāsotas krūšu līmenī, lai izceltu to formas, tomēr ne – tās ir šķības un pat atrodas viena par otru augstāk. Kājās platformenes, no abām pusēm pūš jaudīgi ventilatori, un liekas, ka tūliņ, tūliņ Debija atļaus vējam paspēlēties un pacelt kleitu kā slavenajā Merilinas Monro fotogrāfijā, bet viņai tas nav jādara, jo Debija pati sen kļuvusi par stila ikonu un atdarināšanas objektu.
Blondie ne visai veiksmīga mūsdienu kopija ir grupa The Sounds, ar Debiju nereti salīdzināta zviedru grupas The Cardigans blondā dziedātāja Nina Pēršone, kas kļuva populāra 90. gados, kad Blondie nedarbojās. Šoreiz gan Berlīnē abu dziedātāju līdzība izskatījās tik uzkrītoša, ka šķiet, Debija aizgājusi pie plastikas ķirurga, nolikusi Ninas Pēršones foto blakus savam, kas uzņemts pašā plaukumā, un devusi uzdevumu savu jauno seju izveidot pēc abiem paraugiem.
Izžmiegs līdz pēdējam
"Pierijāmies kā cūkas," – ar šādiem vārdiem Debija beidz stāstu starp dziesmām par nupat notikušajām biznesa pusdienām ar Blondie jaunās ierakstu kompānijas pārstāvjiem, kuri no grupas negaidot neko īpašu – tikai jaunas dziesmas. Jo gadā, kad mūziķi saņēmuši ietekmīgā britu mūzikas žurnāla New Musical Express (NME) Dievišķo ģēniju balvu, izdevuši albumu Ghosts of Download ar pavisam jaunām dziesmām, svin kolektīva 40 gadu jubileju, turklāt spējīgi uzstāties dzīvajā ar veselu koncertu, no viņiem vēl ir iespējams izžmiegt, iespējams, pēdējo. Tas, kādas būs turpmākās dziesmas, nevienu īpaši neinteresē, bet tik un tā veco Blondie gabalu cienītāji noteikti tās noklausīsies, lai uzzinātu, cik jaunās iznākušas labas vai sliktas. Un cik gan ilgi viņi vēl uzstāsies, ja Debijai šomēnes jau sešdesmit deviņi gadi? Te arī nolasāma Debijas Herijas ironija par to ierakstu kompānijas organizēto pierīšanos, jo no drīz "kaujamiem" lopiņiem taču arī parasti jāizspiež maksimāla gaļas masa.
NME balvu piešķiršanas ceremonijā Debijas balsī jau parādījās tāda kā nolemtības pieskaņa, līdzīga tai, kas jau trešo gadu desmitu ir Mariannas Feitfulas atslēga no klausītāju sirdīm. Berlīnes koncertā nekā tāda nebija – Debija dziedāja gandrīz tikpat vijīgi kā jaunībā. No pārējiem oriģinālajiem Blondie dalībniekiem joprojām spēlē ģitārists Kriss Šteins un bundzinieks Klems Burke. Basģitārists Lī Fokss pievienojās 1997. – atkalapvienošanās – gadā, savukārt divi krietni jaunākie mūziķi – taustiņinstrumentālists Mets Kacs-Boens un ģitārists Tomijs Keslers – par grupas jaunpienācējiem ir kļuvuši ti kai šajā gadu tūkstotī. 2006. gadā, kad Blondie septiņi klasiskā sastāva dalībnieki tika uzņemti Rokenrola slavas zālē, Debija bija visai nešpetna, kategoriski atsakoties uzspēlēt ceremonijā kopā ar diviem bijušajiem grupas biedriem.
Būdami mākslinieki, kas pavisam noteikti ir ietekmējuši visu mūsdienu popmūziku, kurā ik pēc pārdesmit gadiem parādās jaunais, kas patiesībā ir labi aizmirsts vecais, Blondie nav spēlējoši pensionāri, kas ieciklējušies tikai savā daiļradē – šogad Koačellas festivālā, piemēram, Debija Herija negaidīti pievienojās uz skatuves Arcade Fire, kas pašlaik ir viena no labākajām koncertgrupām pasaulē. Savā koncertā dziesmā Rapture, kurā ir repa elementi, Blondie ieplūdina Beastie Boys hita Fight for Your Right fragmentus – bērnu smilšu kastes likums, kas paredz, ka vecākais noteikti ātrāk mirs, vairs nedarbojas – Blondie šodien ir dzīvi, bet pārdesmit gadu jaunākie Beastie Boys, kas arī sāka kā panki un kļuva par slavenāko balto hiphopa grupu pasaulē, vairs ne. Blondie ir panki joprojām, un panki, kā zināms, nemirst. Tāpat kā ierakstu kompānijas viņus, viņi arī mūs izsūks līdz pēdējam, tāpat kā savulaik Sex Pistols, kas to pateica tiešā tekstā, un mēs to labprāt baudīsim.