Atis Rozentāls *
Kad pagājušajā gadā Dailes teātrī izgāzās Milēdija, kuru ātri noņēma no repertuāra, varēja cerēt, ka Dž. Dž. Džilindžers izdarīs kādus secinājumus. Tas nav noticis. Katra izrādes Reāli sliktie puiši epizode no skatuves kliegtin kliedz, ka režisoru šis smejamgabals pašu galīgi neinteresē. Jaunās izrādes klupšanas akmens ir, ka neviens nav palīdzējis jaunajiem aktieriem saprast, kas tieši viņiem uz skatuves jādara. Šādā gaismā ar atpakaļejošu datumu vēlreiz var augsti vērtēt pieredzes bagāto mākslinieku, piemēram, Andra Bērziņa, darbu iepriekšējās Reja Kūnija komēdijās Džilindžera režijā – īpaši Ja mana sieva uzzinās, kurā dzirkstīja humors un varēja just, ar kādu patiku un garšu aktieri ampelējas. Reāli sliktajos puišos Kaspars Zāle izskatās dziļi nelaimīgs, nevarīgi tipina Dārta Daneviča, savukārt Edija Zalaka sniegums aktualizē jau visu sezonu briestošo jautājumu, ko šis jauneklis dara profesionāla teātra štatā. Vienīgā smieklu saliņa veidojas ap Aldi Siliņu, savukārt vecais buks Juris Bartkevičs atraisīti laiž muļķi, tomēr viņa un Initas Dzelmes nelegālie imigranti arī netrāpa uz smieklu viļņa. Varbūt kādam izrāde šķiet rēcīga, bet asprātīga tā noteikti nav.
Undīne Adamaite **
Tātad – Džilindžers ir iestudējis "reāli smieklīgu komēdiju", kā to piesaka teātris. Zāle pilna. Daudzi smejas, tikpat daudzi – skumju seju mēģina atminēt noslēpumu, kāpēc Džilindžers katru sezonu vēlas savā (!) teātrī iestudēt kādu izaicinoši vāju izrādi. Pagājšsezon tā bija Milēdija, šogad – Reāli sliktie puiši. Tas, ka Lielā zāle nav radoši apdzīvojama un kases pildīšanas vārdā ir jāpalaiž uz skatuves krāsaini noformēta tukšība/ķēmība, vairs īsti neiztur kritiku. Šo lāstu šosezon ir lauzis DT pats – kaut vai ar Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu iestudējumu. Reāli smieklīgi nav tas, ka DT pārvilina no Valmieras talantīgo Kasparu Zāli ar Živago lomas pieredzi bagāžā, aktieri, kuru Normunds Naumanis vērtēja "kā ārkārtēju atradumu lomai", un pēc tam piedāvā nodarboties ar sava talanta dzēšanu tādās izrādēs pārpratumos kā Čuhņas jociņi un Reāli sliktie puiši. Un tas ir uz režisoru sirdsapziņas. Reāli smieklīgi nav arī tas, ka šis gadījums atkal aktualizēs bezjēdzīgo pārmetumu, ka kritiķi ir kokaini snobi, kas ir augstprātīgi pret komēdijas žanru un nav spējīgi pasmaidīt. Labprāt smaidītu, ja visiem aktieriem šajā piektajā nolējumā no Kusturicas būtu izdevies atrast sev vietu, kā tas ir izdevies Aldim Siliņam šarmanti labdabīgā "sliktā brāļa" pofigista, mūžampriecīgā kontrabandista, meitumīļa ādā.