Līga Ulberte @@@@
Pārsteidzoši juteklisks un vienlaikus ironisks teātra piedzīvojums. Latviešu teātrī vairākkārt iestudētā Artura Šniclera luga Andreja Jarovoja versijā lokalizēta un ieguvusi mūsdienīgus vaibstus. Desmit dažādu vīrieša un sievietes attiecību epizodes ĢIT izrādē pārtapušas vienā stundu garā gadījuma sakarā, kur līmējuma vietas (ainu maiņas) gandrīz nav manāmas. Sieviete un vīrietis, abi jauni un pievilcīgi, uz skatuves plūstoši maina identitātes, ik pēc desmit minūtēm nosaucot sevi citā vārdā, bet pēc būtības nemainoties – viņus visus vieno sekss, kurš ātri sākas un ātri beidzas. Kaut izrādes stāsts, protams, nav par tuvību, bet par to, ka tās nav, tas nekļūst didaktisks, pateicoties režisora izvēlētajai spēles teātra estētikai. Uz skatuves nav lieku lietu – mikrofoni, ūdens pudeles, kostīmu detaļas, aktieru asprātīgi transformētas, no epizodes uz epizodi maina nozīmi, tomēr neizbēgami nonāk pie seksuāla zemteksta un rada paradoksālu iespaidu – mūsu acu priekšā notiek nepārtraukta seksuāla norise, aktieriem fiziski gandrīz nesaskaroties. Aktieri Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks spēlē ļoti labi – precīzā partnerībā gan jūt viens otru, gan saglabā nepieciešamo atsvešinājumu un pašironiju. Kā tie pulksteņi, kas skatuves fonā skaita laiku vienā ritmā, tā arī paliekot katrs par sevi.
Atis Rozentāls @@@@
Andreja Jarovoja iestudējumā seksualitātes tēma, kas savulaik šokēja Artura Šniclera laikabiedrus, izspēlēta rotaļīgi un caur atsvešinājumu. Nekas nav nopietni un pa īstam, vīrieša un sievietes tikšanās ir īsas un pēdas neatstāj. Piesakot nākamo pāri (kopā desmit), Jana Čivžele brīžiem runā jautājoši, it kā šaubītos, vai šie cilvēki ir tie, par ko uzdodas. Mēģinājumi plašāk analizēt to, kas starp šiem cilvēkiem notiek, ir lemti neveiksmei, jo ne tāpēc viņi tiekas. Attiecību virspusējība pārņem arī laulāto attiecības. Janas Čivželes sievietes ir daudzveidīgākas, emocionāli krāsainākas, turpretim Mārtiņa Upenieka vīrieši lielākoties spoguļojas paši sevī. Nezinu, cik lielā mērā tā ir dramaturģijas noteikta likumsakarība vai režisora uzstādījums un cik lielā mērā šo sajūtu rada aktieru atšķirīgā meistarības pakāpe. Priecē tas, ka režisors izveidojis formas ziņā tīru darbu, kas brīvs no butaforisma un naturālisma, taču ne no erotisma, tiesa gan, ar krietnu ironijas devu. Seksuālā spriedze starp lugas varoņiem, kuru gaitas pārnestas uz mūsdienu Rīgu, pastāv, tomēr visām attiecībām ir ikdienišķuma zīmogs. Savukārt radio studijas vide un runāšana mikrofonā atgādina, ka jebkuras attiecības mūsdienās ir iespējams padarīt par visas sabiedrības apspriešanas objektu ar šova elementiem.
Maija Uzula-Petrovska @@@
Iestudējumā nozīmīga loma ir spēles elementam, kas gan meklēts un izmantots pretēji nekā pirms 15 gadiem JRT tapušajā Šniclera lugas lokalizējumā (režisore Baņuta Rubesa). Toreiz no vienas spēles vietas uz nākamo pārvietojās arī skatītāji, tādējādi paši it kā izejot seksuālo attiecību apli, kurā cits ar citu desmit epizodēs sakabināti pieci vīrieši un tikpat sieviešu. Andreja Jarovoja piedāvātā spēle ir daudz lakoniskāka – melnajā skatuves kastē saspēlējas tikai divi aktieri, divi mikrofoni, divi sienas pulksteņi, divi krēsli, galds un daži rekvizīti. Vēstījuma centrā izvirzās attiecības, kas veidojas starp sievieti un vīrieti; dažādās identitātes (prostitūta, dzejnieks, modele, sieva, vīrs, aktrise) viņi pieņem un iedala viens otram kā ķircinošas maskas erotiskā lomu spēlē. Mārtiņš Upenieks turpina šarmēt ar paštēlu (jāatzīst gan, ka uz skatuves dažāda kalibra pavedinošie vīrieši viņam padodas). Savukārt Janai Čivželei izdevies iziet no pārāk bieži ekspluatētā jaukās meitenes ampluā, atklājot jaunu, nobriedušāku šķautni. Izrāde darbojas divos virzienos – tā ir erotiski uzlādējoša un vienlaikus stāsta mūžīgo stāstu par distanci un patiesu nesatikšanos starp cilvēkiem, kuri fiziski savienojušies vienā. Pirmais virziens izdevies veiksmīgāk (īpaši simpātiska ir nezūdošā pašironija), eksistenciālās smeldzes tomēr mazliet pietrūkst.