Varētu likties – ak, kā gan tāds lingvistisks nezvērs, īsta himera, vārdā Dekoloniālās ekoloģijas, gada nogalē varēja ieperināties Rātslaukumā Rīgas mākslas telpā. Nevis sirdi sildošas Ziemassvētku noskaņas, bet skarba laikmetīgā māksla ar tai raksturīgo tieksmi atklāti runāt par sabiedrības kaitēm. Ja mazliet padomā – šajā hibrīdajā vārdu salikumā izrādās ielocīts viss, kas mums patiešām ir svarīgs, jo laime un miers nenāks, kamēr nebūsim sakārtojuši galvu vai vismaz sapratuši, kurā virzienā ir jādomā un jārīkojas, lai pasauli padarītu labāku.
Nākotnes īstenība
Izstādes Dekoloniālās ekoloģijas kuratore Ieva Astahovska, savienojot divus svešvārdus, kas pēdējā laikā tiek sevišķi daudz lietoti, norāda uz pamatīgo bedri, no kuras mums vajadzētu tikt laukā. Citiem vārdiem sakot, karš un ekoloģiskā krīze mūs vedina atbrīvoties no pieņēmuma, ka lielākais un stiprākais drīkst pakļaut un pēc patikas izmantot mazāko, vai tās būtu attiecības valstu starpā vai arī cilvēku un dabas attiecības. Zināms, šāds pieņēmums ir valdījis ļaužu prātos no laika gala, vienlaikus auklējot vīziju par vietu, kurā "vilks un jēriņš ganīsies kopā un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi; nedz ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā" (Jesajas grāmata 65, Vecā Derība).
Ekspozīcija ir plaša un sazarota, tā turpina Latvijas Laikmetīgās mākslas centra jau divu gadu garumā īstenoto projektu Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā. Tā ir daļa no iniciatīvas No sarežģītās pagātnes uz kopīgu nākotni, kas tiek realizēta kopā ar Viļņas, Budapeštas, Lodzas un Malmes kolēģiem. Izstādē Rīgas mākslas telpā piedalās divdesmit mākslinieku no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ukrainas un Nīderlandes, turklāt piesātinātā publiskā programma ar darbnīcām, diskusijām un lekcijām iesaista arī lielu skaitu dalībnieku, kuri nebūt nav tikai šaurajai mākslas pasaulei piederīgi, – biologus, dabas pētniekus, filosofus un citus. Pasākumu cikls Iekļaujošās otrdienas aicina pievienoties cilvēkus, kuriem nereti saruna ar mākslas darbu nav sasniedzama. Līdz šim jau notikušās diskusijas akcentēja dabas nozīmi cilvēka dzīvē, tās spēju atjaunot mentālos un emocionālos resursus, reizē norādot uz koloniālisma nodarījumiem videi un meklējot šodienas situācijai derīgus risinājumus. Viens no jautājumiem, kas sarunās izskanēja vairākkārt, ir par laikmetīgās mākslas potenciālu dot savu artavu klimata krīzes mazināšanā, esot mediatoram starp zinātni un politiku vai arī radot alternatīvu skatījumu uz it kā ierastām lietām un pieņemtām attiecībām, kas līdzīgi kā zinātniskā fantastiska var izrādīties nākotnes īstenība. Tomēr, par spīti šim visnotaļ lielajam potenciālam veidot jaunus, zinātniekus iedvesmojošus skatpunktus, varu piekrist ģeogrāfa Ivo Vinogradova kritikai par lielu daļu mākslas darbu, kas pēdējo gadu izstādēs klimata pārmaiņas reflektē gaužām klišejiski. Tiešām gribētos, lai mākslinieki šai karstajai tēmai pieietu asredzīgāk un kritiskāk, ļaujot iztēlei radīt vizuāli un konceptuāli iespaidīgus darbus, kas skatītājus neatstāj vienaldzīgus.
Dekoloniālo ekoloģiju piedāvāto risinājumu vidū tādi ir. Veiksmīga veidojas arī saspēle starp gana dažādajiem vēstījumiem, ļaujot diagnosticēt reģionāli kopīgās, ar agresīvo kaimiņvalsti un tās uzspiesto mantojumu saistītās problēmas. To ir interesanti samērot ar Kirasao mākslinieku grupas Ģimenes saikne darbiem par kolonizāciju Karību salās, Tobāgo un citur, kur dažādas pretošanās stratēģijas attīstīja maroni – izbēgušie vergi, kas veidoja savas kopienas džungļos.
Ceļš uz pārmaiņām
Par atraisīšanos no postpadomju mantojuma līdzīgi liek domāt divas instalācijas – Vikas Ekstas un Annas Griķes Dārziņš nr. 849 un Igaunijas mākslinieku grupas darbs Kas glabājas tumsā. Daudz skaudrāks ir Igaunijas mākslinieces Marijas Kapajevas darbs par Narvas pieminekļa – tanka – demontāžu un sarkano neļķu kalniem tukšajā vietā. Dzimtajā krievu valodā rakstītajā šī gada augusta notikumu hronikā viņa norāda uz absurdu – no slepkavības ieroča veidot pieminekli – un atklāj savus pārdzīvojumus. Savukārt Haralds Matulis rakstīto un gleznoto diptihu sērijā piemin divdabīgo sabiedrības stāvokli – kritizēt, bet zemapziņā ilgoties pēc koloniālisma sniegtās hierarhiskās stabilitātes. Savdabīgu, fascinējošu pieminekli milzīgajam, padomju laikā uzbūvētajam Irbenes radioteleskopam ir radījuši Rasa un Raitis Šmiti, punktu mākonī vizualizējot antenas kustību un projekcijā ietverot plūsmas no Saules un citām galaktikas zvaigznēm, kā arī melnajiem caurumiem.
Kā vienus no spēcīgākajiem gribētu izcelt divus video un foto stāstus par dzīvās dabas pārvērtībām. Lietuvietes Aurēlijas Maknītes varonis ir bebrs – nosusināto ainavu partizāns –, savukārt polietes Diānas Lelonekas varoņi ir augi un putni Getliņos. Vizuāli īpaši iespaidīgi ir kadri ar stārķiem, svēteļiem, kurus arvien biežāk redzam mielojamies ar atkritumiem izgāztuvēs, nevis medījot aizvien grūtāk atrodamās vardes. Maija Demitere un Līga Spunde norāda uz dabas dziedniecisko nozīmi, Linda Boļšakova ar stāstu par Alpu kreimules – izmiruša kukaiņēdāja auga – necerēto atgriešanos Latvijā (kaut arī tikai botāniskā dārza laboratorijā) metaforiski atgādina par industrijai upurēto nacionālo simbolu Staburagu. Arī Ingas Erdmanes instalācija ar jūras sāls pārakmeņoto grāmatu un ar vilnas un dzintara diegu sadiegto fotogrāfiju brīdina par nacionāla un globāla mēroga zaudējumu, vēl gan tikai lēni tuvojošos, proti, nemitīga piesārņojuma izraisītajiem draudiem Baltijas jūras veselībai.
Visskumjākā, emocionāli iedarbīgākā ekspozīcijas darba statusam nav konkurences – par tādu ir jāatzīst Ukrainas mākslinieces Oļas Mihaiļukas video Atmiņmētra, kas vēsta par cilvēcību un dabas dziedniecisko spēku kara sagrautā pasaulē. Apziņa, ka tas notiek šeit un tagad, raisa dziļas skumjas, bet reizē arī atmodina, rādot ceļu pārmaiņām.
Izstāde Dekoloniālās ekoloģijas
Rīgas mākslas telpā līdz 15. janvārim