Latvijas Radio kora un teātra kompānijas Hotel pro forma multimediālā uzveduma Kara daba pirmizrāde 2. septembrī Latvijas Nacionālajā operā. Režisore Kirstena Dēlholma (Dānija), diriģents Kaspars Putniņš.
Vērtējums * * *
Atzīstos, biju pārsteigts, kad pēc izrādes cilvēki visapkārt ekstātiski aplaudēja, cēlās kājās un sauca „Bravo!”. Tā bija patiesi sajūsmināta attieksme, krietni pārkāpjot ierasti vietējo pieklājību - izteikt atzinību pirmizrādēs, vienkārši, lai solidarizētos ar darba veidotājiem. Tieši šī publikas vispārējā sajūsma lika domāt, ka esmu kaut ko palaidis garām.
Tomēr atgriezīsimies pie sākuma, pie divstāvu stalažām, mangu projekcijām caur dubultiem tilla ekrāniem, krēslu instalācijām, dziedātājiem un japāņu dzejas. Viens no tekstiem multimediālajā darbā Kara daba skan: „Mēs esam tikai peldošas jūraszāles, kuras ūdens mētā.” Ūdenszāles, paļaušanās un vārds „mētā” vislabāk raksturo skatītāja/ klausītāja uztveres ceļus, caurvijot šo darbu. Personīgi mani šī mētāšana „neaizpeldināja” pretim aizgrābtībai, bet gan pavisam citā virzienā - pretim vēlmei saprast šī uzveduma muzikālo un skatuvisko vienotību. Ir skaidrs, ka tāda noteikti pastāv, turklāt tajā perfekti iederas un dzied ēnu - marionešu koris. Kārtējo reizi pierādījās, ka Latvijas Radio kora dziedātāji ir vokāli skaisti un līdz apbrīnai precīzi, turklāt šajā darbā vēl pārliecinoši pamanās pārtapt solistos. Bet, iespējams, tieši kora milzīgā kvalitāte izcēla dažus iestudējuma trūkumus.
Darbs ar nodomu (to, kurš tā arī nekļūst skaidrs) sadalīts vairākās atsevišķās epizodēs, kas montējas viena pie otras ne ar muzikālu vai vizuālu saliedētību, bet kā eklektiskas rēvijas numuri. Varētu jau visu banalizēt, taisnojoties, ka karš jau ir tādi saraustīti apziņas lēcieni, tāpēc katra aina ir ne vien atšķirīga mūzikā un projekciju izvēlē, bet arī koristi tajās maina savu izvietojumu stalažu kvadrātos. Tomēr autoriem nepieciešamās izmaiņas beigu beigās rada pilnīgi pretēju - monotonisku sajūtu par skatīšanos un klausīšanos, jo, tiklīdz esi sācis iedziļināties Santas Ratnieces minimālistiskajos skaņu risinājumos, tos pārtrauc kāds straujš, gandrīz vai populāras mūzikas izlēciens. Tas apnīk. Kara dabas meklējumi noslēdzas turpat, kur tie sākušies, jo dramaturģijas ceļš nav noiets. Un dramaturģija jau nenozīmē šausmināt publiku, rādot dokumentālas fotogrāfijas ar kara upuriem, bet gan ieklausīties darba patiesajā kodolā – japāņu dzejā, kas nu nekādi nesakņojas emocionalitātē vai vienkāršos efektos. Dzeja, parādoties tulkojumā virs skatuves, neizbēgami sadūrās ar vizuālo tēlu katrā nākošajā epizodē. Projekciju rindas, kas ietērpa dziedātājus nosacītā vidē, mainījās pēc nezināmiem noteikumiem, bez skaidrības, kāpēc katrā nākamajā dzejolī atrodamies vai nu mangu vai militāro plānu, vai enciklopēdiju, vai kara dokumentalitātes apstākļos. Lai gan no visa piedāvājuma taisni mangu kultūra ar savu nāves un seksualitātes pielūgsmi, šķiet, vislabāk atbilda iestudētāju vēlmei tuvoties kara monstrozitātei un traumatismam. Slīdošie animēto roku, acu, robotu tēli bija kā apliecinājums cilvēka demonizācijai, un publika zālē to sajuta.
Kara daba man lika domāt par savu dabu un arī par izrādes veidotāju dabu. Brīdi atpakaļ tiku piedzīvojis Kaspara Rolšteina operas Stokholmas sindroms pirmizrādi - tai nebija gandrīz nekāds sakars ar operu, vairāk atgādinot kādu sirreālu savārstījumu vai muļķīgu provokāciju. Un tomēr, iespējams, tās godīguma dēļ tai bija vairāk iemeslu pastāvēt.