Stundu ilgā "brīnumainā adventes pasaka par tēti un meitu, Babu Jagu, gaili ar čūskas asti, diviem spa saloniem, svētku sapulci, pārrautu nabassaiti un talantu, kas ielīksmo, bet iztukšo" (no izrādes Skaistā tumsa anotācijas), ir veidota tādā kā skolas uzveduma estētikā: pasakainās dekorācijas un arī dažs labs personāžs ir izgriezti no kartona un izkrāsoti naivisma manierē, gaisa pūtēja plūsmā aizvirpuļo papīra sniegpārsliņas, un abi galvenie varoņi raud sasmalcināta papīra asaras, kas skrien prom kā baltas pelītes.
Bilžu princips
Izrādes spēles laukumā Rīgas cirkā ir redzamas divas pasaules. Viena – priekšplānā – būtu dēvējama par nosacīti reālistisku – tumša un tukša skatuve ar pāris krēsliem. Otra, kas apmetusies tādā kā nišā spēles laukuma dibensienā, ir krāsaina, ar jau minētajām apgleznotajām dekorācijām un divdimensionāliem kartona varoņiem. Dekorācijas kā kārtīgā skolas uzvedumā radījuši paši kvadrifronieši. Bilžu princips, tāpat kā galveno varoņu grims ar bālajām sejām un rožainajiem vaigiem, raisa asociācijas ar Austrumeiropā (un ne tikai) no XV līdz pat XX gadsimtam populārajiem laukuma leļļu teātriem luboka jeb lubu bildīšu stilā.
Šo stilizāciju paspilgtina abu galveno varoņu – Jāņa Kroņa Intara un Annas Ulbertes Lauras – marionetēm līdzīgās kustības izrādes sākumdaļā, norises laikā šis specifiskais kustību veids gan izzūd. Iestudējumā darbojas arī divi melnās, ar tukšo skatuvi saplūstošās drānās tērpti stāstnieki – Ance Strazda, viņa arī pasakas autore, un Āris Matesovičs. Izrādes autori ir izdomājuši pievilcīgu gājienu – nereti remarkas norunā Jānis Kronis un Anna Ulberte, bet viņu tiešo runu – Ance Strazda un Āris Matesovičs. Tas palīdz uzturēt spēles garu. Tomēr dažas epizodes, piemēram, stāsts par Memi un vistām, šķiet mazliet piekarinātas, lai gan jaukas. Intara mēģinājums likt krupim izperēt mitoloģisko dzīvnieku kalkatriksu vien ir ko vērts.
Buļ, buļ
Pats galvenais un aizkustinošākais izrādē ir attiecības starp diviem ar līdzīgām "medžik" spējām apveltītiem vistuvākajiem cilvēkiem – tēvu un meitu. Intaram Laura piedzimst 13 gadu vecumā, varbūt tāpēc viņa tēva instinkts nedarbojas, kā nākas, no otras puses, kurš gan nav teicis tuviniekiem lietas, kas no malas izklausās nepiedodamas, bet ko mēdz norīt un dzīvot tālāk. Tēva un meitas "medžiks" šajās attiecībās ir nepieciešams, lai uzsvērtu viņu un abiem piederošo spa salonu ārkārtējo popularitāti, no kuras abi krīt skumjās, nomāktībā un vientulībā. Vientulībā, kurā pat Intara suns un Lauras kaķis novēršas no saimniekiem.
Smeldzīga un vienlaikus smieklīga ir Lauras saruna ar butaforisko Venden ūdens bunduli, kas uz meitenes replikām atbild ar izteiksmīgu "buļ, buļ". Vecāku un bērnu attiecību tēma ir mērķis, kurā nevar netrāpīt, un Skaistajā tumsā vienkāršā un uzskatāmā veidā nesaprašanās, katra paša egoisms un nevēlēšanās veltīt laiku, lai iedziļinātos otra sakāmajā, sadzīvo ar mīlestību un lielu vilkmi pēc sava tuvākā cilvēka.
Var tikai apbrīnot Klāva Meļļa un teksta autores Ances Strazdas prasmi šīs smalkās lietas iestrādāt šķietami vienkāršā stāstā un šķietami vienkāršās aktieru darbībās. Jāņa Kroņa Intars evolucionē mūsu acu priekšā no maza, zinātkāra zēna līdz veiksmīgam biznesmenim. Anna Ulberte, nebūdama profesionāla aktrise (ikdienā viņa ir Kvadrifrona producente), pārliecinoši iemieso tādas patīkamas īpašības kā personības gaišums, skaidrība un meitenīga vienkāršība. Ir pat sajūta, ka šī loma rakstīta īpaši viņai, rēķinoties ar konkrētām cilvēciskajām īpašībām.
Ances Strazdas un Āra Matesoviča uzdevums izrādē it kā ir vienkāršāks – stāstīt par notiekošo. Tomēr, kā jau minēju, viņi runā arī galveno varoņu replikas, nomaina dekorācijas un ierunā arī Babu Jagu un Intara mammu Memi, viņi ir kā leļļu teātra aktieri, kuri kustina visu notiekošo. Uz viņiem ir interesanti skatīties pat tad, kad viņi šķietami neko nedara, vien klusējot sēž.
Kas ir šis skaistums
Interesantākā mīkla, ko minēt izrādes sakarā, ir – kas ir šis "skaistums", kurā ik brīdi spēj nonākt un arī citus teleportēt Intars un Laura, kas ir šis viņu "medžiks". Lugā tas ir aprakstīts šādi: "Gaiss smaržo pēc gaisa un nekā cita. Ir bezvējš. Uz maniem pleciem krīt lielas, lielas sniegpārslas. Es redzu, kā kalna nogāzē pie mazas būdiņas nolaižas saule un mēness, eņģeļu neskaitāmie pulki, zvaigznāji un visi debesu ķermeņu pulki. Turp dodas arī piparkūku vīriņi, zvēri, rūķi, fejas un laumas. Turp steidzas arī vīrs ar pavisam noteikti pielīmētu bārdu. Marija autiņos ievīstītu nes mazo Jēzus bēbīti. Circenis dzied dziesmu. Viņi visi ir tērpušies baltās, tīrās drānās. Viņi nāk uz svētku sapulci. Tiem rokās ir vīraki, zelts un mirres. Sliekšņa sargs paver būdiņas durvis. Ir Ziemassvētki." Ņemot vērā, ka Laura atzīstas – viņa Dievam netic –, ir jāpieļauj iespēja, ka ikkatram, kurš, pateicoties maģiskajam dūrienam ar pirkstu nabā vai mutē, nonāk šajā absolūti skaistajā vietā, tas ir kaut kas cits.
Izrāde ir piemērota auditorijai no piecu līdz 105 gadu vecumam. Ļoti aizkustinošas ir beigas, kas vienlaikus ir pasakainas un ļoti reālas, jo notiek tā kā dzīvē – bērni atvadās no vecākiem.
Skaistā tumsa
Rīgas cirkā 30., 31.I, 1.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22