Latviešu mecosoprāns Elīna Garanča 6. aprīlī sniedza savu pirmo solokoncertu slavenajā Kārnegija koncertzālē Ņujorkā. Kopš 2010. gada, kad Elīna Garanča debitēja Ņujorkas Metropolitēna Žorža Bizē operas Karmena titullomā, viņas parādīšanos šajā pilsētā pavada sakāpināta interese.
Labi apmeklētais solokoncerts Kārnegija koncertzālē izskanēja ciklā Izcilie dziedātāji (Great Singers). Jau iepriekš šajā ciklā ņujorkiešiem bijusi iespēja baudīt Renē Flemingas, Džoisas Didonato un Stefānijas Blaitas balsis, – nākamsezon šo ciklu turpinās Anne Sofija fon Otere, kā arī pasaulslavenais tenors Jonass Kaufmanis. Elīnas Garančas iekļaušana šajā koncertciklā liecina, ka viņa ir izcīnījusi vietu pasaules mecosoprānu elitē un ir atzīta vokālās mākslas meistare. Par to šaubu nebija arī pēc koncerta.
Žanra izaicinājums
Kamermūzikas žanrs ir izaicinājums jebkuram operas skatuves māksliniekam. Kā atzīst pati soliste koncerta publicitātes izdevuma intervijā, solokoncertā "esi viens uz skatuves un nav iespējams noslēpties aiz kolēģiem vai kostīmiem". Vienīgais palīgs ir pianists, un Elīnas Garančas saspēle ar Kevinu Mērfiju koncertā bija izcila, šajā ziņā dziedātāja varēja pilnībā paļauties uz viņa spēju sajust ikkatru niansi.
Elīna Garanča bija izvēlējusies dziedāt vācu un austriešu solodziesmas, kaut iepriekšminētajā intervijā viņa uzsver, ka tā bijusi sakritība, nevis uzstādījums. Viņa norāda, ka koncertprogramma veidota ap Roberta Šūmaņa solodziesmu ciklu Sievietes mīla un dzīve, kas patlaban dziedātājai ir īpaši tuvs. Pirmajā programmas daļā vēl bez tā izskanēja arī citas R. Šūmaņa solodziesmas, otrā daļa iesākās ar modernista Albāna Berga Septiņām agrīnām dziesmām un vairākām Riharda Štrausa solodziesmām.
Šūmani mīlot
Jāsecina, ka Garančas īpašā mīlestība pret R. Šūmaņa solodziesmām koncertā bija ļoti jūtama. Tas nebija pats romantiskākais un maigākais mecosoprāna Šūmaņa solodziesmu lasījums, taču tas bija ārkārtīgi izjusts un mākslinieciski spilgts. Šūmaņa solodziesmās E. Garanča demonstrēja savu meistarību šķietami vienkāršās dziesmās iepīt visiespējamāko emociju gammu, vokālā virtuozitāte tika atstāta otrajā daļā A. Berga daiļrades atskaņojumam.
Varbūt izjustā un daudzkrāsainā Šūmaņa solodziesmu izpildījuma dēļ koncerta otrā daļa tik milzīgu gandarījumu vairs nesagādāja. Tehniski virtuozais A. Berga izpildījums (par to E. Garanča izpelnījās The New York Times kritiku par solokoncertu kā pārāk tehnisku un bezkaismīgu – "kopējais iespaids bija tieši tāds – precizitāte", pēc koncerta rakstīja laikraksts) un R. Štrausa solodziesmas nesniedza tādu emocionālo baudījumu, kādu R. Šūmaņa dziesmas. Jāpiekrīt, ka maigums un romantisms atgriezās tikai koncerta pēdējā numurā, kad kā otro piedevu E. Garanča izpildīja Alfrēda Kalniņa Aizver actiņas.
Tomēr kopumā E. Garančas solokoncerts noteikti ir kārtējais pakāpiens mākslinieces karjerā. Tas sildīja ar solistes košo un daudzkrāsaino balss toni un nosvērto, romantisma stilā ieturēto, kaut nedaudz netipisko dziedājumu. Tā vienlaikus bija arī vērtīga mācība, pirms Elīnai Garančai būs jāapliecina sevi uz Metropolitēna operas skatuves divos nākamās sezonas iestudējumos. Viens no tiem ir tieši R. Štrausa darbs – opera Rožu kavalieris. Jācer, ka E. Garanča spēs tajā iedvest emocionalitāti, tas viņai neapšaubāmi ir pa spēkam, taču pašlaik vislabāk izdodas R. Šūmaņa un latviešu solodziesmās.