Līdz šim bija pierasts, ka alternatīvās mūzikas un citu radošu izpausmju cienītāji Ratniekus Līgatnes pusē savā kartē meklēja augustā, taču šogad tas notika jau jūlija vidū. Proti, 12.–14. jūlijā Latvijas Universitātes atpūtas kompleksā Ratnieki nu jau četrpadsmito reizi norisinājās mūzikas un mākslas festivāls Laba daba. Lai gan tā koncepts palicis nemainīgs, mielojot mazāk tradicionālu klausītāju (un ne tikai) apetīti, ir dažas nianses, kas pēdējos gados mainījušās.
Vakuuma sajūta
Muzikālā daudzveidība bija viens no Labas dabas trumpjiem arī 2024. gadā. Plašajā mākslinieku klāstā varēja atrast pārbaudītas festivāla vērtības (Baložu pilni pagalmi, Oranžās brīvdienas, Inokentijs Mārpls un Dzeltenie pastnieki), šobrīd aktuālas grupas un mūziķus ar nesen izdotiem albumiem (Lapsene, Laika suns, Jauno Jāņu orķestris), pēc garākas vai īsākas pauzes uz skatuves redzamās Vecās mājas un Voiceks Voiska. Uz vienas no skatuvēm jeb Kraukļa ligzdā šogad bija īpaša Sound System tradīcijās ieturēta DJ programma, par kuru parūpējās Subkultūras komanda, uz skatuves pulcējot dīdžejus no Latvijas, Igaunijas un Lielbritānijas.
Muzikālais diapazons bija gana daudzveidīgs, taču pietrūka plašuma sajūtas: dažbrīd bija jaušams vakuums – nekur neatskanēja nekas tāds, ko gribētos klausīties vairāk nekā dažu dziesmu garumā. Taču, kā ikvienā festivālā, arī Labā dabā varēja izbaudīt vairākus lieliskus koncertus. Īpaši jāizceļ latviešu melanholiskā roka apvienība Krāsa, kas, par spīti lietum un nelielām tehniskām ķibelēm, sarīkoja perfektu, uz ģitārām balstīta roka paraugstundu. Ar ekstravagantu uzstāšanos publiku lutināja Elizabete Balčus, savukārt MC jeb masters of ceremonies (tieši tulkojot no angļu valodas – ceremoniju meistara) prasmes kārtējo reizi apliecināja Ufo.
Vilties nelika arī ārzemju viesi. Šķūnī ierīkotajā skatuvē maģisku pieredzi pirmajā festivāla vakarā piedāvāja tālu ceļu no Pakistānas mērojusī apvienība Ashraf Sharif Khan & Viktor Marek, kas gaumīgi saplūdina elektroniskās mūzikas skaņas un tradicionālo Dienvidāzijas mūzikas skanējumu ar cītaru priekšgalā. Ļoti uzlādēti un gaumīgi festivālu noslēdza (vismaz uz galvenās skatuves, ja gribam būt precīzi) Islandes apvienība GusGus, kas darbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām un joprojām piedāvā inteliģentu deju mūziku, kurai pretoties ir teju neiespējami (un tas arī nav vajadzīgs). Eža skatuvi pamatīgi satricināja Riot grrrl žanra grupa Depustūtes, kas izpildīja, šķiet, pat vairākus desmitus savu kompozīciju, klātesošajiem alkstot pēc vēl vienas, vēl vienas un vēl vienas dziesmas.
Vairāk mākslas
Ne velti jau dažus gadus Laba daba ir ne tikai mūzikas, bet arī mākslas festivāls. Patiesībā tam varētu piekarināt vēl citas birkas, jo Labā dabā iespējams sastapt ne tikai mūziku un mākslu, bet arī daudz ko citu, sākot ar norises vietām, kas liek aizdomāties par sociāli atbildīgām tēmām (piemēram, dabas tehnoloģiju parka Urda radošais autobuss un dzīvnieku draugu stūrītis Zootēka), un beidzot ar iespēju noskaidrot spēcīgāko futbola, volejbola vai kroketa laukumā.
Labā dabā var baudīt teātra izrādes, performances, kino, dzejas lasījumus un citas mākslas izpausmes. Piemēram, teātra studija Kāpnes bija parūpējusies par Viļa Plūdoņa poēmas Atraitnes dēls motīvos balstītu teātra izrādi, savukārt dejas apvienība LDM5 piedāvāja pirmizrādi Meitene ar sērkociņiem.
Šobrīd ierasts, ka lielākie festivāli notiek pilsētvidē, savukārt Laba daba sniedz patīkamu atslodzi no pilsētu betona džungļiem un neskaitāmiem ierobežojumiem. Šeit daba patiešām ir laba – festivāls notiek gleznainajā atpūtas kompleksā Ratnieki Līgatnes pagastā. Kur gan vēl var izbaudīt festivālu, kurā daudzi pasākumi notiek lielā, omulīgā šķūnī, pa nakti iespējams palikt ābeļdārzā, bet atvēsināties – āra baseinā? Šis ir viens no galvenajiem Labas dabas trumpjiem, kam attiecīgi pieskaņota arī festivāla kopējā noskaņa: pasākums ir draudzīgs ikvienam, kurš vēlas atpūsties mierpilni un zaļi, arī ģimenēm ar maziem bērniem un mājdzīvniekiem, kas ir visai reta parādība festivālos un koncertos.
Bez liekas drūzmēšanās
Lai gan Labai dabai ir daudz priekšrocību, tomēr ir arī pa kādai darvas karotei. Viens no šogad izteikti jūtamiem trūkumiem bija otrās festivāla dienas pusdienlaika programma, kurā muzikālo izpausmju bija visai maz. Apmeklējot festivālu vairākus gadus pēc kārtas, arvien vairāk iespējams sajust vienveidību: uz skatuvēm nereti kāpj vienas un tās pašas grupas un mūziķi. Tas, protams, ļauj jau laikus zināt, ko no festivāla gaidīt, taču šai monētai ir arī otra puse – daži koncerti kļūst paredzami un pat garlaicīgi. It īpaši, ja kopš pēdējās uzstāšanās grupas repertuāru nav papildinājuši jauni ieraksti un tiek izpildītas vecas dziesmas. Tā vien šķiet, ka tas ietekmē arī apmeklētāju skaitu. Tas gan nav trūkums apmeklētājiem – ir patīkami būt festivālā, kurā līdz tuvākajām rindām pie skatuves un visur citur nokļūt ir tik ērti, iztiekot bez liekas drūzmēšanās.