Kas ir desmit Oskariem nominētā Deivida O. Rasela filma Amerikāņu afēra? Nu, protams, viens no sezonas galvenajiem trumpjiem un svarīgākajām filmām, ja spriež pēc nomināciju skaita statistikas. Otrkārt, tas ir spožs apliecinājums četru aktieru talantam – Dženifera Lorensa, Bredlijs Kūpers, Kristjens Beils un Eimija Adamsa savās lomās ir absolūti brīvi – no pašu pagātnes, imidža, agrākajiem sasniegumiem un pielūdzēju gaidām. Tālu nav jāmeklē – ņemam kaut vai filmas sākuma epizodi, kur kāds pusmūža vīrs pie spoguļa ilgi un rūpīgi staipa matu ķesku, cītīgi veidojot, līmējot un lakojot plikgalvības "kamuflāžu". Lai šajā tipā – ķīmisko tīrītavu un noguldījumu biznesa blēdī, vārdā Ērvings Rozenfelds, – atpazītu aktieri Kristjenu Beilu, vēlamas "kontekstuālas zināšanas", proti, informācija, ka Beils (kurš, starp citu, ir spēlējis pat Betmenu) ir viens no galvenajiem Amerikāņu afērā. Mazāku vizuālo un ķermenisko transformāciju ir piedzīvojis pārējais "zvaigžņu ansamblis". Dženifera Lorensa (iz jauniešu grāvēja Bada spēles u. c.) šoreiz spridzina smukas, pavulgāras "aitas" lomā – viņa ir Rozenfelda kundze, kura vispirms runā, tad ievāra pamatīgas ziepes un tikai tad sāk domāt, turklāt uz ļoti īsu brīdi. Ar domāšanu Rozalīna neķēpājas. Vēl šajā trīsstūrī ir trešais un noslēdzošais elements – valdzinoša būtne ar vairākām identitātēm Sidnija (Eimija Adamsa), kura, būdama Rozenfelda mīļākā un biznesa partnere investīciju "piramīdu būvniecībā", darbojas ar izdomātas britu aristokrātes – lēdijas Edītes Grīnslijas – identitāti. Rozenfeldam un viņa partnerei uz pēdām nāk godkārīgais FIB aģents Ričijs Di Maso (Bredlijs Kūpers), kurš iesaista pieķertos shēmotājus vēl pamatīgākā shēmā – gan ar svētu un morāli šķīstu virsuzdevumu. Proti, atmaskot korumpētos kongresmeņus, Ņūdžersijas varasvīrus, to gatavību pieņemt kukuļus un pat saistīties ar mafiju. Šī mērķa vārdā tiek organizēts gan viltots šeihs, gan aizlienēta privātā lidmašīna, gan īrēti elitāri apartamenti luksusa hotelī – no FIB priekšniecības izplēsti ar pamatīgām scēnām. Scēnu plēšanā Ričijs ir meistars, turklāt arī viņu valdzina blēde ar britu zilajām asinīm – lēdija Edīte Grīnslija. Lūk, veidojas pat mīlas četrstūris, turklāt šis stilistiski koši, krāšņi un skaļi izstāstītais retrostāsts ir daļēji balstīts reālos ASV vēstures faktos, 70.–80. gadu mijā notikušajā FIB operācijā ar nosaukumu Abscam, – filmas varoņu vārdi gan ir mainīti, kaut lielai daļai no viņiem ir pat reāli prototipi, arī Džeremija Renera lieliski nospēlētajam Kemdenas (Ņūdžersijā) mēram.
Afēras saknes
Amerikāņu afēras pamatā esošie dokumentālie notikumi to saista ar aktuālu amerikāņu kino tendenci – uz dokumentāliem faktiem balstītām filmām, kuru darbība notiek retro vidē – XX gs. 70.–80. gados. Pēc šī visai formālā kritērija Amerikāņu afēra ir tuva arī Dalasas pircēju klubam un, protams, vienai no sezonas jautrākajām filmām Volstrītas vilks ar Leonardo di Kaprio. (Visas ir šogad Oskaram nominētas filmas.)
Ja meklējam aizsākumu vēl citai tendencei – atrast "atraktīvas" lietas FIB (vai CIP) vēsturē –, īpaši dziļi nav jārakņājas. Atcerieties pērnā gada labākās filmas Oskara ieguvēju Argo, Bena Afleka režisēto ķīlnieku atpestīšanas drāmu, kurā dokumentālais materiāls – 1980. gada krīze Teherānā, kas apdraudēja ASV diplomātus, – tika papildināts gan ar trillera spriedzi, gan arī atrakcijas, komēdijas elementu (lai izkļūtu no Irānas, Argo varoņi izlikās par filmēšanas grupu, kas antiamerikānisma patosa pārņemtajā valstī meklējuši filmēšanas vietas fantastikas filmai). Deivids O. Rasels savā Amerikāņu afērā dara ko līdzīgu, kaut izvēlas drošāku teritoriju – Ņūdžersijas štatu līdzās Ņujorkai, turklāt viņš apzināti īpaši neakcentē trillera elementus, kaut tie filmā, protams, ir. Gan viltotais šeihs, kuru draud atklāt poliglots mafiozi (jauka Roberta de Niro lomiņa), gan viltus ēsmas – koferīšu ar naudu – piespēle korupcijai gatavajiem kongresmeņiem u. c. Taču Amerikāņu afērai nevar piedēvēt nopietna trillera spriedzi un šī žanra izturētību. Tas arī ir Amerikāņu afēras šarma un panākumu noslēpums – režisors Deivids O. Rasels vienlaikus gan imitē, gan atdarina tradicionālos Holivudas kinožanrus, gan tos parodē un apsmej. Ja jāmeklē Amerikāņu afēras saknes, tās sniedzas arī līdz klasiķa Mārtina Skorsēzes krāšņajām mafijas puišu drāmām – Labie puiši (Goodfellas, 1990), Kazino (Casino, 1995) –, tikai atšķirībā no šīs "klasikas" Deivids O. Rasels negrasās nopietni uztvert ne šo desmitgadi ar tās "galantēriskajām ekstravagancēm", ne arī šo žanru – stāstus par labiem, izdomas bagātiem ļautiņiem kriminogēnajās aktivitātēs.
Amerikāņu afēra ir absolūti brīva no vardarbības (tā tomēr ir Skorsēzes minētajos darbos), tā ir atraktīva, nosacīta spēle, kas, no vienas puses, imitē "žanra formulas", no otras – tās parodē.
Te vietā piesaukt kultūrvēsturnieku Džonu G. Kavelti, kurš definējis vairākus žanriskās transformācijas veidus, kas raksturīgi kino pieredzē: "Komiskas burleskas radīšana, nostalģijas radīšana, mīta demitoloģizācija un mīta vēlreizēja apstiprināšana. Turklāt parasti filmās tiek izmantots ne tikai viens, bet vairāki žanriskās transformācijas veidi."* Amerikāņu afēra ir komiska burleska, kas vienlaikus koķetē ar nostalģijas elementu – kā jau minēju, 70.–80. gadi Holivudā šobrīd ir modē. Turklāt režisors Deivids O. Rasels strādā patiešām drosmīgi, filmas plūdumu brīvi atšķaidot ar muzikāliem iestarpinājumiem – spilgtākā ir Dženiferas Lorensas "mājsaimnieces deja", dziedot skaļi un izteiksmīgi, teju klasiska mūzikla tradīcijās. Režisors brīvi jauc trillera, komēdijas, arī mūzikla elementus, mudinot aktierus kariķēt un pārspīlēt savu spēles stilu, kā pieskaņojoties pārmērīgajām desmitgades modes aktualitātēm – šiem izaicinoši seksīgajiem un jauki "ķēmīgajiem" 70. gadu modes tendenču kliedzieniem un spiedzieniem.
Diskotēkas gars
Jāsaka, attieksmē pret vēsturi – 70.–80. gadu miju – Amerikāņu afēra ir pat oriģinālāka nekā filma, kas pēc ārējām formālām pazīmēm tai ir visai līdzīga, proti, paša Mārtina Skorsēzes darbs Volstrītas vilks, kurā ir gan trillera elementi, gan krāpniecības shēmas, gan blēdības un liela nauda. Arī šī filma pārspīlē un kariķē, tomēr neļaujoties tādām pārmērībām, kādas atļaujas Deivids O. Rasels. Viņš patiesi sarīkojis krāšņu un izklaidējošu 70. gadu karnevālu, kas savā pompozajā bezrūpībā atgādina trakulīgu diskotēku rotējošas spoguļbumbas mirdzumā. Jā, un visā šajā neprātā Rasels (viņš arī scenārija līdzautors) veiksmīgi sasien sižetisko līniju galus – neģēļi un korumpanti tiek notverti, arī cilvēciskās vājības sodītas. (Tas nav spoilers, Holivudā reti mēdz būt citādi, turklāt filmas pamatā ir fakti.)
Ko no tā visa var secināt? Šāds pomo (postmodernais) karnevāls var sagādāt arī pārsteigumus, it sevišķi, ja kāds, līdzīgi Deividam O. Raselam, jūtas absolūti brīvs – gan tradīciju pārzināšanā, gan to "apsmaidīšanā".
Palīdz arī uzticama kolēģu kompānija. Šķiet, gan Dženiferu Lorensu, gan Bredliju Kūperu tā droši var dēvēt. Šī radošā trijotne veidojusi filmu Silver Linigs Playbook (Latvijā tika rādīta ar nosaukumu Optimista stāsts, Krievijā – Moi pareņ – psih, 2012), kas pagājušo gadu bija nominēta astoņiem Oskariem (Oskaru saņēma Dženifera Lorensa). Rasels šajā stāstā par ASV provincē dzīvojošiem cilvēkiem ar mentālām problēmām smalki pierāda normālības un anormālības trauslo robežšķirtni. Rasela iepriekšējie darbi (The Fighter, 2010, arī Three Kings, 1999) apdzīvo tradicionālo žanru robežas, kaut valdzina ar niansētiem varoņu raksturiem un ikdienas paradoksiem.
Amerikāņu afēra ir Rasela tālākais ceļojums pagātnē un arī viņa pārliecinošākais radošās brīvības pierādījums, vienlaikus respektējot un tajā pašā laikā ironizējot par tradīcijām, arī Mārtina Skorsēzes filmu stilu. Jautri, ka šogad Oskaru cīniņā viņam nāksies saskarties ar meistaru, kura darbus viņš tik brīvi parodējis un pārstrādājis Amerikāņu afērā.
*Cawelti, J. G. Chinatown and Generic Transformation. In: Film Genre Reader III. Austin: University of Texas Press, 2003, pp. 258–259.
Amerikāņu afēra
Režisors D. O. Rasels.
Lomās B. Kūpers, Dž. Lorensa, E. Adamsa, K. Beils, Dž. Reners, R. de Niro 1148602.