Filma Atmodas antoloģija, kas tika pirmizrādīta LTV, ietver mūsu pastāvēšanai tik liktenīgās vēsturiskās norises Latvijā no 1987. līdz 1991. gadam. Ir paveikts milzu apjoma darbs – intervēti desmitiem atmodas laika spilgtāko sabiedrisko darbinieku, apkopoti tā laika foto un kino dokumenti no visdažādākajiem avotiem – TV reportāžas, hronikas kadri, amatieru un pat nejaušu tūristu vizuāli fiksētās liecības –, kopumā radot patiešām vērtīgu dokumentāru antoloģiju, kas turpmāk ne tikai kalpotu kā "vēsturiska liecība" par Latvijas valsts atdzimšanu, bet arī censtos atbildēt uz jautājumu – kas ar mums – kā tautu, kā ļaužu kopienu, kā indivīdiem/cilvēkiem – īsti toreiz, tajā vēstures nogrieznī, notika.
Bez "bāreņu" sindroma
Rezultātā nav tapusi patriotiska oda poētiskā kino stilistikā par abstraktas daudzcietušās latvju – "bāreņu" (dzejniece Māra Zālīte tautas manifestācijā Mežaparkā) – tautas centieniem un gribu pēc brīvības un neatkarības. Tādas visnotaļ patriotiski poētiskas piemiņas filmas jau bijušas – gan par Baltijas ceļa akciju (Ginesa rekordu grāmatā ierakstīts fenomens), gan par slaktiņu pie Iekšlietu ministrijas 1991. gada janvārī, gan sarkanbaltsarkanā karoga un citu valstiskuma simbolisko zīmju atdzimšanu no pusgadsimtu ilgušās (padomju okupācijas) vēstures tumsas. Režisors Askolds Saulītis kopā ar scenāristu Edgaru Engīzeru Tautas frontes jubilejas sakarā izvēlējies iet citu ceļu – atainot atmodas kustību nevis kā stihisku romantiski heroisku "vētru un dziņu laikmeta" masu alku pēc brīvestības, bet gan, iespējams, pirmo reizi Discovery kanāla vēsturisko pētījumu labākajās tradīcijās ar kino līdzekļiem izanalizēt atmodu kā Tautas frontes, šīs protovaras struktūras, apzinātas un mērķtiecīgas politiskās darbības rezultātu. Jo – vēsture nav tikai tas, kas un ka vispār notiek, svarīgi – kādā veidā viss notiek.
Tāpēc jubilejas filmas vietā ir spilgts kinodokuments, kurā, no vienas puses, tiek uzrādīta Tautas frontes līderu – gan politisko, idejisko, gan garīgo, artistisko (J. Peters, D. Īvāns, J. Rubenis, A. Gorbunovs, S. Kalniete, J. Škapars, A. Bels, Ē. Valters, S. Ēlerte u. c.) – stratēģiskās tālredzības jauda, neļaujot atmodai kā lielā mērā emocionāli stihiskai masu kustībai eskalēties vardarbībā un pakļauties apzinātām provokācijām (kas nāca gan no iekšienes – lokālajiem ultranacionālradikāliem spēkiem, PSRS militāristu "piektās kolonnas" un pat krimināliem grupējumiem –, gan ārienes, saprotams, Krievijas), no otras puses, neparedzēja demokrātiskā sabiedrībā acīmredzami "dabisko" ātras sociālās noslāņošanās atplūdu, kas rezultējās ar Tautas frontes kā vienojoša idejiskā spēka neticami ātru izčākstēšanu.
Iespējams, Tautas frontes kustība, citējot klasiķi Šekspīru, bija tas "moris, kas savu padarījis un var iet" – kā ar revolucionāriem "virzošajiem spēkiem" notiek bieži.
Kāpēc paģiras ir smagas
Iespējams, stihiskajās alkās pēc "neatkarīgas Latvijas" un apdullinošajā masu eiforijā, to saņemot kā pašsaprotamu Dieva dāvanu (ne velti teologs Juris Rubenis filmā piesauc simbolisko "upura asins" maksu – analoģiju ar Jēzu kā upuri), kad, runājot rakstnieka Alberta Bela vārdiem, "Latvija bija Visuma plaukstā", to laiku līderi palaida garām kaut ko ārkārtā būtisku – pazaudēja to vārdos nenosaucamo sajūtu, ko dēvē par politiskās varas un tautas vienotību, bet kura Latvijas realitātē patiešām bija iespējama tikai nācijai izšķirošā brīdī – toreiz, atmodā. Tagad atliek saprast, kāpēc postbrīvības un liberālās tirgus ekonomikas apstākļos paģiras tautas vairākumam ir tik smagas (attiecīgi – arvien biežāk skan prasība pēc stingrās rokas līdera). To, ka Tautas frontes ideāli ir strandējuši, saprot katrs, kurš skatījās Atmodas antoloģiju, jautājums ir par cēloņiem. Par sociālo apātiju, kuras dēļ diez vai Igo Lāčplēsis vairs spēs "mazo bērniņu krustcelēs" vest pie prāta – jo bērniņa vietā ir kārs, savtīgs pieaugušais, kuram rūp komforts, labklājība, stabilitāte un kuram diez vai var acis aizmālēt ar "sociālās nevienlīdzības likvidēšanas" deklaratīvajām idejām. Un tāpēc 2013. gada Dziesmu svētkos Latvijas eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks, kurš agrāk tiesāts par šīs valsts nodevību, tagad, īgni smīnot, atkal ir kopā ar tautu Mežaparka koncertā, bet "mūsu auseklītim", tagadējam lauciniekam Dainim Īvānam, sejā ir rūgts smaids.
Atmodas antoloģija pirmo reizi tik uzskatāmi ļauj ieskatīties "tautas kustības" virtuvē – jā, ar laika distanci visi kustībā iesaistītie t.s. līderi spēj vēsi raudzīties uz notikušo kā Latvijas parlamentārās demokrātijas dzimšanu – un pat ne dižās mokās dzimušu. Askolda Saulīša filma pilnībā likvidē mītu par Latviju kā brīnumainu apstākļu sakritības dēļ tapušu valstisko veidojumu, par Latviju, kura "mums pienācās". Par laimi vai diemžēl – Latvija ir tikai mazs posmiņš globālā ģeopolitiskā pasjansā, kurā tikai no mums pašiem atkarīgs, vai katrā konkrētajā spēles partijā iegūstam visus iespējamos labumus vai paliekam durakos. Spēle jau nav beigusies. Arī spēlētāji kaut kur redzēti. Galvenais – par to tautu neaizmirst.
Atmodas antoloģija ****
Biedrība Terra Europa, studija Subjektiv Filma. Scenārijs Edgars Engīzers un Askolds Saulītis, režisors Askolds Saulītis.
Novembrī filma tiks izplatīta visā Latvijā