Lūk, ko stāsta brīnišķīgais lempīgais onkulītis – amerikāņu aktieris Bils Murejs, kurš ir režisora Vesa Andersona talismans – filmējies gandrīz visās astoņās režisora filmās (Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū, Vilciens uz Dārdžilingu, Varenā Tenenbaumu ģimene, Mēness lēkta karaļvalsts, arī ieskaņojis Andersona leļļu filmas Lieliskais Lapsas kungs personāžu): "Man Diženajā viesnīcā Budapešta bija pavisam sīciņa lomiņa, var teikt – parādīšanās pāris epizodēs. Tomēr es uzreiz piekritu piedalīties šajā Vesa dēkā – filmēšana notika Vācijā, netālu no Polijas robežas, miniatūrā miestiņā, kuru nebija skāris karš. Mans personāžs mesjē Ivans ir portjē no blakus viesnīcas Excelsior, kurš dodas glābt kolēģi mesjē Gustavu, filmas galveno varoni, kuru tēlo Reifs Fainss. Bet Vess prot pārvērst filmēšanu par bērnišķīgas fantāzijas svētkiem, un tu pat nepamani, ka ir aizskrējušas veselas divas nedēļas, kaut uz ekrāna Ivans tiešām ir redzams tikai dažos kadros."
Kulta filmu autors Vess Andersons patiesi filmā Grand Budapest Hotel, kas saņēma Grand Prix par labāko režiju šī gada Starptautiskajā Berlīnes filmu festivālā, ir bijis izšķērdīgs kā vēl nekad – kur vien acis met, visā filmā pat kniepadatas galviņas lieluma lomās piedalās pasaules līmeņa aktieri un zvaigznes – Reifs Fainss, Tilda Svintone (zem simtgadīgas bagātas un ekscentriskas kundzītes grima elegantā aktrise ir teju neatpazīstama), Edvards Nortons, Toms Vilkinsons, Džūda Lovs, Vilems Defo, Hārvijs Keitels, Džefs Goldblūms, F. Marejs Ābrahams, Džeisons Švarcmens un Adriens Brodijs –, ekrānā pazib dažādu valstu jaunzvaigznes – Matjē Amalriks, Lea Seidū, Sīrša Ronana, Ouens Vilsons, atmiņā iespiežas arī talantīgais debitants Tonijs Revolori lifta zēna lomā.
Pietiktu četrām filmām
Varētu teikt, ka pret aktieru resursiem Andersons ir vieglprātīgi izšķērdīgs – šīs filmas slavenību pietiktu vismaz četrām citām "nopietnākām" filmām. Jo daudzie aktieri atgādina sīkas skrūvītes labi ieeļļotā, ārkārtīgi simetriskā, ar pulksteņmeistara pedantismu sakonstruētā mehānismā, kas vienlīdz sajūsmina ar savu krēmīgi rozā toņos izturēto mākslīgās pasaules perfekciju un vienlaikus tracina ar šo šķērdēšanos – vai tiešām uz sīklomiņu jāsauc Džūda Lovs? Jo šie dīvainie cilvēki, kurus citādi kā par frīkiem nenosauksi, izspēlē būtībā tīro nieku – Vesa Andersona fantāzijas par komēdijas – detektīva tēmu divu pasaules karu starplaikā izdomātā Eiropas valstiņā Zubrovkā (vai neatgādina kādu alkohola etiķeti?), kurā mīklainos apstākļos mirst bagāta vecene, savu galveno mantojuma objektu – glezniecības šedevru Zēns ar ābolu – novēlot nevis radinieku pulkam, bet mesjē Gustavam no viesnīcas Budapešta. Kā "smalks mājiens ar mietu" filmā, protams, akcentēts fakts, ka mesjē Gustavs ir ne tikai vecu kundzīšu sarunu biedrs un tenku uzklausītājs, tā sakot, jauka un mīlīga uzticības persona, vīrietis ar teicamām manierēm, kurš prot glabāt noslēpumus, bet arī labprāt ielaižas ar pastāvīgajām viesnīcas klientēm daudz miesiskākās rotaļās, kas piešķir filmai pikantumu, ja savām acīm ieraudzīsit, kāda ir kaut vai Tildas Svintones tēlotā kundze jeb putnubiedēkļa un mazu bērnu nakts murga iemiesojums.
Bet var teikt, ka filmas stāsts ir ironiska parodija par lielo tukšumu – tādām kā juvelierizstrādājumu meistarības kaprīzēm Faberžē olām, kaut gan režisors apgalvo, ka esot iedvesmojies no literatūras klasiķa Stefana Cveiga novelēm. (Filmas vizualitāte pat vismikroskopiskākajās detaļās ir šķebinoša un vienlaikus elpu aizraujoša, bet izmantotais simetrijas efekts var novest kinoskatītājus līdz reibonim.)
Elegantās blēņas
Nevar nesajūsmināt veids un forma, cik eleganti Vess Andersons skatītājus tin ap pirkstu, demonstrējot visas šīs dekadentiskās blēņas. Filma Diženā viesnīca Budapešta ir kā ķīniešu kastīte jeb lelle matrjoška – stāsts aizsākas mūsu dienās, tad pārceļo uz XX gadu simteņa 80. gadiem, tad – 60. gadiem, līdz nonāk galastacijā – trīsdesmitajos. Četri laikposmi strukturē filmas ideālo garumu – pusotru stundu –, tajā skatītājs nepagūst nogurt no vizuālo iespaidu pārbagātības. Aktieri Andersonam ir ideālie kadra kompozīcijas elementi, bet viņu "loma" ir tikpat svarīga kā dekorācijas, kuras piepilda filmas telpu. Kā smalkmehāniķis virtuozs Andersons apzinās, ka ikvienai detaļai filmā paredzēta īpaša vieta. Spēlfilmas elementus režisors bez klīrēšanās droši papildina ar, viņaprāt, "ideālo kinematogrāfu" – animāciju (piemēram, slēpošanas – pakaļdzīšanās aina ir sava veida animācija) –, tādējādi Diženā viesnīca Budapešta iegūst jau pavisam sirreāla neprāta atmosfēru, kurā turklāt darbojas tik ārprātīgs briesmonis slepkava, kādu smalkā estēta Andersona filmā noteikti necerējāt satikt. Skatītājs vienlaikus tiek vadīts un uzpasēts kā sīkaļa bēbis – lūk, kas mums te notiek –, un vienlaikus dezorientēts visā tajā māksliniecisko līdzekļu formu un izpausmju jūklī, kuru izstaro šis bezjēdzīgais, bet tik jaukais smalkmehānisms. Beigu galā tu, nabadziņš, samulsti – bet par ko tad īsti bija stāsts? Nezinu.
Diženā viesnīca Budapešta ****
Režisors V. Andersons. Lomās R. Fainss, V. Defo, A. Brodijs, T. Svintone, Dž. Lovs, L. Seidū, T. Revolori