Skolotāja sieva – modernās mākslas galerijas īpašniece Žakī (Kristīne Skota Tomase) – uz brīdi iedegas greizsirdībā: kas īsti ir šī Kloda (franču valodā Claude vienlīdz ir vīrieša un sievietes vārds), par kuru tā jūsmo viņas laulenis? "Dārgā, Klods taču ir zēns!" Labs joks filmā, kuru veidojis Francijā un Eiropā slavenākais kinorežisors gejs Fransuā Ozons, kura darbos dzimumu un vispār pasaules ambivalences (neskaidrības, nenoteiksmes) tēma allaž ieņēmusi vienu no centrālajām – ja ne galveno – lomu. Ozona jaunākā filma Mājā/Dans la maison nav izņēmums.Pusaudži ir nežēlīgi
Vispirms skatītājam jātiek galā ar filmas žanra formulēšanu. Pirmā acu uzmetienā tas ir klaji satīrisks stāsts par franču mietpilsoņiem, kuru prasības pret dzīvi pārsniedz pašu iespējas šīm prasībām atbilst. Skolotājs, neizdevies rakstnieķelis, kurš jūsmo par sešpadsmit gadu veca tīņa Kloda fantāzijā dzimušu frāzi "šajā mājā valdīja parastībai raksturīgā smarža – vidusšķiras sievietes aromāts", un viņa aizdomīgā sieva galeriste, kura labprāt iesmērē pircējiem modernās mākslas mēslus, pamatojot šo smērējumu naudisko vērtību ar frāzēm "šajā darbā mākslinieks prezentāciju izcili aizstājis ar reprezentāciju", bet brīnās, kāpēc viņas mākslas komerctempli garāmgājēji tik bieži jauc ar seksšopu.
Viltīgam blondam eņģelim līdzīgais Klods, nepilnas ģimenes skumjais produkts, kurš par vari cenšas izpatikt savam skolotājam un savu (patiesībā jau – skolotāja) literāro ambīciju dēļ gatavs uz sīkām nelietībām, piemēram, uzdoties par topošā romāna vajadzībām "izpētāmās ģimenes" puikas Rafa labāko draugu, lai pēcāk šo vidusmēra ģimeni (tēvs – veiksmīgs karjerists, māte – mājsaimniece, apsēsta ar interjeru dizaina žurnāliem) aprakstītu ne jau glaimojošā gaismā. Pusaudži mēdz būt nežēlīgi, jo sevišķi, ja viņus stimulē cilvēki, vecāki par viņiem, – mēs, pieaugušie.
Lūrēšanas mānija
Fransuā Ozona filma ir arī trilleris, jo skatītājs veikli tiek turēts psiholoģiskas spriedzes uzbudinājumā – šķiet, tūliņ, tūliņ kaimiņus izspiegojošais Klods savārīs kādas ziepes, ka par maz nevienam neliksies. Turklāt tas būtu īsteni šokējošus fokusus mīlošā režisora Ozona stilā – pietiek atcerēties viņa asiņainās komēdijas Sitkoms jeb Žurku slazds (1998; Pjēra Paolo Pazolīni ikoniskās terora drāmas Teorēma variācija) vai Kriminālie mīļākie (1999; parodija par brāļu Grimmu pasaku Ansītis un Grietiņa). Par detektīvelementa klātbūtni liecina jaunās filmas Mājā sižetiskā līdzība ar Ozona Baseinu (2003) – arī tajā novecojoša rakstniece izspiego savu jauniņo kaimiņieni, lai smeltos iedvesmu jaunam kriminālromānam, un šī lūrēšanas mānija diez cik labi nebeidzas. Pat Ozona eleganti un krāšņi stilizētais mūzikls 8 sievietes (2002) beigu galā, grozies kā gribi, ir ar slepkavniecisku nodomu ieraugu.
Trešām kārtām – kinematogrāfisko triku un stilistisko mutāciju meistars Fransuā Ozons, kā jau tipisks franču intelektuālis, neaizmirst citēt jeb atsaukties uz pasaules kultūras pieredzi gan tiešā (Žermēns Klodam iesaka rakstības manieri pilnveidot no psiholoģiskā reālisma meistariem Flobēra, Tolstoja, Dostojevska, Čehova), gan traģikomiskā, pat farsam tuvā formā. Ko vērts ir Žermēna dedzīgais monologs par literatūru, kurā viņš patosā vēsta Klodam: rakstnieks līdzinās Šeherazadei, lasītājs – valdniekam Šahriaram no Tūkstoš un vienas nakts pasakām. Tikai franču pedagogs aizmirst atgādināt rūgto patiesību – ja valdniekam Šeherazades pasakas liksies garlaicīgas, viņš ir tiesīgs daiļo nakts stāstītāju nogalināt. Lieliska metafora mūsdienu kino – pārsteidz mani, režisor, citādi – ej uz poda!
Pašreferences dievišķā forma
Visbeidzot, Ozons filma ir lielisks neatrisināma paradoksa paraugs: kā mēs visi labi zinām, māksla balstās uz mānīšanos. Mākslinieks ir persona, kas ar saviem stāstiem nemaz neslēpj – viņš melo. Ikviens melo, ikviens mānās. Šī fascinējošā frāze ir apgalvojums, kuru vēl nevienam nav izdevies pierādīt, jo tā tiešām pieder pie pasaulē dižāko paradoksu saimes. Krētas domātājs Epimenīds apgalvoja, ka visi krētieši ir meļi, – un vēlēja saviem filosofijas brāļiem pierādīt pretējo. Tātad, ja literatūra melo, jāsecina, ka arī pats rakstnieks melo. Ja visi melo, arī pats apgalvojums "visi melo" ir meli. Ja otrādi (neviens nemelo) – Epimenīds runā patiesību? Bet viņš taču teica – ikviens melo!
Apburtais loks – arī filmā ne reizi vien rodas sajūta, ka Fransuā Ozons vazā skatītāju aiz snīpja, jo nekāda Kloda taču nemaz nav. Viņu izdomājis skolotājs Žermēns, kurš gribēja būt rakstnieks – stāstnieks. Klods ir fantāzijas auglis, ne velti skolotāja un galeristes ģimenē nav bērnu – vēl viena sāpīga tēma Ozona daiļradē. Viņš sievai un mums, labticīgajiem skatītājiem, samelojis. Šo paņēmienu pazīstam – tas ir pašreferences paradokss. Un literatūra jeb franciski belle lettre (latviski – beletristika) arī ir pašreferences augstākā, dievišķā forma.
Kam domāta? Labas literatūras, paradoksālu stāstu un kvēliem Fransuā Ozona pielūdzējiem.
Mājā / Dans la maison
Trilleris. Francija. 2012. Režisors Fransuā Ozons