Vispirms – trīs fakti. Pirmais. Fjodora Bondarčuka iespaidīgais kara eposs (īpašs kara filmu subžanrs, kas pieļauj līdzības – šai gadījumā – antīkās literatūras un biblisko tēlu vai vizuālo zīmju klātbūtni) Staļingrada ir Krievijas pretendents uz Oskaru labākās ārzemju filmas kategorijā. Kas zīmīgi – lēmums par filmas izvirzīšanu pieņemts vienbalsīgi, un tas ir retums krievu kinoakadēmiķu lokā, turklāt Staļingradai bija spēcīgi konkurenti t. s. autorkino sektorā.
Otrs. Tā ir pirmā IMAX 3D filmētā Krievijas filma, kuras budžets ir 40 miljonu dolāru plus pieci miljoni plašai reklāmas kampaņai pārsvarā divos medijos – televīzijā un sociālajos tīklos. Krievijas letarģiskā nacionālā kinobiznesa apstākļos projektā Staļingrada, saprotams, ir ieguldīta arī valsts nauda (ar piebildi – kad filmas producenti paši jau bija savākuši 25 miljonus), bet valsts, kā zināms, tas ir Putins. Filmas komanda devās pie Putina, un prezidents piešķīra savu grantu – lēš, ka 15 miljonu (kā lai te nevelk paralēles ar jezgu ap patriotisko latviešu filmu Dvēseļu putenis, tikai mums trūkst sava Putina, kam būtu tāda naudiņa…). Rezultātā ir tapusi vairākās nozīmēs graujoša filma, kuru divu ainu dēļ patiešām var apskaust gan varenais epohālo kara drāmu autors Stīvens Spīlbergs (Glābjot ierindnieku Raienu, Kara zirgs), gan palēnināto kustību/ slow motion kameras meistars Zaks Snaiders (300 spartieši). Vismaz vienu Staļingradas ainu jebkurš skatītājs, varu saderēt, atcerēsies mūžīgi. Paši uzreiz sapratīsit, kuru, – jo kaut ko tādu uz ekrāna nebūsit redzējuši.
Trešais. Filmai Staļingrada nepilnā mēnesī izdevies šķietami neiespējamais – tā dzimtenē pārvarējusi 50 miljonu dolāru peļņas robežu un bīstami tuvojas Krievijas desmitgades kases līdera Avatars ieņēmumiem. Savā ziņā tas būs kultūras fenomens ar tālejošām ideoloģiskām un ekonomiskām sekām, ja Krievijā ar tās milzīgo auditoriju globālo kinomonstru Holivudu beidzot apsteigs pašmāju nacionālais produkts. Fenomens, kuram Holivuda, starp citu, jau gatavojas – lokālo zvaigžņu piesaistīšana "ejošām filmām" un TV projektiem kļūst arvien ierastāka parādība (piemēram, nākamajā Troņu spēļu sezonā vienu no būtiskajām lomām tēlos simpātiskais jaunais krievu stārs Jurijs Kolokoļņikovs).
Tagad par pašu Staļingradu un – ignorējot faktu, ka režisors Fjodors ir ietekmīgās Bondarčuku kinodinastijas pārstāvis – viņa tēvs Sergejs filmējis virkni kara žanra paraugu padomju laikos, māte Irina Skobceva – populāra aktrise. Fjodors Bondarčuks pieder pie to rūdīto jauno profesionāļu paaudzes, kuri amata muskuļus audzējuši reklāmas industrijā, kaut arī Bondarčuks juniors ir veidojis dažu labu kases gabalu – lai atceramies viņa filmas 9. rota un Apdzīvotā sala –, un vēl pie kinobiznesa tvēriena (studiju Art Pictures un GlavKino īpašnieks) un labām žurnālista prasmēm (savs raidījums par kino TV) Fjodors ir arī lielisks, harismātisks aktieris.
Staļingradas sižeta pamatā ir daļas no Vasilija Grosmana leģendārās grāmatas Dzīve un liktenis, kas savukārt balstīta konkrētos vēsturiskos faktos. Interesanti, ka dokumentāls notikums – kaujas ap tā dēvēto Pavlova namu Volgas krastā, kur daži sarkanarmieši vairākas dienas noturēja pozīcijas, neļaujot fašistiem šķērsot upi, – filmā Staļingrada transformējies par līdzību, kā divi pulciņi jaunu vīriešu (vienā pusē – seši krievi, otrā – vācieši, no kuriem filma ierobežotās, kaut tāpat gana ilgās hronometrāžas dēļ fokusē uzmanību uz vienu – to, kuru tēlo Holivudā strādājošais vācu aktieris Tomass Krečmanis) vienlīdz nolād šo karu un kur viņi atrod glābiņu – protams, mīlestībā.
Jūtas un mīlestība šajos necilvēcīgajos apstākļos ir gan brīnums (stāsti, kā abās frontes pusēs gadījās pa skaistai krievu meičai, jau vien ir divu filmu vērti), gan filmas galvenais virzītājspēks jeb motors, kas audzē filmas emocionālo spriedzi. Kaut arī batāliju ainas ir patiešām vērienīgas, nežēlīgas un, starp citu, pietiekami estetizētas pat visbrutālākajās ainās (Zaka Snaidera skola!), ja filmā ar gudru ziņu nebūtu rūpīgi izstāstīti visu galveno varoņu dzīves un attiecību stāsti, tā nespētu uzrunāt. Turklāt – kas ir jaunums krievu masveida patēriņam iecerētās kara filmā – arī ienaidnieks te nav kaut kāda karikatūra, bet dzīvs cilvēks ar savu motivāciju. Nemaz nerunājot par sešiem spilgtajiem krievu puišiem, starp kuriem vislielākās simpātijas pieder, nē, ne galvenajam varonim mīlētājam (aktiera Pjotra Fjodorova profesionālajam karavīram Gromovam), bet puikam radistam Sergejam Astahovam ar smieklīgo iesauku Tjutja, ko spēlē režisora Fjodora Bondarčuka dēls Sergejs. Pievērsiet uzmanību tam, kā filmēti kauju ainu dalībnieki – no zemā rakursa, kas tos padara līdzīgus sengrieķu atlantiem. Nopirkuši biļeti uz Staļingradu, nesabīstieties, redzot filmu par Fukušimas atomelektrostacijas drupām. Tas ir tikai ievads stāstā par vīrieti, kuram bija pieci tēvi un viena māte. Visi miruši. Tā jābūt.
Staļingrada ****
Kara drāma. 2013. Krievija
Režisors Fjodors Bondarčuks Lomās Pjotrs Fjodorovs, Tomass Krečmanis, Marija Smoļņikova, Dmitrijs Lisenkovs, Aleksejs Barabašs u. c.