Kopš Londonas olimpiskajām spēlēm un draiskā gega ar Džeimsu Bondu un karalieni, īpaši viņas ekstravagantā "izlēciena" ar izpletni, režisors Denijs Boils ir pietuvinājies ne tikai kinocienītājiem, bet arī sporta karsējiem. Iespējams, tā ir augstākā pilotāža, uz kuru jātiecas katram māksliniekam, tā mazinot "kompleksus", ka lokālajā vidē iecienītajā opozīcijā – māksla pret sportu – vienmēr uzvarēs sports. Piedodiet, tas joks, jo lieki atgādināt, ka Denijs Boils ar 2008. gada Graustu miljonāra astoņiem Oskariem un pašam savu – par labāko režiju – ir viens no spēcīgākajiem britu režisoriem. Arī viņa jaunākais darbs Transā, kas tapis kā Eiropas projekts, vēlreiz atgādina par Denija Boila režijas rokraksta vitalitāti un oriģinalitāti. Un tā viņam piemitusi kopš laika gala – kopš divām 90. gadu vidū tapušajām filmām Seklais kaps/Shallow Grave (1994) un Vilcienu skaitīšana/Trainspotting (1996), kas krāšņi apliecināja Denija Boila vājības un stihijas – pirmkārt, pārliecību, ka kino nav realitātes vergs un kautrīgs spogulis, bet gan medijs, kas elastīgi pakļaujas realitātes transformācijai. Narkotikas bija Trainspotting varoņu kaislība, atkarība un arī tas "destruktīvais filtrs", kas ļāva režisoram vizuāli deformēt pasauli, šķietami skatītu varoņu, bet ieraudzītu skatītāju acīm. Jāpiefiksē, ka kopš Boila karjeras sākuma pasaules deformācija, varoņu apziņas transformācija un sekojoši vizuāla, spilgta kinovaloda (attēls, montāža) ir viņa filmu spēks un pievilcīgākā atrakcija.
Ko darīt zādzības brīdī
Bez tām viņš neiztiek arī jaunajā darbā Transā, kas formāli ir piederīgs trillera vai gangsterdrāmas žanram, cik nu mūsu mutējošajā pasaulē vispār vairs var runāt par žanru tīrību. Transa galvenais varonis Saimons (Džeimss Makevojs), cītīgs elitāra britu izsoļu nama darbinieks, kurš trenēts ekstrēmām situācijām, teiksim, ļaundaru uzbrukuma gadījumā, kad tiek izsolīti daudzus miljonus vērtie mākslas darbi, zina, kā tos nogādāt drošā vietā. Slavenas Fransisko Goijas gleznas izsolē uzbrukums notiek pa īstam. Saņēmis sitienu pa galvu no eleganta gangstera, vārdā Frenks, kurš runā ar franču akcentu (Vensāns Kasels) un, kā vēlāk izrādās, ir labi pazīstams Saimonam, viņš saļimst, un viņa apziņā tiek izplēst robs. Makevoja spēlētā Saimona deformētā apziņa kļūs par vienu no Transa galvenajām intrigām un arī mīklām. Saimons vairs neatceras, kur palika glezna, kuru viņš centies "izglābt". Lai to noskaidrotu, gangsteriem nu ir jāķeras pie daudz smalkākiem līdzekļiem nekā brutāla nagu maukšana – pie hipnozes. Lai neatklātu filmas smalki savīto sižeta struktūru, jāpiemin vien trešā nozīmīgākā filmas varone – aktrises Rozario Dosones spēlētā psihoterapeite Elizabete, kuras uzdevums ir hipnozes seansos restaurēt Saimona atmiņu un atrast pazudušo gleznu, kuras dēļ arī ir viss šis ļembasts. Apmēram tāds ir filmas sižeta ieskicējums, kaut Transs ir no tām filmām, kas noliedz hronoloģisku sižeta attīstību un cēloņsakarību loģiku un saprotamību kā vienu no kino pamatlikumiem. (Ja ķersimies pie teorētiskās bāzes, nāksies piesaukt teorētiķu iemīļoto jēdzienu "Holivudas klasiskais stils", kura viens no pamatakmeņiem ir cēloņsakarība, laika hronoloģija un sižeta attīstība, kur katrs nākamais notikums izriet no iepriekšējā.) Denijs Boils Transā nerūpējas, lai viss būtu skaidrs bez īpašas piepūles – kas notika, kāpēc notika, kas slēpjas aiz šīs trijotnes (Saimons, Frenks un Elizabete) katra individuālās ādas.
Denijs Boils ar skatītāju spēlējas kā kaķis ar peli, jaucot sižeta loģiku, nesakārtojot filmas notikumus secīgi un bez ierunām saprotami. Un tur jau ir tas kaifs un smeķis – spēt noorientēties filmas Transā smalkajā notikumu labirintā, kas lēkā starp reālo un varoņu apziņas telpu, turklāt te nevar ticēt nekam un uzticēties – nevienam.
Transā radinieki
Filmai Transā nenoliedzami ir radinieki – naratīva fragmentētība un spēles ar laika hronoloģiju uzkrītoši atgādina Holivudā veiksmīgi strādājošā brita Kristofera Nolana rokrakstu (sk. Pirmsākums/Inception, 2010), arī viņš skatītāju trenc cauri varoņu apziņas un sapņu labirintiem. Boils izvēlas pieticīgākus mērogus (arī Transā budžets ir pieticīgāks), nevis milzīgu blokbastera mašinēriju, bet triju cilvēku attiecību drāmu, kurā ir gan trillera, gan film noir motīvi. Neapšaubāmi – Transā ir labākā 2013. gada filma, kas līdz šim pabijusi uz LV ekrāniem. Turklāt Transā būs arī pamatīga motivācija, lai sameklētu un noskatītos iepriekšējo, Latvijā tā arī nerādīto Boila filmu – 127 stundas (trīs Oskara nominācijas, 2010), atgādinātu sev viņa mazbudžeta eksperimentus ar apokalipses tēmu 28 dienas vēlāk/28 Days Later (2002) un arī grēku ar Leonardo di Kaprio – lielbudžeta Pludmali/The Beach (2000). Vēl viena piebilde – Transā var baudīt kā vizuālu impresiju, to filmējis Denija Boila uzticamais kolēģis operators Entonijs Dods Mentls, kurš savulaik palīdzējis radīt leģendāro kustību – dāņu Dogme 95 (tieši viņš filmējis skandalozo Tomasa Vinterberga filmu Svinības (Festen) ar "amatieriskām" videokamerām). Šī filma tā satrieca Deniju Boilu, ka viņš kopā ar Entoniju strādā joprojām, turklāt abi ir tikuši arī pie Oskariem – par Graustu miljonāru, protams.
Transā
Režisors Denijs Boils
Lomās Džeimss Makevojs, Rozario Dosone, Vensāns Kasels, Denijs Sapani