Filmu noteikti katrs uztvers citādi, jo to skatīsies ar savas dzīves pieredzes brillēm. Dažam baisu iespaidu radīs fona skaņas, kas pavada ieslodzītā Pjotra ceļu no viņa kameras cietumā līdz vārtiem uz ārpasauli – suņu rejas, metāla režģu klaudzoņa, cietuma darbinieku sejas bez emocijām, vēja šalkas; citiem emocijas var radīt kameras biedru sirsnīgā izturēšanās atvadu brīdī, atskārsme par to, kā viņi izdzīvo līdzi Pjotra atvaļinājumu kā savējo, palīdz kravāt mantas, sakārtot apģērbu.
Manā redzējumā filmas autori ir izveidojuši stāstu nevis par Pjotra trīs atvaļinājuma dienām, bet par jēgu. Par pieņemto lēmumu jēgu – izdarot noziegumu; par jēgu sēdēt cietumā 15 gadus; par to, kāds labums, kāda jēga, ir sabiedrībai, ja kāds ir pabijis cietumā 15 gadus; visa galā par paša Pjotra dzīves jēgu.
Lai cik tas neticami izklausītos – justīcijas, tiesas sprieduma un soda vienīgā jēga ir nest labumu cietušajam (tā tuviniekiem), notiesātajam (tā tuviniekiem) un katram cilvēkam sabiedrībā. Raganu sārti vairs nekūp un soda jēga nav nedz iznīcināt un izpostīt notiesātā dzīvi, nedz kacināt sabiedrību uz atriebes kāriem aktiem. Cilvēku soda tiesa, bet soda izpildes vietai no pirmās notiesātā dienas ieslodzījumā ir jāsāk vest atpakaļ dzīvē.
Ceļš ir tik garš, cik to nosaka likums un tiesa, tik šaurs, cik bargs režīms ir samērīgs – Pjotra gadījumā ceļa garums līdz vārtiem no kameras sliekšņa bija 15 gadi, bet ceļa pārliekais šaurums raisījis ilūzijas, kas neatbilst
patiesībai un ved pie vilšanās. Labumu nesošs ceļš (sods) ir tāds, ko cilvēks var reāli pievārēt, pa ceļam kļūstot labāks, stiprāks, gatavāks dzīvei kopā ar citiem cilvēkiem – sevis uzraudzīšanas pienākumus no cietumsargiem pārņemot pats. Tātad soda jēga ir iekļaut cilvēku sabiedrībā, pa likuma norādīto ceļu atvest atpakaļ. Vai Pjotrs ir atvests atpakaļ? Vai viņš spēj un spēs dzīvot sabiedrībā ar to, kas un kāds viņš ir sava ceļa galā?
Pjotra dzīves telpas šaurība gan informatīvā, gan fiziskā ziņā, viņa ilgu spēks pēc ārpasaules ir idealizējis brīvību, radot lielu iespēju vilties. Pjotra sastapšanās ar brīvību ir emocionāli piepildīts gaisa balons, kurā visas filmas garumā rodas mazi caurumiņi – viens aiz otra, un ilūziju gaiss nenovēršami izplūst, līdz tā nav atlicis gandrīz nemaz. Vien cerība pašam uz saviem spēkiem, brīdī, kad jāatgriežas cietumā trešās dienas vakarā. Tādā brīdī svarīgi, lai būtu cilvēki, kas tic līdz ar Pjotru, ka labais dzīvē ir iespējams arī bez sapņu pilīm, paša spēkiem.
Filmā redzams, ka Pjotrs iegūst iespēju piemērīt sev dzīves realitātes kreklu, kurš izrādās dārgāks un grūtāk dabūjams mugurā, kā viņš bija domājis, sapņojis. Tuvinieki viņam ir kļuvuši sveši un nepieņemami, viņa cilvēciskās vēlmes pēc mājas ar baseinu un auto garāžā izplēn pret iespēju vien iegūt mazu dzīvoklīti blokmājā. Atskārsme, ka zaudēta daļa dzīves un ir pagājis laiks, ko vairs nav iespējams atgriezt; dilemma starp Par ko es sevi uzskatu? un Kas es esmu patiesībā? vai Ko es gribu? un Ko es varu?. Nepieciešamība mācīties, samierināties un turpināt censties, atstājot savas vilšanās un sevis mānīšanu aiz muguras. Pjotram priekšā visgrūtākā cīņa – pašam ar sevi, bet vienu viņš ir pierādījis – viņš atgriezās savlaicīgi cietumā un nebija lietojis alkoholu. Pjotrs labi zina, ka tagad ieslodzījuma vietas darbinieki viņu cienīs un respektēs vairāk, jo ir turēts solījums – pirmais solis pretī dzīvei ir veikts godam.
Patiesībā filmas veidotāji parādījuši pasauli caur Pjotra stāstu, kā caur atslēgas caurumu. Tomēr mērķa auditorija ir sabiedrība un cilvēki, kas pieņem lēmumus, no kuriem ir atkarīga cilvēku dzīve, nevis ieslodzītie. Runa nav par to, ko izdarījis filmas varonis, kā dēļ nonācis ieslodzījumā, vai tas, kāda bijusi viņa dzīve līdz ieslodzījumam, bet par garu cietumsodu lietderīgumu.
Vai mēs nemānām paši sevi, kliedzot pēc bargiem un gariem sodiem? Kā redzams, tādu sodu izpildes rezultātā rodas mūsu pašu sabiedrībai sveši cilvēki. Vai katram ieslodzītajam atbrīvošanās dienā ir blakus kāds, kas palīdz viņam lietot sabiedrisko transportu, iepirkties lielveikalā, atvērt kontu bankā, palīdzēt veikt vienkāršas lietas? Filmas autori ir devuši iespēju piemērīt sev realitāti mums visiem kopā – tikpat labi kā Pjotram trīs dienu laikā, tā sabiedrībai un lēmumu pieņēmējiem filmu skatoties.
*Filma bija skatāma Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros. (Three Days of Freedom/3 Dni Wolnosci, rež. Lukašs Borovskis, Wajda Studio, 28 min, 2011, Polija)