Mēs mīlam kalnus. Latviešu apsēstība ar kalniem ir fenomens, kas, iespējams, prasa izskaidrojumu nebūt ne literatūras, bet gluži citu zinātņu jomās – kāpēc mēs, nācija, par kuras zemes augstāko 311 metru virsotni dzirdot "īstās" kalnu tautas apspiež pieklājīgu smaidu, tautasdziesmās kopš senatnes nebeidzam daudzināt "augstus kalnus" un "kalnā kāpu lūkoties" un kāpēc galu galā mūs tik ļoti vilina tieši galotnes, nevis tuksneši, okeāni un mūžameži? Gribētos apgalvot, ka kalnu simbolisms mūsos ir kādas dziļākas arhetipiskās asinsrites daļa. Par spīti tam, ka gandrīz visi labi zina – kalni ir ne tikai skaistas grupu tūrisma bildītes, bet arī reāli draudīga esamības forma, viena no retajām, pār kuru nav varas mūsdienu civilizācijas "muļķudrošajiem" sasniegumiem. Jo kalnos tu pat sasaistē ar biedriem esi viens un aci pret aci ar sevi – kailo dzīvību un dvēseles vivisekciju.
Vēlme saprast
Par šīs hipotēzes (ne)pamatotību lai spriež antropologi, bet latviešu rakstnieki tikām turpina kāpt – ja ne vienmēr ģeogrāfiskās, tad vismaz simboliskās – virsotnēs. Gundegas Repšes jaunākās prozas grāmatas Retināts gaiss nosaukums un arī autores piezīme uz grāmatas aizmugurējā vāka skaidri norāda uz kalnā kāpšanas jēdzienisko dualitāti. Kalnākāpēja vientulība, ko ikoniskās rindās savulaik apcerējis jau Rainis, vienlaikus sevī ietver racionāli neizskaidrojamo tieksmi pēc galotnēm un tās cenu. Un ar nosaukumu Retināts gaiss – vienu no smagākajām fiziskajām problēmām, kas piemeklē tos, kuri alkuši pēc augstuma, – Gundega Repše precīzi iezīmē jaunās grāmatas duālo ievirzi.
Kaut gan pēdējā laika latviešu oriģinālprozā pamazām priekšplānā izvirzās jau vairākus gadu desmitus itin kā novārtā atstātā forma, īsproza, tomēr būtu kļūda nodēvēt rakstnieces jauno darbu par stāstu krājumu. Autore to nosaukusi par prozas ciklu, šādi liekot manīt, ka grāmatā ietvertos četrus tekstus saista kaut kas vairāk par vieniem vākiem. Tomēr virspusējā līmenī šī sasaiste neuzpeld. Tieši tāpēc lasītājs tiek izaicināts pats ņemt ceļa spieķi, aut radžotos apavus un ar tulznu sāpēm rausties tur, kur aicina autore, – ja vien ir vēlme saprast. Rausties augstumos arī tāpēc, ka Gundegas Repšes prozu gluži vienkārši citādi lasīt nav iespējams. Taču jāatzīst: jo augstāk autors kāpj, jo grūtāk tikt līdzi, tāpēc beigās mēs varbūt saklausām tikai atbalsis un varbūt – nepareizi.
Ja meklējam – jā, tajā pašā zemsedžu līmenī – kopsaucēju visiem tekstiem, tā vispirms ir atsvešinātība. Gundegas Repšes tekstu personāži, kuru specifiskie, netipiskie personvārdi vēl vairāk uzsver citādumu ierastības vidū, vēro pasauli ne kā aktīvi tās norišu dalībnieki, bet arvien it kā no distances – aizvien ar neformulētu, bet nojaušamu moto, ka tuvums ir ilūzija, radniecība – formalitāte un tikai attālums ir patiess. Tāds, piemēram, ļoti izteikti ir viens no stāsta Retināts gaiss vēstītājiem itālis Luidži, kurš par Latviju un latviešiem vēsta kā par savdabīgu, eksotisku faunas pasugu.
Tikai māksla to drīkst
Mainoties uztveres leņķiem, dažādiem vēstītājiem atklājot to vai citu redzējumu, stāsti pamazām veido vienotu veselumu, taču lasītājam, karājoties klints sasaistē, jābūt uzmanīgam, jo neko – kā jau kalnos – nedrīkst pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Šāda māņkustība ir arī tekstam pievienotie fotoattēli, kas tekstu itin kā padara autorei neraksturīgi viendimensionālu, – un tomēr – vai mēs varam būt droši, ka Gundegas Repšes Rīga un Venēcija ir arī mūsu Rīga un Venēcija? Pēdējā, piemēram, autores skatījumā zaudē kiča pliekanumu, dekadentisko novazātību un iegūst sinonimitāti mākslai, neatkarībai, dumpīgumam, izaicinājumam. Tā ir īstāka par visu, jo nemaz neizliekas autentiska, tā atļaujas diskutēt ar Dievu, jo tikai māksla to drīkst. Varbūt tieši tāpēc grāmatas otro stāstu Retināts gaiss autore daļēji pārdēsta Venēcijā, ne faktiskajā, kas ir "nogurušu snobu izrādīšanās citadele", vairāk garīgā plāna Venēcijā, neprātīgā, nesamierināmā prasībā pēc patiesuma, pēc aizrakšanās līdz būtībai – esamībā, kur dzimst sastingušu likumu pārkāpšana ar bezrūpīgu virtuozitāti.
Kā pirmajā grāmatas tekstā Baltijas ceļš attēlotajā pērkona negaisā, no kura varone slēpjas zem segas, Gundegas Repšes teksti uzspridzina komfortablo esamību, izgaismo "nostūrus, par kuriem jausmas nav", griež ar asu, spalgu gaismas zibsni pušu komfortablo eksistences mijkrēsli un piespiež ieskatīties acīs līdz šim neapstrīdamiem pieņēmumiem. Tieši tāpēc laika un elpas, dzīvo un mirušo pasaules saplūsme tekstos ir tik pašsaprotama, ka praktiski nepamanāma. Padomjlaiki ieplūst mūsdienās, paaudzes runā cita citas balsī, Venēcijas karnevāla absurditāte dublē 4. maija balto galdautu pikniku, banāli ģimeniskas dzimšanas dienas svinības – debesbraukšanu, prozas vēstījums organiski savijas ar senas, vienmuļas dienasgrāmatas tekstiem, kuros dienu pēc dienas fiksēti laikapstākļi, izdevumi un bērnu slimības kā skaudra esamības kvintesence.
Stāstu sižetus ieskicēt šajā gadījumā būtu ne tikai lieki, bet pat kaitnieciski – lai gan Gundega Repše, kā allaž, projicē lielo caur mazo, caur piezemētām norisēm – ikdienišķiem dialogiem, sīciņām sadzīves problēmām –, tverot citu dimensiju zibšņus, tomēr – un tieši tāpēc – atslēga uz teksta daudzlīmeņu izpratni slēpjas ne tik daudz tajā, kas tiek pateikts, cik tajā, kā tas ir pateikts. Un te vietā atkāpe par grāmatas valodu.
Lasot Gundegas Repšes darbus – no pirmajiem, vēl deviņdesmitajos gados izdotajiem, līdz visjaunākajiem –, interesanti vērot, kā slīpējas autores stilistiskā izteiksme – no krāšņa, piesātināta, izkopti barokāla stila tā pamazām iet cauri it kā veselam dārzkopības procesu kompleksam – retināšanai, apgriešanai, vainaga veidošanai –, atsakoties no visa, no kā iespējams atteikties, kamēr izfiltrējas tīrs, dzidrs, nosmailināts teksts, kurā lieks nav neviens vārds. Vienlaikus augumā aug arī saturiskais skaudrums. Autore nemīlina, nedzindzina, nepiedāvā atelpu, siltumu, ilūziju, viņa cērt pušu, jo kādam taču tas ir jādara – jāuzplēš iluzorais "visstačuirlabi" slānis un jāuzrok auglīga melnzeme apakš birstošu, gleznainu, nekur nederīgu smilšu kārtas. Bet šie cirtieni ir sāpīgi. Visvairāk rūgtu šļakatu uzsprakst tur, kur nodevība tiek pārdzīvota vissmagāk, – mākslai, literatūrai, vēsturei, valsts mēroga norisēm un visbeidzot arī katra paša cilvēciskumam.
Kāpiens kalnos, jebkuros kalnos augstu virs ierastā, tikai no malas var šķist garlaikota, pārsātināta pirmās pasaules pilsoņa untums neparastāka skatpunkta meklējumos. Kalnos valda savi likumi, un lavīnai ir vienaldzīga tava mīkstmiesība, činkstēšana, prasības pēc literāra komforta. Apstākļos, kur plok ne tikai fiziskā varēšana, bet mazumā iet viss cilvēcībai nepieciešamais – vai tas būtu skābeklis vai noglaudošs mierinājums –, ir jānostājas aci pret aci ar īstumu. Retināts gaiss ir teksts par to, kas paliek pāri, kad skābekļa ir tik tikko pietiekami, lai pateiktu svarīgāko.