Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Grāmatas Atjaunošana recenzija. Atmiņas portrets

Plašākā nozīmē grāmata Atjaunošana ir atgādinājums par atmiņu kā ne tikai personisko, bet arī kolektīvo vēsturiSorbonnas Universitātes franču literatūras pasniedzēja, mīloša vīra un dēla Žeroma Lafarga mierpilnajā dzīvē kādudien ielaužas ziņa, ko sūtījis kāds vācu vēsturnieks. Izrādās, šis Johans Launers vēlas lūgt viņa palīdzību, lai noskaidrotu pats savas pagātnes mīklu un mēģinātu "izstaigāt savu dzīves ceļu pretējā virzienā, lai piedzimtu" (54.

lpp.). Intriga ir gana spēcīga – Launers pēc tēva nāves slēgtā atvilktnē atradis mapi ar dokumentiem, starp kuriem bijusi arī miršanas apliecība, izrakstīta uz Johana Launera vārda, dzimšanas datums un vieta sakrīt, nāves datums – divi mēneši pēc dzimšanas. Secinājums – Launers nav tas, kas viņš ir. Mapē ir arī pastkarte, ko Launera tēvam 1968. gadā no Parīzes uz Minheni sūtījis Lafargs.

Atmiņas restaurācija

Tā sākas Lafarga atmiņas piespiedu restaurācija – stāsts ir "lēns", dažbrīd pat mokošs, citviet gaiši nostalģisks, jautājumu un pārdomu pilns. Ar Launera tēvu viņš ticies tikai dažas reizes, aizritējuši trīsdesmit pieci gadi, taču apziņa, ka tavā atmiņā var glabāties otram tik svarīgs noslēpuma atminējums, tekstu nospriego kā augstu gaisā novilkta virve, pa kuru tagad piesardzīgi sperams solis pēc soļa. Kāpēc dažas lietas paliek atmiņā, bet citas pagaist? Kas ir atmiņa – tūrisms laikā, īstenības atspulgs vai "metafora, ko esmu radījis, lai redzētu, ko domāju, kas esmu" (29. lpp.)? Pamazām un nepiekāpīgi tincinātas, Lafarga atmiņas par Launera tēvu no miglainām druskām divās nedēļās izaug par gluži neticami detalizētiem sarunu fragmentiem – vārds vārdā. Tieši šajā neiespējamības vai brīnuma aspektā stāstā sevi piesaka literatūra: liela daļa atmiņu ir neizbēgami izgudrojamas. Lafarga pūles vainagojas ar pašsacerētu Vencela Launera atmiņu stāstu, ko viņš uzlūko par ticamu, tātad par taisnību. Turklāt pats nonāk pie atskārtas, kāda agri vai vēlu piemeklē katru biogrāfu, proti, saprot, ka "tagad, kad viņa dēls mani tēva dēļ lūdz atcerēties, lai pastāstu ceļu, pa kuru viņš nācis, es to izmantoju, lai atrastu savējo" (125.lpp.).

Suģestējošā daudzbalsība

Atjaunošana, kas nodēvēta par romānu, bet varbūt drīzāk uzskatāma par īsromānu vai garstāstu, ir baroka laika teātra režisora un arī kinorežisora pirmais romāns (2008), un varbūt nav nejaušība, ka teksts izdevies īpatnēji daudzbalsīgs. Tas burtiski skan vai spēlē tādā kā trejžanru ansamblī: suģestējošā ritmā mainās skatpunkts – ik kinoscenārija garā darinātu pasāžu nomaina ieraksts dienasgrāmatā, kam savukārt seko atmiņu stāsts. Viena un tā pati epizode vispirms atklājas kā caur kameras aci, tad tiek dokumentēta dienasgrāmatā un pēc tam kā katalizators iedarbina atmiņu korpusa pārbūvi. Šāda konsekventa kārtība rada iespaidu, ka tiekam pie savdabīga īstenības daudzpakāpju tulkojuma – restaurācijas vai pārbūves – tās būtiskākajās formās. Stāsta ietērps trejādos žanros arī uzskatāmi parāda tulkojuma paradoksālo iedabu – jo vairāk tiecies tikt pie skaidrības, jo cītīgāk viela pārstrādājama, taču ik tulkojums (jo vairāk tulkojuma tulkojums) ir solis projām no pašas vielas. Scenārijs šķiet īstenību dokumentējam visprecīzāk, te redzam tagadnes norisi no malas, tomēr "nav iespējams noteikt, ko viņš redz un ko tikko ir domājis" (15. lpp.), jo to var tikai pateikt, ne parādīt. Bet stāstā strādā vārdi, kas dīvainā kārtā ir tikai "pa daļai troksnis, pa daļai klusums" (37). Tāpat virstoņi ieslēpti grāmatas nosaukumā. Plašākā nozīmē Atjaunošana ir atgādinājums par atmiņu kā ne tikai personisko, bet arī kolektīvo vēsturi. Pats nosaukumā liktais vārds ir gana daudznozīmīgs – runa ir gan par individuālas atmiņas restaurāciju, gan stāsta vēsturisko fonu: "atjaunošanu" kā Bohēmijas pārvācošanu pēc 1938. gada, pašas Vācijas atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, ko izgaismo 1968. gads Minhenē, kad Lafargs ticies ar Johana Launera tēvu, un vēsturiskās atmiņas lomu eiropeiskās identitātes jaunbūvē.

Valoda un identitāte

Atmiņas un identitātes problemātika tiklab saistās ar valodu. Ežēns Grīns dzimis Amerikā. Formāli viņš nav Francijas rakstnieks, taču dzīvo franču valodā, kas, vairākus gadsimtus bijusi Eiropas elites iecienīta mēle, viņaprāt, saaugusi ar to, ko var dēvēt par eiropieša identitāti. Paši franči līdzīgi mums spriež, cik labi vai slikti ir tas, ka «ārzemju tautieši» valodu staipa un lauž, ieviešot svešvalodu vārdus, izteicienus un pareizrakstību. Šajā ziņā viegls nav bijis tulkotājas darbs – latviešu mēlē iedzīvināt franču valodai dažbrīd netipiskas formas. Grīns uzskata, ka ārpusnieciski vārdi valodā iekārtojami pēc vietējiem likumiem, nevis ielaižami kā svešas nezāles – skaļākais piemērs ir viņa Quôqualaït (latviskots kā "kolalait"). Vineta Berga tekstu sirsnīgi un palīdzīgi apgādājusi ar skaidrojošām piezīmēm, un latviskojums (izņemot pāris cinīšu, aiz kuriem aizķeras kāja, – pie "uzspiest" ar nozīmi "uztiept", "izmainīt" ar nozīmi "mainīt" vai Ogista Komta, kuram pienāktos būt Ogistam Kontam) ļauj priecāties par Grīnu un paļauties uz Atjaunošanu kā tekstu, kas paliks atmiņā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja