Jau lasot Keneta Slavenska grāmatu Dž. D. Selindžers. Dzīve drīz pēc tās iznākšanas oriģinālvalodā, galvā sāka skanēt grupas R.E.M. dziesma What’s the Frequency, Kenneth?. Tad arī beidzot saņēmos izdibināt, ko gan nozīmē mulsinošais dziesmas nosaukums. Izrādījās, tā ir atsauce uz 1986. gadā Ņujorkas centrā notikušo uzbrukumu TV ziņu vadītājam Denam Rāteram. Uzbrucēji viņa piekaušanas laikā uzstājīgi atkārtojuši jautājumu: "Kurā frekvencē?" jeb "Kāda ir frekvence, Kenet?". Uzbrucēju motīvs tā arī netika noskaidrots, un tikai pēc vairākiem gadiem it kā tika atrasts vainīgais, kas tobrīd jau izcieta sodu par citu noziegumu. Daži sazvērestības teoriju cienītāji uzskata, ka uzbrukumu inscenējis 1989. gadā mirušais rakstnieks Donalds Bartelms, jo viņa darbos esot sastopama gan minētā frāze, gan varonis Kenets un pat kāds plātīgs redaktors, vārdā Lāters.
Tagad Aijas Uzulēnas tulkojumā Slavenska grāmata izdota arī pie mums, un R.E.M. dziesmā uzdoto jautājumu Kenetam ar uzvārdu Slavenskis varēs uzdot arī ikviens lasītājs Latvijā.
Baumu viela
Noslēpumaini un mulsinoši atgadījumi cilvēkus intriģē. Amerikāņu rakstnieka Dž. D. Selindžera (1919–2010) dzīvesstāsts daudzus gadu desmitus ir bijusi viela visdažādākajām baumām, minējumiem un teorijām. Pamata fakti droši vien ir labi zināmi pat tiem, kas par literatūru pārāk neinteresējas. 1952. gadā, pēc tam, kad bija iznākusi grāmata Uz kraujas rudzu laukā, Selindžers pārcēlās uz dzīvi nelielā 1500 cilvēku apdzīvotā miestiņā Kornišā Ņūhempšīras štatā un tur nodzīvoja līdz pat mūža galam.
Minējumus par šādas rīcības motīviem un Selindžera turpmākajām gaitām viņa daiļrades un noslēpumu cienītāji čakli meklēja gan viņa nedaudzajos publicētajos darbos (bez Kraujas rudzu laukā tie bija prozas krājumi Deviņi stāsti, Frenija un Zūijs, Celiet spāres augstāk, namdari, kā arī dažs periodikā publicēts stāsts), gan rakstnieka ģimenes vēsturē un biogrāfijā.
Slavenskis savā ziņā ir ārkārtīgi piemērots Selindžera biogrāfijas autors, taču tajā pašā laikā tā ir arī viņa nelaime. Var teikt, ka viņš ir viens no vadošajiem "Selindžera apsēstajiem", lai neteiktu – faniem, jo ilgus gadus kopis un uzturējis Selindžeram veltītu interneta vietni: www. deadcaulfields.com. Nav brīnums, ka šajā laikā Slavenskis ar savu varoni ir tik ļoti vienpusēji satuvinājies, ka rakstnieka dzīves gājuma aprakstam ķēries klāt bezmaz vai ar misijas apziņu. Tas, iespējams, traucē izzināt, uzdot jautājumus un paraudzīties uz šo stāstu bezkaislīgi un distancēti, toties itin veiksmīgi stiprina leģendu, būvē pieminekli.
Nav jau tā, ka Slavenska veikums būtu jāuzskata par pilnīgu neveiksmi. Īpaši noderīgs tas varētu būt visiem Selindžera mīļotājiem, kas lasa latviešu valodā. Ja neņem vērā grāmatu pēcvārdus, pārāk daudz iespēju kaut ko vairāk uzzināt par rakstnieka biogrāfiju latviešu valodā nav bijis, un Slavenska rūpīgais, lielā mērā savu priekšteču veikumā balstītais darbs (Iana Hamiltona Meklējot Džeromu Deividu Selindžeru, Pola Aleksandera Selindžera biogrāfija, Selindžera meitas Mārgaretas atmiņas Sapņu ķērājs) ir pamatīgs atspaids. Raiti uzrakstītais vēstījums ļauj izsekot Selindžera dzīves gājumam, sākot ar pirmajām ziņām par viņa dzimtu, kas nākusi tepat no netālās Leišmales ebrejiem, ģimenes nonākšanu ASV, paša Selindžera piedzimšanu, skološanos un, visbeidzot, – nonākšanu Otrā pasaules kara frontē, Hurtgena mežā piedzīvotajām un vācu koncentrācijas nometnēs pieredzētajām šausmām u. tml. Līdztekus biogrāfiskajam pavedienam vijas stāsts par Selindžera rakstniecības centieniem, neatlaidīgajiem un nebūt ne vieglajiem pūliņiem savu literāro veikumu publicēt.
Aiziešanas fakts
Tomēr, lai kā Slavenskis censtos, biogrāfijā atrastās traumas un literārajos darbos pamanītie mājieni vai līdzības nekādu "Selindžera mīklas" atrisinājumu nesniedz. Un ne jau tikai tāpēc, ka šāda metode – jo īpaši, ja to piekopj nekritiski noskaņots autors – īsti nespēj izskaidrot cilvēka biogrāfijas posmu, par kuru viņš pats neko nav uzskatījis par vajadzīgu stāstīt vai rakstīt, bet citiem par to ir galvenokārt tikai nostāstos balstīti priekšstati. Manuprāt, pati galvenā Selindžera biogrāfiju rakstīšanas problēma ir allaž aplami izraudzītā "frekvence" jeb svārstību amplitūda, kādā to pieņemts aplūkot, proti, galveno uzmanību veltot viņa "aiziešanas" jeb "pazušanas" faktam un centieniem rast tam izskaidrojumu.
Kā redzams jaunākajā Selindžeram veltītajā biogrāfijā – Deivida Šīldsa un Šeina Salerno grāmatā Selindžers, kas kļuvusi par pamatu arī dokumentālajai filmai Selindžers –, no rakstnieka "klusajiem gadiem" pāri palikusi ne viena vien fotogrāfija. Apbraukājot vai puspasaules un intervējot kādus pārsimt cilvēkus, viņiem ir izdevies uzzināt krietni vien vairāk, nekā lūkojoties tikai rakstnieka pagātnē un izdotajos darbos. Tāpēc likumsakarīgi rodas vēlme pavaicāt – vai varētu būt tā, ka Selindžers nemaz nebija "norobežojies", bet vienkārši atteicies darīt to, ko visi no viņa kā atzinību guvuša autora sagaida un pēc dažu grāmatu iznākšanas uzskata par rakstnieka pienākumu.
Tas nedaudz atgādina mūzikas vēsturnieku ņemšanos, cenšoties par varītēm izdibināt, kur gan pašā slavas virsotnē esošais Bobs Dilans uz diviem mēnešiem nozuda 1966. gadā – laikā, kad Dilanam taču būtu bijis jānodarbojas ar to, "ka viņš ir Dilans". Cits "pazušanas" piemērs ir vēl arvien rosīgais amerikāņu rakstnieks Tomass Pinčons, par kuru gadu desmitiem runā kā par ārkārtīgi izvairīgu, noslēpumainu un antisociālu personu. Lai gan ir labi zināms, ka viņš dzīvo Manhetenā, mēdz brīvi pastaigāties pa Ņujorkas ielām un i nedomā kur slapstīties. Vienīgā nelaime, ka viņš neuzvedas, kā slavenam rakstniekam būtu jāuzvedas, un, iespējams, tas arī bija galvenais Selindžera noslēpums.