Grāmatas Kamera obskura recenzija. Vēstures pils tumšā istaba

Simbolisks tēls, kas sasien romānu vienotā veselumā, ir jau nosaukumā minētā camera obscura – fotoaparāta pirmsencis ar caurumiņu objektīva vietā, caur kuru aina redzama sīciņa un kājām gaisā. Iespējams, šo "apgriezto" un optiski samazināto redzespunktu visa stāsta garumā arī pirmsākumos vēlējies ievērot rakstnieks, taču, kā pats spiests uz grāmatas vāka atzīt, "romāns, sākotnēji iecerēts kā stāsts par Latvijas vēsturi gadsimtu gaitā caur vienu muižu kā kinokameras aci, necik ilgi – kā nereti gadās – ņēma rakstnieku savās rokās, vilka pats sev līdzi". Kurp tas aizvilcis? Galops pa vēstures džungļiem Romāna sākums patiesi attaisno cerības – muižas sadzīvē, muižas domāšanā ieskatāmies ne tikai pa nelielu caurumiņu, bet pat pa divvirtņu logu. Centrā – Vidzemes guberņas barona fon Lēbes dzimta XX gadsimta sākumā. Kā muzeja portretu galerijā sarindojas īsiem, precīziem vilcieniem iezīmētie dramatis personae. Barona māte, ģenerāliene Niko, ar taisno muguru, sakniebto lūpu līniju un "šķirisko" domāšanu šķiet kā izkāpusi no cita gadsimta. Barons, labdabīgais, bet vājais Johans Augusts, visu laiku plīvo kaut kur fonā. Viņa dēls Volfgangs cieš no romantiski dižciltīgas kaites – mīlas pret zemnieku jaunavu. Visbeidzot, meita Margarēta Šarlote, caur kuras domu un izjūtu prizmu arī vērojam visu, ko aristokrātijai var piedāvāt "humānais" XX gadsimts. Kā pareģojums par nākotni, kurā no muižnieku ligzdām atliks tikai izbalējuši, pelēkbalti fotouzņēmumi, ar fotoaparatūru padusē muižas pagalmā iesoļo arī kaimiņu zemnieka dēls ar zīmīgo vārdu Namejs (jautājums, vai šāds personvārds XX gadsimta sākumā varēja būt plaši zināms, paliek atklāts). Vienlaikus uz pagātni no 1941. gada vācu okupētās Latvijas, pie tēva muižas drupām stāvēdama, noraugās jau novecojusī Margarēta, viņai blakus – jaunības drauga kaimiņu barona dēls, alkdams atgriezties savā postenī vērmahta rindās (vācu nākotnes iemiesojums?), un pašas garīgi atpalikušais dēls, «iesprostots sešgadīga bērna pasaulē» (norāde uz aristokrātijas dzīvotnespēju modernajos laikos?). Vēsture nesaudzē nevienu. Vēlreiz izejot atmiņu ceļu, Margarētai nāksies no jauna pārdzīvot gan 1905. gada "šausmīgos notikumus", kā uz tiem atsaucas dižciltīgās aprindas, gan Pirmo pasaules karu, 20. gadu sākuma juku laikus, kā arī Otro pasaules karu un izsūtīšanas. Milzīgs vielas apjoms, kuram, šķiet, diez vai var pietikt vietas romāna 223 lappusēs. Un tiešām: liekas, vīles vietumis netur – sākot no romāna otrās trešdaļas, notikumu birums ir tik blīvs un ieskicēts tik straujiem vēzieniem, ka ierindas lasītājs, kurš ļoti labi nepārzina attiecīgā laikposma vēsturi, tikai ar grūtībām spēj tiem izsekot. Margarētas personiskā vēsture, kas sākumā gleznota pieskārienu tehnikā, tik vieglā kā ceriņkrūma smarža aiz muižas bērnistabas loga, pamazām sāk izplūst košos, pat pārspīlēti ekspresīvos krāsu triepienos. Švirkts! – muiža deg sprakšķēdama. Švirkts! – sarkanarmiešu zvērības. Švirkts! – varone jau Pēterburgā. Švirkts! – Maskavā. Bet, tā kā aprakstītais vēstures posms, vēl gluži jēls un neapdzijis, čūlo arī latviešu lasītāja apziņā nieka vienu vai divas paaudzes senā pagātnē, šis «galops pa vēstures džungļiem» teju katram uzspiedīs uz jutīgiem punktiem. "Ne grieķa, ne pagāna"Iespējams, vēloties radīt visiem lasītājiem pieņemamu tēlu, Lejiņš savai varonei nav piešķīris izteiktus vaibstus, raksturlīnijas, kas ļautu tai pieķerties, – Margarēta, "jaunava ar vienmēr izbrīnā sastingušām acīm", kā nevarīgs simbols tiek burtiski svaidīta pa Eiropu un Āziju vīriešu kara spēlītēs un visos notikumu virpuļos šķiet vien nevarīgi atkal un atkal taujājam: "Nu kāpēc tā?" Ainas ir spilgtas, emocionāli iedarbīgas, bet bieži neatbildēts paliek jautājums – ko par to visu saka "kamera obskura", kā to uztver alternatīvais, nelatviskais domu gājiens? Tāpēc sākotnēji pieteiktais inversais skatījums uz Latvijas vēsturi pamazām griežas atpakaļ jau ierastā leņķī un pārvēršas nenoliedzami talantīgi uzrakstītā, tomēr visai tradicionālā stāstījumā par likstām, kas piemeklē jaunu sievieti dažādu tautu sakāmvārdos nolādētajos pārmaiņu laikos. Jo Margarētu, kura klīst pa padomjzemes plašumiem, meklēdama latviešu strēlniekus un konkrēti Nameju, ne tikai fiziskā ziņā vien vairs nevar atšķirt no plintniecēm, kas sievieti ietērpj savalkātās zaldātu biksēs un naģenē, – arī viņas iekšējā vēstījuma stils tobrīd vairs ne ar ko neatšķiras no daudzkārt jau lasītiem izdzīvošanas stāstiem – gan romāniem, gan patiesiem dzīvesstāstiem. Laikam taču "kamera obskura" – tulkojumā "tumšā istaba" – savu tomēr ir padarījusi – sajaukusi laiku, tēlus un valodas. Šarmu sižeta spīvumam piešķir autora bagātīgā, filigrāni lietotā valoda, simbolisko tēlu taustāmība. Pāri visam klājas vecās fotogrāfijas, citiem vārdiem – atmiņu smeldze. Pēc revolūcijas Margarētas tēvs liek atjaunot nopostīto pili, taču nekas nespēj restaurēt meitenes bērnības smaržu. "Atceries, kas tu esi," ir refrēns, kura pavadībā dzīvo un mirst vecās aristokrātijas sardze – baronese. Taču atcerēšanās ir dzimtas lepnuma un posta cēlonis vienlaikus. Atceroties savu pienākumu, bojā iet barons, atceroties savu izcelsmi, verterisku galu ņem Volfgangs. No visas dzimtas izdzīvo vienīgi Margarēta, jo spējusi nevis atcerēties, bet aizmirst, kas viņa ir. Taču ar labprātīgi zaudētu identitāti, kā redzams, nepietiek. Romāna noslēgumā izrādās, ka vēstures vaiga priekšā nav "ne grieķa, ne pagāna", ne latvieša, ne vācieša. No dižciltīgās pagātnes paliek pāri vien brīnumainā kārtā nesaplīsusī Ķīnas vāze vecās muižas drupās – trausla, pilna atmiņu un... nevajadzīga.