Grāmatas Manas dzīves apraksts recenzija. Tā rakstīja mežzinis Bērziņš

Tā kā fotogrāfs talantīgs un tonis tik neuzstājīgs, bez grafomāniem un viņu radiniekiem raksturīgās pašpārņemtās uzbāzības ("pašiem liekas, ka tas ir kas vairāk par senča atmiņām, nez kā citiem izklausīsies..."), intriga ir pietiekama, lai tajā pašā vakarā ķertos pie grāmatas. Un... izrautu to pusotrā dienā, aizmirstot par tās amatierisko izcelsmi, proti, dzimtas saietā radiem dāvināts suvenīrs Bērziņu un Kalnu dzimtas pašapziņas nosargāšanai un uzjundīšanai.Filmā šeit sāktos Miķeļa Bērziņa trauksmainās dzīves ekranizācija, kas aizsviestu skatītāju laikā uz XX gadsimta pašu sākumu, kad 1900. gadā Kurzemes saimnieka ģimenē pasaulē nāk pirmdzimtais - puika Miķelis. Tālāk bērnība cara Krievijā, dzīves plaukums neatkarīgajā Latvijā un pārciestie desmit gadi Sibīrijas lēģeros.Tiktāl par tikko kā izdevniecībā Dienas grāmata iznākušās Miķeļa Bērziņa grāmatas Manas dzīves apraksts priekšvēsturi. Iztēlotais fotogrāfs ir Dienas kolēģis Kristaps Kalns. Viņa brālēni - portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš un Valdis Kalns, Latvijas valsts mežu jurists. Šobrīd vīrieši starp trīsdesmit un četrdesmit jau mazdēlu paaudzē kopā ar citiem radiem turpina audzēt Miķeļa Bērziņa ciltskoku - gan dzīvojot viņa mājās Auceniekos un stādot mežus, gan iekopjot citas lauku mājas, vidi, gan nododot tālāk saviem bērniem to, kas ir vērtīgs. Ingus: "Kad ar Neli [meita] esam labi pastrādājuši pie malkas un vakarā aizbraucam uz dīķi nopeldēties, un, braucot atpakaļ, pa miglu pārskrien buki, es jūtu, ka nododu tālāk to, kas ir vērtīgs." (Ieva Alberte. Restartējuši dzimtu. Žurnāls Ir. 11.-17.X. 2012. Šeit var izlasīt grāmatas izdošanas priekšvēstures un ciltskoka detaļas.)Visi ārpusnieki, kam dažādu paaudžu Kalni un Bērziņi "testa režīmā" bija iedevuši izlasīt Miķeļa Bērziņa astoņpadsmit atmiņu burtnīcas, tās atzina kā vērtīgas plašākai auditorijai un rekomendēja atrast izdevēju.Pirmajā personā rakstīta dokumentālā literatūra - XX gadsimta vēsture no "mazā cilvēka" intīmo pārdzīvojumu pozīcijām - nevienu vairs nepārsteidz. Kopš pirmā spilgtākā vēstneša - Daiņa Grīnvalda sastādītajām tēva dienasgrāmatām Kā es redzēju tās lietas. Mana tēva Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata, 1940-1945 (Preses nams, 2002) - pagājuši desmit gadi.Kāds ir Miķeļa Bērziņa atmiņu pienesums šajā "personīgās Latvijas" stāstu tendencē?Vispirms svarīgi nepāršķirt ievadrakstus. Vispirms Ingus Bērziņa asredzīgi, iedvesmojoši vārdi, kurus vajadzētu ierakstīt Latvijas attīstības plānā. Bērziņa juniora ideja par lauku aristokrātiju, kas nav ne skolotāji, ne juristi, ne dakteri (tikai), bet visi gaiši ļaudis, lai cik tas banāli skanētu, - tiešām iedveš cerību. Par veselīgi pašapzinīgu, inteliģentu sabiedrību bez Cibiņa kompleksa.Otra atskārta, kas ielīksmo I. Bērziņa ievadā: "Bez koķetērijas un iedomības varu teikt, ka mani - uzaugušu kā Bērziņu - vienmēr ir izbrīnījis šis iracionālais "vidējā latvieša" "vai nu - vai": ja tu interesējies par mākslu, tad tu neinteresējies par sportu, un otrādi; ja turi augstu morāles vērtības, tad tu nerūpējies par savu ģimenes materiālo stāvokli, un otrādi." Tas, ka Pauls Bankovskis raksta labi (otrs ievadraksts), jau bija zināms.Miķeļa Bērziņa atmiņu intonācijā un rakstības stilā jūtams, ka gara un spara saplūšana harmoniskā veselumā ir dzimtas tradīcija. Jau kopš bērnības Miķelis, riskēdams pat sastrīdēties ar tēvu, sapņo par izglītošanās iespējām. Tas ir Ariadnes pavediens viscaur viņa dzīvei un atmiņām. M. Bērziņš raksta vīrišķīgi tieši, bez kādiem pārspīlējumiem un emocionālām pasāžām, kas tekstu no izziņas viedokļa padara īpaši vērtīgu, jo tas sasniedz gandrīz kinohronista kameras filmētu objektivitāti.Varbūt tāpēc, ka Manas dzīves apraksts ir jau dzīves nogalē rakstītas atmiņas (dienasgrāmatu pirmās personas subjektīvisma šeit ir maz), tas ir mērķtiecīgi virzīts un jau autora paša kvalitatīvi rediģēts teksts. Atliek tikai apbrīnot autora fantastisko atmiņu."Skats bija drausmīgs," vērojums par sieviešu un bērnu rāpšanos vagonos ir viens no emocionālākajiem teikumiem. Apvaldīts niknums un bezspēcība uzbango arī ainās par pazemojumu, stājoties kailam "trulu, brutālu krievu" komisijas priekšā.Tieši šķietamais bezkaislīgums daudzās epizodēs uzdzen šermuļus, jo zināms, kāda elle ielasāma skopajos vārdos. Citādi īpašības vārdi tērēti maz. Bērziņš, kā jau mežsargs, mīl skaitļus. Atmiņās ir ļoti daudz precīzas informācijas (govju skaits, kalpu algas utt.) tieši lietišķajā skaitļu valodā. Lai gan ar detaļu - konkrētu skaitli - saistās arī kāda ļoti emocionāla epizode. Par labu darbu lēģera vadība ieslodzītajiem sūtījusi pankūkas. Vecs lēģernieks pa ceļam tās apēdis. Deviņdesmit! Un būtu ēdis vēl. Vai var vēl spēcīgāk runāt par badu? Ja nu vienīgi Herta Millere ar savu Bada Eņģeli varētu sacensties. Neviens no bešā palikušajiem nedusmojies. Katram bijušas paredzētas trīs pankūkas, nogaršot vien būtu sanācis, mierinājuši nelaimīgo sūtni.