Ja es organizētu reklāmas kampaņu šai grāmatai, sāktu ar saukli – šī ir īpaša grāmata, obligāta skolotājiem, vecākiem, bērniem, visiem! Uzskatiet šīs rindas par kampaņas sākumu.
Skolotāja Krāsne ir kāda anonīma nēderlandiešu skolnieka fiktīva (jo rakstnieka Tona Telehena sacerēta) dienasgrāmata par viņa un citu viņa klasesbiedru mocītāju – skolotāju. Citēju autoru: "Šī dienasgrāmata ir sava veida kliedziens pēc palīdzības." Nezinu, kā šo grāmatu uztvers bērni, varbūt vienkārši nošausmināsies, varbūt teksta un mākslinieka Harī Hēlena ekspresionistiskos zīmējumus uztvers vienkārši kā melno humoru, mani vairāk uztrauc bērnu vecāku, un it īpaši skolotāju, reakcija.
Jā, grāmata ir neparasta, it īpaši mūsu bērniem domāto grāmatu kontekstā, manuprāt, mūsu sabiedrība en masse ir konservatīva, lai neteiktu skarbāk. Grāmatas par kaķīšiem, sunīšiem, rotaļu lācīšiem, princesēm, mīļiem vecākiem, klausīgiem paibērniņiem – lūdzu, biezā slānī! Bet tādas tēmas kā karš, genocīds, holokausts, sadisms – nu nē, pasargāsim mūsu eņģelīšus no ļaunuma! Labākajā gadījumā tādas grāmatas, kas pārkāpj nerakstītos tabu, tiek uztvertas ar nesapratni.
Atcerēsimies skandālus, šķiet, par dāņu grāmatu, kurā puisītis kļuva par meitenīti, par grāmatu, kuras nosaukumā bija vārds – "kaka"! Vēl agrāk – lieliskā grāmata par kurmīti, kuram kāds bija uztaisījis uz galvas! Vēl senāk – žurnāla Zīlīte numurs par to, kā rodas bērni!
Un tagad, klusās šausmas, grāmata par skolotāju sadisti, kura sit bērnus! Protams, "tāda" skolotāja nevar būt – tāpēc, ka nevar būt! Tikai – kur noslēpt žurnālistes Aijas Kinces vēstīto par skolotāju, kura kādam bērnam gandrīz norāva ausi? Šim gadījumam ir mūsu eiropeiski kristīgajām vērtībām cienīgs risinājums – skolotāja tika atlaista no darba un tagad ir audzinātāja privātā bērnudārzā.
Vēl – Rīgā (sic!), nevis kādā tur Sumpurņu ciemā – mūzikas skolotāja tā bļāva uz skolnieci, ka tā sāka raustīt valodu!
Diemžēl varmācība, gan fiziska, gan morāla, vēl arvien ir raksturīga mūsu sabiedrībai. Atcerēsimies plakātu ar vecākiem un bērnu, starp kuriem guļ siksna.
Protams, ne jau visi skolotāji ir "tādi". Bet atcerēsimies proporciju starp karoti darvas un mucu medus.
Mēs nevaram prasīt no katra skolotāja, lai visi viņa audzēkņi kļūst par Gandijiem vai Mātēm Terēzēm, bet...
Padomājiet, no kurienes radās žīdu šāvēji, VDK darbinieki un ziņotāji, – arī viņi reiz bija bērni... Arī tādi skolotāji kā skolotāja Krāsne reiz bija bērni... Arī viņa ir upuris. Vai mēs visi – vecāki, skolotāji, sabiedrība – darām pietiekami, lai tā nebūtu?
Vēl atļaušos pieminēt autora lielisko humora izjūtu – mazā zēna plānotie atriebības plāni, kā arī "šausmīgie" zīmējumi – kādi citi tad piederētos šādai grāmatai? – ir augstas raudzes darbs.
P. S. Ja pēc grāmatas izlasīšanas jūs pārņem melnas domas, iesaku izlasīt (vai pārlasīt) cita nēderlandiešu autora Žaka Frīnsa grāmatu Skolotājs Jāps var visu (arī brīnišķīgajā Ineses Paklones tulkojumā), jo dzīvē – paldies Dievam! – ir arī labi skolotāji!