Latviešu grupa Dzelzs vilks ir gājusi garu ceļu līdz tam, kas bija redzams 20 gadu jubilejas 3. un 4. februāra koncertos Palladium Rīga.
«Šķībo» kompānijā
Pirmie desmit gadi pagāja, spēlējot lielākoties metālistu pasākumos un īpaši neizraujoties no underground vides. Gadu tūkstošu mijā pievienojoties taustiņinstrumentālistam Kasparam Tobim, kurš pirms tam bija pazīstams kā Ainara Mielava pavadošā sastāva dalībnieks, sāka parādīties tādi mūzikas ekspertu vērtējumi kā «taustiņnieks izvelk», bet grupas līderis Juris Kaukulis izpelnījās salīdzinājumus ar tolaik Latvijā ļoti populāro Villi Valo no somu grupas Him un citas kritiskas piezīmes par savu dziedāšanu, kuru galvenais iemesls bija no citiem Latvijas dziedātājiem atšķirīga balss, kas pie ierastās «pareizās dziedāšanas» pieradušajiem tūliņ liekas nepareiza. Kaukulis dzied tā, kā viņš prot, un īpaši svarīga ir viņa neatkāpšanās no savas dziedāšanas manieres, lai sāktu līdzināties citiem, - viņš ir viens no retajiem dziedātājiem ne vien Latvijā, bet arī pasaulē, kura balss runājot un dziedot gandrīz neatšķiras. Tātad tas cilvēks uz skatuves nav kāds cits paša iedomāts tēls, kura kostīmā jāiemācās ievīstīt sevi ilgā un grūtā aktiermeistarības apgūšanas darbā. Šis darbs darīts no pretējās puses, intensīvi koncertējot mazās un ne tik mazās vietās ne vien ar Dzelzs vilku, bet arī ar ballīšu sastāvu Zelta vilks un padarot savu, nevis kāda cita iedomāto Kaukuli par Latvijā pieprasītu brendu, kā to pasaulē panākuši vēl «šķībākie» Toms Veitss, Niks Keivs vai Deivids Bovijs.
Patur fanus siltumā
Koncerts sākas ar pagarinātu Dzelzs vilka jaunākā albuma Dzīvnieks pilsētā pirmās dziesmas Saites sociālas introfonogrammu, kam ar saviem instrumentiem pakāpeniski skatuves dūmos pievienojas grupas dalībnieki, un šī pāreja no studijā ierakstītā uz dzīvajā spēlēto notiek tik plūstoši, ka klausītājs nemaz nemana, ka no ieraksta klausīšanās jau ir ierauts koncertā. Kā jau solīts, koncerta pamatdaļa ir viss jaunais albums, un, ja tā dziesmas ierakstā kādu nepārliecināja un likās par sintētisku, Palladium tās pilnībā atdzīvojas, turklāt tas viss tiek pasniegts ar trīskāršu spēku - mūziku papildina superaugsta līmeņa horeogrāfisks priekšnesums, jo albuma priekšvēstnesis bija deju izrāde Matīsa tirgus gaļas paviljonā pirms pusotra gada. Vēl uz trim ekrāniem tiek rādītas speciāli gatavotas Dzelzs vilka ilggadējās cienītājas Lauras Rožkalnes video projekcijas, kas lieliski papildina visu dzīvajā notiekošo ar erotiski eksistenciālām ainām un to pašu dejotāju priekšnesumiem. Tomēr visam pāri ir mūzika un azarts, ar kādu grupa to spēlē, aizraujot arī savus fanus, kuri zina no galvas vai katru Kaukuļa frāzi. «Kas uzkrita man uz galvas/Dievs, vai tās ir tavas asaras?/Vai tas ir kāds nevainīgs joks?/Varbūt tas ir vienkārši lietus…» skan no visām pusēm dažādās, lielākoties jaunu meiteņu, balsīs, kad Juris izlaiž 2003. gada dziesmas Ļauj man tevi… ievadu, ar sev raksturīgo viltīgā runča smaidu atgādinot otro dziesmas nosaukumu Lietus. Tomēr tādas lieliskas «laika apstākļu» nenovēršamības himnas kā Ledus un Sniegs šoreiz izpaliek, it kā cenšoties vismaz uz koncerta laiku paturēt savus fanus siltumā un pasargāt viņus no ārā valdošā polārā klimata.
Ja runājam par labākajām Latvijas šībrīža koncertgrupām, tad Dzelzs vilks neapšaubāmi ir uz augstākā pakāpiena, ne kripatiņu neatpaliekot no tiem, kas piepilda ar publiku savus solokoncertus arēnās un estrādēs, vienīgi dažam labam piemīt īsti vīrišķīgs dzelzs tvēriens komplektā ar zvērīgu vilka pacietību, kas nestabilākas dvēseles var arī drusku pabiedēt, bet tas arī tikai līdz pirmajai reizei.
Braiens