Izrādes Nora recenzija. Rūgtie mandeļu cepumiņi

Pirmizrādē pirms nedēļas Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē aplausi pēc Noras negribēja beigties. Silti, apvaldīti, dziļi, bez kādas kājās lēkšanas, tie nozīmēja vienu – tas ir par mums! Par mani! Pēc šī Māras Ķimeles iestudējuma ir grūti pateikt, par ko ir bijušas redzētās Noras (Leļļu nami). 2003. gadā režisore Noru iestudēja JRT Lielajā zālē. Ķimeles jaunā interpretācija it kā noņem zvīņas no acīm.

Neizbēgamais pienākums – bēgt

Ibsena Piezīmes laikmetīgai traģēdijai datētas jau ar 1878. gadu: "Ir divu veidu garīgie likumi, divu veidu apziņas – viena vīriešiem, otra – sievietēm. Viņi nesaprot viens otru, bet dzīves praktiskajos jautājumos vīrieši tiesā sievietes, it kā viņas nebūtu sievietes, bet vīrieši. Lugas beigās sieviete ir pilnīgi apjukusi – kas ir labi un kas – slikti, viņa ir apmaldījusies, no vienas puses, savās sajūtās, no otras – ticībā autoritātei." Visticamāk, lugas pamatā ir Ibsena labas draudzenes Lauras Kīleres liktenis. Kad viņas vīram atklāja tuberkulozi un ārsti ieteica uzturēties saulainākā klimatā, viņa, vīram nezinot, aizņēmās naudu un vēlāk sapinās kreditoru lamatās. Kad tas atklājās, vīrs no viņas izšķīrās, sievietei atņēma bērnus, un Laura Kīlere dzīvi beidza nervu klīnikā.

Paldies Oslo Nacionālajai bibliotēkai, kas ir digitalizējusi recenzijas par pašu pirmo Leļļu nama iestudējumu Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī 1879. gada 21. decembrī, tikai trīs nedēļas pēc lugas izdošanas ar sensacionāliem panākumiem. Tiek izdoti divi papildmetieni. Recenzenti noslāņojas – revolucionārajos, sašutušajos un nogaidoši piesardzīgajos. Tomēr visas recenzijas līdzīgi ir fiksējušas pirmo skatītāju sajūsmu – aplausi vienādi stipri esot bijuši gan beigās, gan – starp cēlieniem. 23. decembrī avīzes Sociāldemokrāts recenzents ar parakstu I – n gavilē. Recenzija līdzinās manifestam: "Beidzot Karaliskajā teātrī notikums, un pirmās klases notikums! Šī luga skar tūkstošiem ģimeņu dzīvi; o, jā, ir tūkstošiem šādu leļļu namu, kuros vīri sevi izklaidē, pret savām sievām izturoties kā pret bērniem. (..) Kuram gan pēc šīs izrādes noskatīšanās būs drosme nicīgi runāt par projām bēgošajām sievām? Vai ir kāds, kurš nejūt, ka šīs jaunās, apburošās sievietes pienākums, viņas neizbēgamais pienākums ir atstāt šo džentlmeni, šo vīru, kurš viņu lēnām ziedo uz sava egoisma altāra un atsakās novērtēt viņas cilvēcisko vērtību." Savukārt avīzes Tēvzeme recenzents slavē spožos dialogus, loģisko un psiholoģisko notikumu attīstību, Ibsena talantu kopumā, tomēr viņam absolūti nav pieņemama Noras idejiskā puse – šis esot gadījums, kad autoram "ir grūti atrast beigas, kas apmierinātu gan viņu pašu, gan publiku", un "viņš ir bijis spiests patiesības vietā izvēlēties efektu" (avots: ibseb.nb.no).

Interesants ir fakts, ka Ibsens, pakļaujoties laikabiedru spiedienam, uzraksta otru finālu, laimīgo. Nora paliek. Pavadkomentārā Ibsens uzsvēris, ka viņam tas ir pilnīgi nepieņemami, jo kropļo iecerēto ideju, tomēr labāk viņš to izdarot pats, nekā kāds cits to paveic nemākulīgāk. Nora ar kompromisa beigām ir spēlēta Ibsena laika Vācijas teātros.

Aktierisks briedums

Pārceļamies no 1879. gada 21. decembra uz 2017. gada 29. martu – Jaunā Rīgas teātra Mazo zāli. Aktieri spēlē tik nospriegoti un precīzi, ka, liekas, var dzirdēt tikšķam neesošu sienas pulksteni. Kad Janas Čivželes Nora, apātiski sēžot uz dīvāna, saka, ka viņai palikusi "trīsdesmit viena stunda dzīves" (laiks līdz liktenīgās vēstules atvēršanai), skatītājs gluži ar ādu var sajust, cik viņas ārējais miers ir mānīgs un iekšējais dvēseles stāvoklis – uzvilkts un nokaitēts. Kaspara Znotiņa Doktora Ranka klātbūtnē Mazputniņa maska no viņas sejas nobirst, un viņa pārvēršas par skaistu, jaunu, gudru sievieti. Mainās viss, pat balss tembrs un acu skatiens.

Tas, ko savā lomā – trešā liekā, uz nāvi slimā Daktera Ranka, tēlā – ieliek Kaspars Znotiņš, manuprāt, nepakļaujas aprakstam. Varu tikai kārtējo reizi apbrīnot aktieri, no kādiem avotiem viņš smeļas, lai katru jaunu lomu padarītu par mazu aktiermākslas pērli. Pa skatuvi Kaspara Znotiņa – Daktera Ranka izskatā staigā mīlestība. Nora viņam aptin ap kaklu raibu šallīti, promejot viņš to tā kā pasmaržo, kā pieliek pie vaiga šalles galus. Neticami, cik ietilpīgs talantīga aktiera rokās var būt sekundes ilgs žests. Ranka mīlestība izpaužas skopi, bez patētikas, citreiz tas ir tikai "labdien, Nora" un "uz redzēšanos, Nora", īss skatiens vai rokas pieskāriens (gandrīz) pāri baltās lampas kupolam. Ranks "noraujas" tikai vienreiz, kad ielec iekšā Noras un Helmera dejas mēģinājumā un uz mirkli dabū Noru tikai sev. Viņam tas gan nav nekāds mēģinājums. Viss notiek pa īstam – uz dzīvību un nāvi.

Viņa gadījumā – nāvi. Mākslinieka Andra Freiberga telpa ir lakoniska. Kā jau lugā teikts – to pēc savas gaumes iekārtojis jaunizceptais bankas direktors Tūlvars Helmers. Nekā lieka. Divi tumši ādas dīvāni uz ritentiņiem un lieliem ādas spilveniem. Izrādes laikā tie kļūst par fizisku varoņu psiholoģijas izpaudumu. Strīda brīdī Nora atsperas un aizripinās tālu prom no Helmera. Noras atmaskošanas naktī, kad Helmers ārdās dusmās un panikā, viņš sagrūž dīvānus kopā un iesloga Noru kā sprostā.

Telpā vēl ir daži skapīši ar atvilktnēm, kur Nora slēpj savus vīra aizliegtos un apsmietos sievišķīgās pasaules niekus, piemēram, tūtu ar mandeļu cepumiņiem, kurus uztraukuma brīžos gremo citu pēc cita gluži bez kāda prieka. Līdz šim nebija gadījies redzēt Noras interpretāciju, kurā šī infantili erotiskā rotaļāšanās pāra starpā ar mīļvārdiņiem būtu padarīta tik skaidra un konsekventa. Šo masku – Nora – Mazputniņš, Nora – tarantellas dancotāja – Nora vīram ceļ priekšā jau septiņus gadus. Pieglaimīgu, naivu bērnu, kurš kāro tik pēc naudas eglītē, zelta papīrīšos. Rotaļīgu kaziņu, kas vienā mirklī ielec dīvānā, ierušinās vīram padusē, ieslidina roku zem krekla un dabū, ko gribējusi. Līdz brīdim… Janas Čivželes Nora nešaubīgi dzīvo dubultu dzīvi. Grūti iztēloties, kas tā ir par elli… Prieks par aktrisi, kura zem Jaunā Rīgas teātra jumta attīstījusi sevī tik vērā ņemamu aktierisko varēšanu, ka spēj šo Noras šizofrēniski sašķelto psihofizisko stāvokli pārliecinoši izdzīvot.

Izrādes sākumā Nora uz grīdas izber eglīšu rotājumus – bumbas aizripo pa visu istabu. Scenogrāfija, muzikālais noformējums un aktierspēle darbojas papildinošā mijiedarbībā. Sadzīviskie priekšmeti un vide uz īsi brīdi iemanto metaforisku jēgu, atsvešinātībai starp vīru un sievu augot augumā, šķietami omulīgās Ziemassvētku mantiņas kļūst par traucējošiem durstīgiem čiekuriem, kuri jāpasper tālāk kaktā, plašu atskaņotāja spēlētās mīlīgās norvēģu Ziemassvētku dziesmiņas – bezmaz par izsmējīgām troļļu balsīm. Šī svētku mīlība – prieks un miers sirdī – ir tik lielā kontrastā tam, kas patiesībā notiek šajā dzīvoklī. Metaforisku virsjēgu brīžam iegūst arī lampas. Norautas zemu virs dokumenta, lai labāk varētu to izlasīt, tās drīzāk rada nopratināšanas telpas, nevis mājīgas viesistabas noskaņu.

Nav advokāte nevienam

Māras Ķimeles izrāde tik izdevusies man šķiet arī tāpēc, ka vēstījumā ir atvērta. Visticamāk, katrs/katra to interpretēs citādi, saskaņā ar savu dzimumu, vecumu, dzīves pieredzi un izpratni par to, kas ir mīlestība un dzīvesdraugu attiecības. Režisore turpina savu mūža tēmu – par sievietes un vīrieša sarežģīto kopā būšanu, pievelkoties un atgrūžoties vienlaikus.

Man ļoti patīk, ka Māra Ķimele nav iestudējusi izrādi par vīriešiem – despotiem, kas "upurē Noru uz sava egoisma altāra". Starp citu, tādu izrādi viņa jau iestudēja 2004. gadā šajā pašā JRT Mazajā zālē – Līze Luīze pēc dokumentāliem notikumiem Skandināvijā.

Ļoti veiksmīgi darbojas Ķimeles izvēle atteikties no bērniem vispār. Citkārt viņus pāris reižu uzstumj uz skatuves, lai Nora viņus varētu sabučot, bet jāatzīst, ka bērnu nozīme lugas darbībā visos redzētajos iestudējumos ir bijusi visai dekoratīva. Protams, katra sieviete pateiks, ka Nora bez bērniem un Nora ar bērniem ir pilnīgi cita sieviete, bet varbūt tomēr ne. Ja runā par cilvēka personību un patību. Un Ķimele tieši par to runā. Skaudrā un sāpīgā laulības dzīves tuvplānā. Būt kopā, paliekot pašai/pašam un atļaujot tādam būt arī otram cilvēkam. Vai tas ir iespējams? Šķiet, tas ir jautājums, uz kuru klupdami krizdami cenšas atbildēt arī šodienas pāri. Laikā, kad sievietēm vairs nav liegta tā laime "rakstīt pa naktīm", pelnīt pašām naudu un justies "gluži kā vīrietim" (arī bez ironijas). Mājsaimnieces Bovarī kundzes iracionālās brīvības alkas ar svešas pilsētas karti kabatā mūsu dienās, manuprāt, pilnīgi noteikti pazīst gan sievietes, gan vīrieši. Starp citu, režisors Ingmars Bergmans uzskatīja, ka Ibsena Nora ir Helmera, nevis Noras traģēdija. Viņu salaužot Noras brutalitāte un agresija. "Es Helmeru redzu kā ļoti jauku puisi, ļoti atbildīgu," 1981. gadā, iestudējot savu lugas versiju, intervijās teica Bergmans. Viņa izjūtām ir atbalss. Kādā vīriešu izveidotā sava dzimuma aizstāvības mājaslapā pat ierosināts iestudēt šo lugu ar Noru kā vīrieti, jo luga patiesībā esot par vīrieša apspiešanu.

Man šis strindberdziskais dzimumu karš un sacensība, kurš savienībā lielāks upuris, neliekas interesantākais skatpunkts. Vairāk interesē, kā divi cilvēki tomēr var būt kopā, cienot un mīlot viens otru ārpus sabiedrības noliktajām lomām, un ko mēs izdarām ar savu kopā būšanas laiku. Vai ir iespējams panākt otram pretī, nesalaužot sevi? Atceraties Rūbena Estlunda filmu Force Majeure? Kā nabaga ģimenes galva mirkļa vājumā, nākot sniega lavīnai, glābj savu aifonu un metas prom, pametot ģimeni pie kafejnīcas galda. Nora pēc vēstules atplēšanas ierauga apmēram to pašu – to, ka viņas vīrs nav varonis, bet vienkārši cilvēks, jā, arī nepatīkami gļēvs, mazdūšīgs, bet tāds, kāds viņš ir, viņš sakās viņu mīlam. Tam Ivara Krasta tēlojumā es noticēju. Filmā sieva Eba caur asaru un izskaidrošanās lavīnām tomēr nolemj palikt, piedot, ieraudzīt reālo cilvēku viņai blakus, nevis savu sacerējumu. Nora nolemj nolikt gredzenu uz spilventiņa un liek to izdarīt arī Helmeram, jo vairs nevar palikt ne sekundi kopā ar "svešinieku vienās mājās". No ērtas sievietes viņa ir pārvērtusies par neērtu, bet patiesu sievieti. Un šādā ziņā varbūt arī šīs ir laimīgas beigas. Lugas un izrādes paralēlais pāris – Noras draudzene Kristīne un Krogstā (iespējams, nedaudz shematisks gan Ibsena lugā, gan Ivetas Poles un Edgara Samīša tēlojumā) – principā līdzīgā aizvainojumu un pārpratumu mudžeklī, dažas reizes noraustījušies jaunu aizdomu un neuzticības konvulsijās, izvēlas tomēr sabučoties un kāpt tam visam pāri kā vienai lielai sū…čupai. Ko var teikt? Laimīgie.

Ibsens. Nora. Režisore Māra Ķimele

Jaunajā Rīgas teātrī Mazajā zālē

29., 30. aprīlī plkst. 13