Izrādes Antiņš. Zelts. Kalns recenzija. Saulveža rēciens

Nacionāla komēdija divās daļās. Tā skan žanra apzīmējums izrādei Antiņš. Zelts. Kalns, kas ir Raiņa lugas Zelta zirgs versija. Valmieras teātra Zelta zirgam 2009. gadā, kura režisors bija Viesturs Meikšāns un scenogrāfs – Reinis Suhanovs, Raiņa dotajam žanra apzīmējumam "saulgriežu pasaka" bija pievienots precizējums – par tagadni. 2018. gadā Reinis Suhanovs, būdams gan izrādes režisors, gan scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, interpretāciju piezemē vēl vairāk.

Darbības laiks ir mūsdienas, kas pirmajā cēlienā iezīmētas ar sadzīves tehnikas elementiem – televizorā priecīgi ripinās loterijas izlozes bumbiņas, Antiņš gatavo ēdienu uz gāzes plīts, kuru vēlāk izmanto arī pašnāvības mēģinājumā. Raiņa teksts diezgan labi ļaujas šādai interpretācijai, kas balstīta ironijā par "vidējā" vai drīzāk jau "mazā" latvieša ikdienas rūpēm. Ciema "mafijas boss" Bierns Jāņa Āmaņa pašironiskajā atveidojumā un Ivara Kļavinska asprātīgi veidotais mūžam aizvainoti vaimanājošais Lipsts apvieno Raiņa dotās rakstura iezīmes un mūsdienu sabiedrībā vērojamo tipāžu uzvedību. Arī Jura Lisnera spēlētais Tēvs nav nekāds labais gariņš. Šajā ģimenītē Antiņš ir pelēka pelīte ar brillītēm un astītē sasietiem matiem. Uldis Siliņš nepārspīlē, un viņa Antiņam nepiemīt garīga rakstura traucējumi (kā jau pieminētajā Valmieras izrādē Ivo Martinsona varonim), taču viņš ir cilvēks pilnīgi bez savas gribas, tikai ar sapņiem. Viņš ļauj pret sevi izturēties ar nicinājumu un necenšas pretoties.

Atmodinātā griba

Ikvienā Zelta zirga interpretācijā ir svarīgi, kā tiek parādīti antagonistiskie spēki, kas lemj par notikumu gaitu, – Baltais tēvs un Melnā māte. No Raiņa nāk arī uzstādījums, ka viņš ir "tūkstotveidis" un viņa – "vienveidīgā". Suhanova versijā Baltais tēvs iznāk no tautas, respektīvi, Arturs Krūzkops pirms izrādes sēž skatītāju vidū un tad kādā brīdī pēkšņi jau ir tēlā uz skatuves. Ievērojot kopējo ironisko stilistiku, pie brāļiem Baltais tēvs ierodas bezpajumtnieka veidolā – to abi vecākie brāļi uzskatāmi demonstrē, turot ciet degunu. Viņš nav sazin kāds labais tētiņš, viņa pozitīvisms ir pragmatisks ar skaidru stratēģiju. Pat ja šī stratēģija Antiņu gandrīz nogalina.

Savukārt Daigas Gaismiņas Melnā māte ir asaraina liekule, kura savu reālo varu slēpj aiz sērotājas maskas, ierodoties pie potenciālā mirēja ar divām neļķītēm. Šai Melnajai mātei ir ierādīta izteikti kavējoša loma notikumu attīstībā, viņa ar Balto tēvu nav līdzsvarā, bet mēģina pakļaut pasauli sev. Abi simboliskie tēli ar pasaules kārtību brīžiem spēlējas ironiskā vieglumā, rotaļājoties ar atskaņotāja pulti. Būtiska un principiāla ir režisora nostādne, ka mērķi var sasniegt tikai ar galēju pašaizliedzību, faktiski labprātīgi nolemjot sevi nāvei, un tad, nonākot jau citā dimensijā, iegūt cerēto. Antiņš līdz ar drēbēm šķiras arī no pārējās tēla sākotnējās atribūtikas – brillītēm un parūkas.

Savukārt otrajā cēlienā, kurā notiek kāpšana Stikla kalnā, tā režisoriski risināta ar samērā radikālām metodēm. Reanimācijas palātā, sistēmai pieslēgti, guļ visi trīs brāļi un Melnais princis, bet nostāk – arī Saulcerīte. Melnā māte aktīvi piedalās laikam taču varoņu sapņos notiekošo darbību komentēšanā. Brīdī, kad kāds no viņiem mēģina uzkāpt kalnā, guļošie aktieri izdara kamaniņu braucējiem līdzīgas ķermeņa kustības, bet Antiņš trešajā jājienā ir skeletonists. Šādi risinātā aina dod ieskatu par potenciālu, kādā režisors varēja pavērst visu izrādi, ja vien nenolemtu to izkāpinātai farsa estētikai.

Varētu samainīt vietām

Nacionālā teātra LMT Jaunās zāles šīs sezonas koncepcijā ar četrām pirmizrādēm, katrā uzsverot kādu skatuves mākslas elementu, par Suhanova iestudējuma galveno akcentu nosaukti vizuālie izteiksmes līdzekļi, gan uzreiz piebilstot, ka «par spīti konceptuālajam uzstādījumam, visu gaidāmo izrāžu centrā spēcīgākais un valdošais elements tomēr allaž paliks aktieris». Tomēr drīzāk jāpiekrīt teātra kritiķei Mārītei Gulbei, kura aizrāda, ka «aktierus režisors izmanto vairāk kā funkcijas savas idejas realizēšanai, un viņu personībām lielākoties te nav īpašas nozīmes" (Kroders.lv, 01.10.2018.). Ulda Siliņa gadījumā tā teikt nevar, taču otrajā plānā abu brāļu un Melnā prinča tēlotājus mierīgi varētu savā starpā rotēt un nekas konceptuāli nemainītos. Manuprāt, izrāde tikai iegūtu, ja būtu mēģināts piedāvāt atšķirīgu, netipisku Saulcerīti, taču Suhanova versijā Sanita Paula spēlē ļoti hiperaktīvu, pat neirastēnisku, tomēr kārtējo meitenīti savā aktrises karjerā. Amizants ir iemesls, kāpēc tekstā izdarīts īsinājums un Saulcerīte Antiņam prasa tikai, kādas viņam acis, bet neko nevaicā par matiem, – jo šos pašus jautājumus lugā viņa uzdod arī Melnajam princim, bet Guntaram Grasbergam jau kraukļa melnu matu nav. Jau ierasts, ka mūsdienu interpretācijās nav septiņu kraukļu, Suhanova versijā ir viens – Igora Šelegovska atveidotais tēls, reizē pievilcīgs un biedējošs.

Tarzāns iegūst Džeinu

Manuprāt, režisors īsti nav sapratis, kā izrādi pabeigt. Viss, kas norisinās pēc Saulcerītes pamodināšanas, tiek rādīts konsekventā farsa estētikā, bet, ja tā, rodas jautājums, par ko ir stāsts un kāpēc tas jāiestudē. Jā, var teikt, mūsdienu polittirgus, kurā Antiņš var uzvarēt vienīgi tad, ja izlec telpas vidū ar kailu torsu un rēc kā Tarzāns. Taču gaumes robežas, kas izrādē kopumā vairāk vai mazāk tiek ieturētas, beigu daļā sabrūk, un tikai farss kā tāds ir diezgan garlaicīgs. Mākslinieciski nav pamatots, kāpēc Karali spēlē tas pats aktieris, kas mirušo tēvu, kaut skaidrs, ka teātris nav vēlējies algot divus aktierus mazām lomiņām. Vājums un gļēvums, kas piemīt Karalim, tiek nospēlēts, bet arī šinī gadījumā būtu gribējies kaut cik oriģinālāku interpretāciju. Te viss ir skaidrs un, kaut arī spēlēts groteskas atslēgā, tomēr pamatā izteikti tradicionāls – karalis vājš, princis biedējošs, princese pusmirusi. Un Melnā māte ar invalīdu ratiņiem, kuros ievietot upuri, tepat aiz stūra.

Reinim Suhanovam ir raksturīgi pārbaudīt praksē savas ieceres un palaist tās tautās, pat ja viss nav perfekti. Tā noticis arī šoreiz, kad izrāde nav noslīpēta (vismaz pirmizrādē tāda nebija) un interesanti meklējumi mijas ar klišejām un ne līdz galam pārdomātiem risinājumiem. Ansamblis savus uzdevumus pilda godprātīgi un profesionāli, tomēr jautājums, vai Zelta zirga pārvēršana par "racionālu komēdiju" attaisnojas, paliek atklāts.