Darbs Bella Figura ir Jasmīnas Rezā pagaidām jaunākā, 2015. gadā sarakstītā luga, kas tapusi pēc Berlīnes teātra Schaubühne pasūtījuma, un tur to iestudējis pazīstamais režisors Tomass Ostermeiers. Savukārt Dž. Dž. Džilindžers acīmredzot aizrāvies ar franču dramaturģes darbiem, jo drīzumā Dailes teātrī uzvedīs viņas 1994. gadā tapušo un divreiz Latvijā jau iestudēto lugu Art.
Luga Bella Figura rakstīta pieciem aktieriem, taču nevar teikt, ka tajā būtu īpaši daudz iespēju atklāt iepriekš nezināmas meistarības šķautnes. Taču lomas prasa precizitāti un krietnu devu pašironijas.
Dialogu pingpongs
"Elle – tie ir citi," lugā Aiz slēgtām durvīm, kas savulaik iestudēta arī Liepājas teātrī, ierakstījis Žans Pols Sartrs. Jasmīnas Rezā lugā situācija nav gluži tik izkāpināta un risinās sadzīviski omulīgā vidē – restorānā un pie tā –, taču cilvēki, kuri lugā darbojas, arī ir spējīgi cits citu nomākt. Centrālais pāris – depresīvā farmaceite Andrea un uz izputēšanas sliekšņa esošais uzņēmējs Boriss ir mīļākie, kuri labprāt attiecības pārtrauktu, tomēr nespēj to. Savukārt Fransuāza un Ēriks ir šķietams paraugpāris, kura nevainojamajā tēlā plaisas parādās tikai vēlāk, un to katalizators lielā mērā ir Ērika māte Ivonna, kuras dzimšanas dienu trijotne ieradusies nosvinēt. Visi pieci nonāk vienā kompānijā, jo Boriss gandrīz sabrauc Ivonnu un tad atklājas, ka Fransuāza ir klāt neesošās Borisa sievas diezgan tuva draudzene.
Tīri tehniski radot piecu cilvēku kompāniju, kas atlikušo izrādes daļu savstarpēji mijiedarbojas, neiesaistot nevienu cilvēku no malas, dramaturģe sev sarežģī uzdevumu, jo, kad diezgan drīz ir izsmelts savstarpējo noslēpumu limits, atliek tikai reflektēt par attiecību sarežģīto dabu. Nav nekādu pēkšņu pavērsienu, nedz arī sensacionālu atklāsmju, kas visu pavērstu kājām gaisā. Sanāk tāda kā atspere – kolīdz divi atraujas no pārējiem, pēc brīža atkal visi pieci ir kopā, kaut to nemaz nevēlas. Dialogi lēkā kā pingpongā, un situācijas absurdumu uzkurina vecā kundze, kura ik pa brīdim kaut ko pazaudē vai pajautā ko tādu, uz ko nesen jau saņēmusi atbildi.
Arī mīļākā ir apnikusi
Liepājas aktieru piecnieks strādā profesionāli, taču ar uzsvaru uz vārda "strādā". Tās nav lomas, kas ļautu aktierus ieraudzīt negaidītos rakursos, tie nav tipāži, kādi nekad nebūtu bijuši šo aktieru lomu sarakstā. Taču sajūta kopumā ir stabila un uzmanība tiek noturēta. Edgara Pujāta Boriss jau sen ir aizmirsis, kāpēc apmainījis sievu pret mīļāko, jo arī tā viņam ir apnikusi. Vēl vairāk – kļuvusi kaitinoša. Boriss netiek vaļā no domas par gaidāmo bankrotu, un faktiski viss pārējais viņam kļuvis par traucēkli.
Andrea nav loma, kas Agnesei Jēkabsonei būtu, kā teikt, uz sejas uzrakstīta. Viņa vēl meklē šo raksturu, izskatās, ka nespēj īsti tajā iejusties, tādējādi uz skatuves iemieso dubultu diskomfortu – aktrise, kura mokās, tēlojot sievieti, kura mokās. Šķiet, Andreai ir gana labi atalgots darbs, tomēr viņa nejūtas piederīga tai līgai, kuru pārstāv viņas mīļākais un arī nejauši sastaptā vakara kompānija (zāle noelšas, dzirdot, cik maksā viņas kurpes, un vēl skaļāk, kad skan paziņojums, ka tā ir piektdaļa viņas algas). Taču depresīvas uzvedības izpausmēm nav pārāk daudz nianšu, un tādu nav arī Agneses Jēkabsones tēlojumam. Vientuļās mātes attālinātie jūtu uzplūdi telefona klausulē, zāles kopā ar alkoholu, izaicinoša uzvedība līdz bērnišķīgumam, lai izcīnītu sev uzmanības devu. Tieši tāpat kā to citiem līdzekļiem dara sirmā kundze – Andai Albužei izdevies asprātīgs, kolorīts tēls. Arī Ivonna cīnās par uzmanību, liekot lietā savu vecumu. Faktiski nemitīgā somiņas un citu priekšmetu pazaudēšana liek pārtraukt citas sarunas un brīžiem pavērš situāciju groteskā vai pat klaji absurdā gultnē kā brīdī, kad kundze uzskrien virsū Borisa un Andreas mēģinājumam uzkurināt dziestošo kaisli.
Temperatūra – mērena
Jasmīnas Rezā lugā parādās tas pats vīrieša tips, kādu savos darbos rāda arī citi dramaturgi, piemēram, manis nesen aprakstītais Larss Nurēns, kura lugu Dēmoni Maskavā iestudējis Elmārs Seņkovs, proti, emocionāli no mātes atkarīgais vīrietis. Tāds ir arī Kaspara Goda Ēriks. Savukārt Inese Kučinska spēlē sievieti, kura sadūrusies ar realitāti, – viņa nevar būt vienīgā sava mīļotā vīrieša mūža sieviete, jo mātes klātbūtne liek šo uzmanību sadalīt. Tātad arī šeit ir cīņa par vietu kāda cilvēka dzīvē, un šī kļūst par izrādes pamattēmu.
Dž. Dž. Džilindžers pagājušajā sezonā iestudēja trīs izrādes, kuru centrā bija emocionāli izdeguši vīrieši, kas savas bēdas slīcināja alkoholā. Bella Figura situācija nav tik saasināta, taču arī tā turpina nogurušo cilvēku tēmu, tikai vairs neizceļot vienu vai otru dzimumu. Noguruši ir visi, un visi turpina kustināt kājiņas kā krējuma podā iekritušās vardītes, jo zina, ka tā ir pareizi. Taču spēki pamazām izsīkst.
Izrādes tēls īpaši neatšķiras no reklāmkadros redzamajiem Tomasa Ostermeiera Berlīnē iestudētās izrādes kadriem. Ir īsta mašīnīte – maziņa, bet ir. Caurspīdīga tualetes kabīne. Atsevišķas mēbeles, kas ataino pie restorāna esošo ārtelpu. Scenogrāfa Kristiana Brektes piedāvātie risinājumi ir lakoniski. Vienīgi, skatoties izrādi, rodas pēkšņas alkas pēc skatuves griežamās ripas, jo pārbūves ir lēnas un smagnējas. Annas Heinrihsones kostīmi īpaši atmasko varones sievietes, jo parāda viņas mazāk elegantas, nekā pašām gribētos būt.
Bella Figura ir savdabīga izrāde. To skatīties ir pietiekami patīkami, un ir skaidrs, ka šis ir devums tam plauktiņam repertuārā, kas saucas «gudrā izklaide». Līdzsvars starp smieklīgo un skumjo ir panākts, taču izrādes kopējā emocionālā temperatūra ir mērena. It kā nav garlaicīgi, bet nav arī ārkārtīgi interesanti. Beigās var nopūsties un dziļdomīgi teikt – jā, tā tai dzīvē ir. Un solidarizēties ar skumjām par to, kas, dziesmas vārdiem runājot, varēja būt, bet nebija.
Bella Figura
Liepājas teātrī 25.XI plkst. 18, 7.XII plkst. 19
Paulas Jēger-Freiman rēgs