Liepājas teātra jaunākā izrāde – Bengta Ālforsa lugas Cilvēks, kas vairās no lifta iestudējums Gaļinas Poļiščukas režijā – ir intriģējošs un viegli reklamējams projekts, ko daudzi varētu gribēt redzēt kaut vai tikai divu ziņkārību kutinošu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai novērtētu, cik veiksmīgi teātrim izdevies pieradināt koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālo skatuvi (cerība, ka Liepājas teātrim beidzot radīsies iespēja tikt pie daudzfunkcionāla mazā spēles laukuma, joprojām nemirst). Otrkārt, lai paskatītos, kā aktiera profesijā, turklāt arhisarežģītajā monoizrādes žanrā, jūtas Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. Uzreiz var arī atbildēt – pilnīgi noteikti ir vērts ziņkārību apmierināt: teātra skatuves "melnās kastes" specifikai pielāgotā telpa strādā, un Herberta Laukšteina risks, pēc 22 gadu pārtraukuma (kopš titullomas Gerharta Hauptmaņa lugas Ormanis Henšelis iestudējumā Liepājā 1994. gadā) kāpjot uz skatuves, ir attaisnojies.
Attiecības ar ENOKu jeb liftu
Mūsdienu zviedru autora Bengta Ālforsa luga ir veca, vientuļa vīra pašironisks monologs par aizgājušo dzīvi, kurā nav izdevies nodibināt paliekošas attiecības ar līdzcilvēkiem, tāpēc par vienīgo galvenā varoņa uzticības personu kļuvis KONE firmas lifts, kura nosaukums spoguļrakstā izlasāms kā ENOKs. Luga ir dramaturģiski gudri uzbūvēta, jo monoloģiskā vēstījuma intrigas noturēšanai autors piedāvā vairākus kontrapunktus. Vispirms jau sižeta līmenī ir vairākas epizodes varoņa dzīvē, kas izvēršas pavisam citādi, nekā sākotnēji gaidāms, ļaujot lugu un arī Liepājas teātra izrādi žanriski definēt kā lirisku traģikomēdiju. Neatklājot potenciālajiem skatītājiem intrigu, var tikai teikt, ka ne viss, kas labi sākas, labi arī beigsies un otrādi.
Otrs aspekts saistās ar jebkurai monoizrādei būtisko "ceturtās sienas" jeb partnerības jautājumu. Proti, monoizrādes veidotājiem un vienīgajam aktierim būtu skaidri jādefinē, vai tā ir neslēpta saruna ar skatītāju kā klusējošu dialoga partneri vai tomēr varoņa saruna pašam ar sevi, kurā skatītājs ir šķietami nemanāms vērotājs. Bengta Ālforsa luga miksē abus šos variantus, lielākoties ļaujot savam varonim risināt attiecības pašam ar sevi un savas dzīves dalībniekiem (pašam tajos pārmiesojoties), tomēr pāris reižu liekot aktierim arī neslēpti uzrunāt publiku. Tieši attiecību ķēde – paštēls/tēls–aktieris/loma– Herberts Laukšteins/Cilvēks, kurš vairījās no lifta – ir vissarežģītākā un pašlaik izrādē arī visnedrošākā. Herberta Laukšteina spēlētā varoņa attiecības ar liftu jeb Enoku asociatīvi atgādina Toma Henksa partnerību ar Wilson firmas basketbola bumbu jeb Vilsonu Roberta Zemeka labi zināmajā filmā Pamestais/Cast Away (2000) – aizkustinošā, pat it kā bērnišķīgā vientuļa cilvēka spēja piešķirt dzīvību nedzīvai lietai padara stāstu ticamu. Liepājā veiksmīgi šai ziņā aktierim palīdz melnā spēles laukuma centrā esošais lifts, funkcionāli izmantojams gan pamatnozīmē, gan transformējams par dzīvokli, kapliču vai striptīzbāru. Savukārt Ingas Raudingas kustību partitūra un paša izpildītāja izteiksmīgā ķermeņa valoda attaisno nebūt ne vienkāršo ieceri par čapliniskā, skumji smieklīgā mazā klauna vaibstiem.
Režisores vēlme sentimentalizēt
Daudzas aptuvenības noteikti pazudīs līdz ar pirmizrādes stresu, bet šķiet, ka aktiera Herberta Laukšteina artistiskā un vitālā daba dažbrīd it kā pretojas režisores Gaļinas Poļišcukas un scenogrāfes Daces Pudānes telpas un inscenējuma nosacījumiem. Iebildumus raisa režisores vēlme izrādes vēstījumu sentimentalizēt ar dažādiem inscenējuma efektiem. Mūzika ir tikai emocionāla ilustrācija, savukārt lifts vairākkārt tiek uzsvērti pielīdzināts kapličai, jau pašā sākumā liekot varonim sēdēt pretī savai kapa plāksnei ar iegravētu dzimšanas datumu, bet vēl nezināmu nāves gadu (pat kuriozi, ka režisore izrādē daudzkārt līdz hronoloģiskai precizitātei uzsver varoņa vecumu, kaut aktieris mūsu acu priekšā ir nepārprotami vismaz desmit gadu jaunāks).
Galēji ilustratīvas ir visapkārt spēles laukumā izkaisītās krāsainās rudens lapas laikam taču kā aizejošās dzīves simbols, kuras ļoti līdzīgā veidā – tikai mērķtiecīgāk – pirms pāris gadiem klāja Leonarda Laganovska iekārtoto skatuvi Nacionālā teātra izrādē Sieviete, kura nav uzmanības vērta, bet netiešā veidā šo pašu tēlu estētiski daudz pārliecinošāk šosezon jau izmantojis Mārtiņš Vilkārsis Valmieras teātra izrādē Rudenīgais blūzs. Pēc pirmizrādes nevar droši apgalvot, vai pilnībā ir attaisnojusies režisores radītā intensīvā ārējā darbība, kas jārealizē Herberta Laukšteina varonim, aktīvi mainot un "darbinot" kostīma detaļas un rekvizītus. Ideālā variantā tā aktierim noteikti palīdz panākt arī iekšējās darbības precizitāti, bet zināms risks "darboties, lai darbotos" paliek.
Neskatoties uz kapsētas stilistiku, kas dominē izrādes vizuālajā tēlā, iestudējuma dominējošā intonācija tomēr ir gaiša un pat optimistiska. Cilvēks, kurš vairās no lifta nav par vientulības un vecuma nolemtību, bet par to, ka dzīvi ir vērts mīlēt. Arī tad, ja liekas, ka nav, par ko.
Cilvēks, kas vairās no lifta
Liepājas teātra izrāde uz Liepājas koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālās skatuves 16.IV plkst. 15; 7.V plkst. 18