Reizes, kad ej uz izrādi ar zināmu neticību un bažām, bet pozitīvā nozīmē vilies, ir visnotaļ patīkamas. Atzīšos, ka mana iepriekšējā skatītāja pieredze ar Jura Joneļa iestudējumu Daugavpils teātrī bija gaužām nelāga, jo izrādē Līnis murdā jaunais režisors bija savācis visdraņķīgākos kumēdiņu rādīšanas štampus kopš Alunāna laikiem. Tieši tāpēc, noskatoties pusotru stundu garo iestudējumu Dabaseibys pūddarneica, atvieglojuma sajūta sajaucās ar patiesu prieku, ka šoreiz izrāde ir kopumā izdevusies. Paradoksālā kārtā šķiet, ka šoreiz izrāde ir tikai ieguvusi no tā, ka tajā triju varoņu savstarpējās attiecības netiek vītas smalkās psiholoģiskās mežģīnēs, bet izspēlētas mazliet robustā, taču vitālā, dzīvespriecīgā manierē.
Domce, Bronuss, Juziks
Stāstam par podniekmeistara atraitni un viņas diviem pielūdzējiem ir samērā interesanta vēsture. Pēta Vallaka stāstu Epas Pillerpatas podniekdarbnīca 1991. gadā Pērnavā iestudēja Prīts Pedajass, un izrādei bija lieli, arī starptautiski panākumi. 2011. gadā Lauris Gundars sarakstīja lugu pēc šī stāsta motīviem un iestudēja to Liepājas teātrī. Un tagad Daugavpils teātris tekstu pārveidojis latgaliski, būtiski mainot arī darbības norises laiku – no XX gadsimta 30. gadiem uz mūsdienām. Varoņu vārdi lokalizēti – Epa pārtapusi Domcē (Domicellā), Miķelis – Bronusā (Broņislavā), Jasis – Juzikā (Jāzepā).
Šī laika pārbīde scenogrāfes Lienes Pavlovskas fantāziju gan rosinājusi radīt vidi, kas ir visai savāda un mudina uzdot jautājumus, kas īsti šī ir par vietu. Uz skatuves izveidoti divi stikla būri – abu podnieku darbavietas, kas līdz pusei aizsmērētas ar māliem, liedzot redzēt abu vīriešu rokas. Kāpēc tas darīts, skaidrs – atšķirībā no Pērnavas un arī Liepājas izrādes Daugavpils versijā aktieri īstas māla bļodas uz skatuves nevirpo. Taču šie stikla būri un arī aktieru mētāšanās ar "māla" pikām liek domāt, ka scenogrāfe ietekmējusies no Liepājas teātra izrādes Stavangera.
Abu podnieku iedzīve salikta kartona kastēs – tas rada iespaidu, ka viņi tikko sākuši te dzīvot un strādāt, bet Bronuss vairākkārt uzsver, ka dzīvo šai mājā jau divpadsmit gadu. Atsevišķas detaļas scenogrāfe atrisinājusi atjautīgi, piemēram, soliņa transformāciju par ratiņiem, ar kuriem vest bļodas uz gadatirgu. Būtisku vietu izrādē ieņem ēnu projekcijas telpas vidū, attēlojot darbības, kas notiek virtuvē un skatītājam nav redzamas. Šaipus sienai esoša aktiera saspēle ar ēnu, kas atspīd cauri sienai, ir veiksmīgs atradums, un šīs spēles brīžiem ir asprātīgas, piemēram, virs galda kontūras vīdošās augšup paslietās piedzērušā Juzika basās pēdas.
Izsit no tīrā latgaliešu sižeta
Izrādes lielākā veiksme ir triju aktieru saskaņotā, organiskā dzīvošanās "dotajos apstākļos". Mārīte Gulbe, portālā Kroders.lv raksturodama Liepājas teātra izrādi, rakstīja: "Līdz pēdējai ainai izrādē valda saspringta, vibrējoša gaisotne." Daugavpils izrādē, iespējams, sasprindzinājuma ir mazāk un gaisotne drīzāk ir sadzīviski konkrēta, ieskaitot abu vīriešu konkurenci uz vienīgās sievietes roku un sirdi. Taču nav iespējams nepriecāties par aktieriem, piemēram, Kristīnes Veinšteinas darbu Domces lomā, kurā aktrise staro rāmā mierā līdz brīdim, kad viens vai otrs "sirdsāķis" jānoliek pie vietas. Tad Domcē parādās spēks un pat varas apziņa. Blaumaniskais jautājums, vai Domce ir mīlējusi veco podniekmeistaru, te šķietami atbildēts ar "jā", tomēr pēc noteiktajām 40 dienām viņa īpaši neklīrējas, ļaudama ap sevi notikt amizantām, bet brīžiem pat riskantām (ar nazi) vīriešu "riesta dejām". Atšķirībā no lugas, kurā abiem podniekiem ir ievērojama gadu starpība (četrdesmit divi un deviņpadsmit, tātad faktiski viens varētu būt otra tēvs), Daugavpils izrādē šīs lomas atveido kursabiedri, tātad vienaudži Māris Korsiets un Egīls Viļumovs, un režisors nav centies vienu no viņiem īpaši vecināt vai otru jaunināt.
Pārliecinošs Bronusa lomā ir Māris Korsiets. Bronuss sevi uzskata par pieredzējušu, gudru, visādā ziņā jaudīgu, lai uzņemtos meistara un saimnieka lomu, bet, redzot, ka sāncensis maisās pa kājām, nekavējas pastrādāt cūcības, lai dabūtu viņu pie malas. Juziks ir sarežģītāks gadījums, un Egīlam Viļumovam ir grūtāk to pamatot. Proti, ja mums nav darīšana ar gluži zaļu zeņķi, tad īsti netop skaidrs, pa kādām dzīves takām šis cilvēks iepriekš ir dauzījies. Skaidrs gan ir tas, ka vīrietis ir savdabis, savrups un mīl iedzert. Lieliska ir epizode, kurā Juziks, izraudzīts par līgavaini, basās kājās uzvelk kurpes, uztērpj baltu kreklu un skaļi deklamē kā no mācību grāmatas podnieku aroda gudrības, bet, kad viņš apsēžas uz sola, atklājas, ka kājas kūļājas, neskarot grīdu.
Vēl vienu interesantu mīklu skatītājam režisors noorganizē svarīgajā varoņu izskaidrošanās ainā, kad piepeši Bronuss no veiklās latgaliešu mēles tikpat veikli pāriet uz skaidru latviešu valodu. Zane Radzobe sociālajos tīklos jau izpaudusi, ka viņai ir vismaz trīs versijas, kāpēc tas notiek. Es būšu pieticīgs un palikšu pie Līgas Ulbertes uzreiz pēc izrādes izteiktā skaidrojuma, ka Bronuss ir ienācējs, nav dzimis latgalietis, tas varētu arī pamatot zināmu saimnieces atturību pret viņu. Katrā ziņā šis ir atradums, kas mazliet izsit skatītāju, kurš jau jūtas iedzīvojies tīrā latgaliešu sižetā.
Atslēgas vārdi, kas Daugavpils teātra iestudējumu padara pievilcīgu, ir vienkāršība un sirsnība. Aktieri varoņus ļoti mīl, un tieši tas viņiem ļauj gluži kā uz virpas no māla izvirpot izrādi – ne Meisenes porcelāna smalkumā, bet Latgales māla siltajā mājīgumā.
Dabaseibys pūddarneica ****
Tuvākā izrāde Daugavpils teātrī 22.05.