Mūsdienu krievu scenāristam un kinorežisoram Genādijam Ostrovskim, iecerot filmu Kapteiņi, kas tagad ar paša autora roku pārtapusi Dailes teātra izrādē Divi kapteiņi, droši vien nebija ilūziju, ka šo sižetu nesalīdzinās ar slaveno Eldara Rjazanova filmu Likteņa ironija jeb Vieglu garu!. Uz tā paša plauktiņa varam ierindot arī Nadeždas Ptuškinas lugu Kamēr viņa mira, kas Latvijā iestudēta ar dažādiem, bet – teju likums – ļoti gariem nosaukumiem (piemēram, Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās).
Ar nosauktajiem darbiem radniecība ir, tā teikt, pa Jaunā gada līniju – tas ir darbības norises laiks, kad notiek dažādi pārpratumi, kas noved pie galveno varoņu jūtu uzplaukuma. Ostrovska gadījumā šī līnija gan netiek aizvadīta līdz laimīgām beigām, taču visādi citādi scenārija un no tā tapušās lugas līdzība ar iepriekšminētajiem (un ne tikai) darbiem ir nepārprotama. Un pats par sevi šis fakts nenāk Diviem kapteiņiem ne par labu, ne sliktu. Izrāde zināmā mērā spēlējas ar tēmu – kas tā tāda plašā krievu dvēsele, kuras plašums un pretrunīgums var iziet no visiem rāmjiem. Tiesa, Divos kapteiņos rāmji ir, un pilnīgā sviestā viss gluži nesaiet. Taču gribētos, lai saiet, – ja reiz spēle robežojas ar absurdu, varētu ļauties tam vēl vairāk.
Māte ierodas ar visu laternu
Režisors, kurš jau uzņēmis filmu Kapteiņi, tagad mēģina adaptēt šo sižetu Dailes teātra Mazās zāles apstākļos, ieviešot zināmus teatrālisma elementus, piemēram, Laura Subatnieka kolorītajam, nupat no cietuma iznākušajam zaglim Koļam polsterētās durvis, kuras viņš uzlauzīs, burtiski uzglūn. Tās tuvojas morāli nenoturīgajam vīrietim ar neatvairāmu kārdinājuma spēku (jo ir uzliktas uz ritentiņiem un graciozi pārvietojas ar Mārtiņa Poča palīdzību). Un Koļa, protams, durvju valdzinājumam nespēj pretoties.
Nepieciešamība uz skatuves īslaicīgi parādīt dažādas norises vietas – vilciena vagonu, ielu utt. – mudinājusi režisoru, kā arī scenogrāfu Kristianu Brekti radīt transformējamu vidi, kas palīdz ienest stāstā zināmus spēles elementus. Piemēram, kaimiņu puisēna Fimas māte mēdz dēlu saukt zem veclaicīgas laternas, tāpēc šīs lomas atveidotāja Sarmīte Rubule uz skatuves ierodas ar visu laternu. Pie Jaungada nakts brīnumiem jāpieskaita arī cilvēks baltā lāča maskā, kurš ik pa brīdim uzrodas.
Izrāde ir nelīdzena, un tā vien šķiet, ka tai par labu būtu nācis cita režisora skatījums. Ostrovskis savu darbu acīmredzot ir iemīļojis un mēģina visu labāko, kas bijis filmā, pārnest arī uz skatuves, tajā pašā laikā mainot nianses. Taču brīžiem šķiet, ka notikumu ir par daudz, brīžiem atkal – ka tie buksē. Lai cik neglābjami banāli tas izklausītos, sižeta pamatā ir cilvēku ilgas pēc laimes, tikai katram tās izpaužas citādi. Lauris Subatnieks niansēti izgaršo sava varoņa neglābjamo tieksmi kaut ko nozagt, kuras dēļ viņš iepinas pilnīgi absurdā situācijā.
Var piekrist tiem, kas saskata zināmas paralēles ar aktiera savulaik atveidoto Šarikovu Suņa sirdī, tomēr atšķirība ir principiāla – šis bērnunamā augušais puisis nav agresīvs un nevienam neuzspiež savu nelāgo dzīvesveidu. Nekāds eņģelis gan arī viņš nav, ja reiz nekaunīgi izmanto to, ka bezpalīdzīgais dzīvokļa saimnieks nespēj aizkavēt zādzību. Vientulības māktais Viktors Sergejevičs, kuram, līdzīgi kā Markesa Pulkvedim, neviens neraksta, nesekmīgi centies padarīt sev galu un iesprūdis cilpā. Ģirts Ķesteris šajā lomā redzams tikai divos stāvokļos – vai nu sēkdams balansē ar cilpu kaklā, vai arī guļ krēslā.
Siržu zagļu sastapšanās
Liktenīgā sieviete Ņina, kurā samīlas visi, kas vien viņu ierauga, Dārtas Danevičas izpildījumā ir nervoza meitene, kura īsti nezina, ko grib, precīzāk – zina, ka grib laimi, taču nezina, kāda tā izskatās. Viņas māte ir daudz pragmatiskāka un zina, ka laimei ir vīrieša seja, bet tas, kurš būtu viņai vispiemērotākais, diemžēl ir nepamodināms. Agnese Zeltiņa šajā lomā burtiski atplaukusi kā pašironiska komēdiju aktrise. Savukārt Inita Dzelme robusto jaunāko māsu atveido galvenokārt ārējiem līdzekļiem, runājot zemā balsī un metot kūkumu. Nepārprotamo autora un režisora ironisko sveicienu Čehova trim māsām ar viņu tiekšanos uz Maskavu pastiprina mātes dotais norādījums meitai, lai sastaptajiem ļaudīm uzdod viņu par vecāko māsu.
Būtiska loma izrādē ir Laura Dzelzīša atveidotajam, iespējams, pērkamajam policistam Vladimiram, kurš kā mīlētājs cieš krahu. Viņa ierašanās notikumu vietā no sižeta viedokļa ir diskutabla, ļaujot vien nojaust, ka viņš jau ilgāku laiku seko Ņinas gaitām, izmantojot dienesta stāvokli. Zagļa un policista negaidītā sāncensība par nejauši sastaptās meitenes sirdi ir viens no izrādes smieklu avotiem, savukārt viņu pārģērbšanos varētu uztvert kā zināmu parodiju par prinča un ubaga zēna tēmu. Gribētos, lai autors vairāk vietas un jēgas izrādē būtu atradis īstajam līgavainim Romam, kura lomā šobrīd Intaram Rešetinam nav kur izvērsties. Savrupa ir arī kaimiņu puisēna Fimas un viņa šķirto vecāku līnija, kas palielina smeldzes procentu šajā komēdijā, kaut gan šo kombināciju – puisēns ar zivtiņu burkā, kurš uzrodas nevietā un nelaikā, – varētu vairāk izmantot arī situācijas absurduma kāpināšanai.
Intriga atslābst un izčākst
Izrādei uzņemot apgriezienus, režisors iekļauj tajā vairākus koncertnumurus, kas sižetu gan nevis papildina, bet drīzāk stiepj garumā. Turklāt Dailes teātra skatītājam, kuru pie līdzīga paņēmiena pieradinājis Dž. Dž. Džilindžers, gribas redzēt labāk nostrādātus priekšnesumus ar lielāku pievienoto vērtību. Izrādes gaitā uzturētā intriga atslābst un izčākst tīri dramaturģiski – Viktors Sergejevičs nepamostas negaidītā brīdī un neizraisa kādu paradoksālu pavērsienu, Koļa nepāraug par krietnu cilvēku, bet laižas lapās ar nosperto lustru, Ņina acīmredzot salabst ar Romu, bet, kas notiek ar pārējiem, kuriem šajā dzīvoklī taču nekas nav darāms, tā arī paliek noslēpums.
Izrāde Divi kapteiņi piemīt tam teātra produktu tipam (piedodiet, ka skan šausmīgi, bet citādi pateikt nevar), pēc kuriem ir pieprasījums galvenokārt viegli uztverama sižeta, asprātīgu situāciju un kvalitatīvu aktierdarbu dēļ. Šo visu Dailes teātra jauniestudējums skatītājam sniedz. Nav šaubu, ka varētu sanākt niansētāk, dziļāk, ja režisora roka notikumus uz skatuves organizētu mērķtiecīgāk. Tagad brīžam šķiet, ka Ostrovskim–autoram ir tik interesanti, kas notiek ar viņa radītajiem varoņiem latviešu valodā, ka viņš dod zināmas atlaides Ostrovskim–režisoram. Savukārt Ostrovskis–režisors ļoti respektējis Ostrovski–autoru, neliekot viņam precizēt atsevišķas ainas, koncentrēt darbību. Tāpēc izrāde apzināti neizkāpj no nedaudz dīvainas, tomēr liriskās komēdijas robežām. No kases panākumu viedokļa – neko vairāk arī nevajag, bet izrādes kā mākslas darba potences šis iestudējums ne tuvu neizsmeļ.
Divi kapteiņi ***
Tuvākās izrādes Dailes teātrī 8., 20.XI; 5., 7.XII